Vienprātības lūgšana (13.09.2015)

Mums ļoti svarīgi ir zināt, ka draudze ir Kristus miesa. Tie ir cilvēki, kas dzīvo vienprātībā. Pasaulē saka, ka strīdos dzimst patiesība, bet mums jāsaprot, ka katram pasaulē tā ir sava. Kopējos  strīdos dzimst tāda kā kopējā patiesība. Bet Dieva valstībā tā nav, jo tajā viss nāk no Dieva. Dievs dod atklāsmes, sapratni. Pilnīgi viss nāk no Dieva. Tas, ko māca draudzē, ir tieši tas, ko varam atrast, saprast un izzināt tikai draudzē. Ir daudz draudžu, daudz konfesiju, bet šī draudze ir tā Kristus miesas daļa, kurā ir jābūt tev. Un katrai draudzei ir savs uzdevums. Dievs  tieši šajā draudzē atklās to, ko grib tev pateikt. Nekur citur tu to neatradīsi, jo Dievs tevi ir nolicis tieši šeit. Tieši šeit Dievam ir plāns tavai dzīvei, jo tu neesi kosmopolīts, kas pieder lielajam visumam. Tu nevari būt katrā vietā kā dislokācijas vietā.

Ļoti svētīgi ir tas, ka bērni mācās Dieva vārdu šajā vietā. Tas ir svētīgi, ka bērni arī jau no mazām dienām pieliek roku Dieva darbam, jo nav mazu darbu Dieva valstībā, jo draudzei ir kāds lielāks, globālāks uzdevums.

Vakar, gatavojoties dievkalpojumam un lūdzot Dievu, notika kāds lūzuma brīdis. Biju sagrauts Dieva priekšā, un mani skāra Dieva bulta, jo nācās skaidri ieraudzīt lietas, ko nekad agrāk nebiju saredzējis tādā gaismā. Es savu dzīvi noliku uz cita pamata, un man bija jāatgriežas no kādām lietām, un jādodas Dieva nospraustā virzienā.

Mans uzdevums ir jums mācīt to, ko Dievs ir atklājis. Mana atbildība varbūt nav iet un sludināt ielās, kā tas, ka man ir jāmāca pareiza mācība draudzē.

Es ticu, ka šis dievkalpojums izmainīs tavu dzīvi. Vai tu strādā, mācies, studē vai dari ko citu – tas izmainīs tavu dzīvi. Dāgs Hevards- Mills studēja medicīnu, kas prasa ārkārtīgi daudz zināšanu un laika, bet tajā pašā laikā viņš vadīja slavēšanas grupu, lūgšanas, viņš apmeklēja cilvēkus, un visa viņa nedēļa bija aizpildīta. Un svētdienās viņš bija dievkalpojumā. Viss ir iespējams  ticīgam cilvēkam! Bet ir viena lieta – ir vajadzīga uguns, jo bez tās nevar.

Agrīnajā draudzē bija liela vienpātība. Viss, ko viņi darīja, bija lielā vienprātībā. Visa mūsu dzīves jēga ir tas, ka mēs stāvēsim Jēzus priekšā, tāpēc  mums ir atbildība par savu dzīvi. Mēs būsim troņa zālē un stāvēsim Kristus priekšā. Uz Kristus pamata var celt daudz ko. Cits var celt no papīra, cits no akmens, bet viss falšais, ko esam cēluši šās dzīves laikā, Kristus priekšā sadegs, un var gadīties, ka mums būs jāstāv Kunga priekšā pilnīgi kailiem. Bībelē teikts, ka šajā dzīvē uz zemes mums ir jākrāj manta debesīm. Šī dzīve uz zemes ir kā tvaiks, kā saka Jēkabs ( Jēk. 4:14). Mēs bieži ar šo tvaiku esam tik pārņemti, ka nekrājam neko citu. Paldies Dievam, ka esi pieņēmis Jēzu, bet tas nav viss. Mēs nesastapsim elli. Atliek tikai minēt, kāda ir mūžība atstumtībā ellē.

Visam, ko tu dari šodien uz zemes, būs sekas mūžībā. Ja grēko un neatgriezies, tam būs sekas mūžībā. Tev par katru lieku vārdu būs jāatbild Dieva priekšā. Tas ir ļoti nopietni! Es negribu klausīties pāļātājos, jo katra veltīgā lieta, ko daru, nāks atklātībā, ko apliecina raksta vieta Mat. 12: 36 : „ Bet Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā.” Tāpēc nožēlo visu un atgriezies, un nemāni sevi! Ir tik ļoti svarīgi tas, ko darām.

Velna viens no uzdevumiem ir šķelt draudzi. Un ir cilvēki, kas pie šīs šķelšanas strādā, varbūt pat dara to neapzināti.  Tas ir velna ierocis, lai izārdītu. Draudze ir spēcīga, ja ir vienotība.Tāpēc    mums jābūt vienprātībai daudzās lietās.

Draudze ir Dieva institūcija, Dieva darbs. Es jutos kā noziedznieks, kad sapratu, ka neesmu vedis draudzi tajā virzienā, kā ir vēlējies Dievs. Viss draudzē ir ļoti atkarīgs no gana, ko Dievs ir svaidījis. Un praviešu un apastuļu darbs ir pamats.

Tā ir ilūzija, ka Dievs visu darīs, jo mēs esam Dieva darba biedri, un katram ir sava daļa. Mat 18:19-20 rakstu vietai ir liels spēks:  „Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. 
Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū."   To apgalvo pats Jēzus. Bieži vien pat ģimene nevar būt vienprātībā, tāpēc praktiski neiespējami ir izveidot ģimeni, kur viens ir neticīgs. Tu tā vari nodzīvot daudzus gadus bez rezultāta, var būt daudzas tukšas cīņas, tāpēc es pamudinu laulāties tikai ar ticīgu cilvēku, jo mūsu dzīve ir pārāk vērtīga, lai to izniekotu. Mūsu argumenti, kāpēc mēs nekalpojam, nesludinām, sabruks Jēzus priekšā, kad Jēzus caururbjošās acis mūs atmaskos. Mēs pat neko nevarēsim pateikt, jo pirms aizbildinājumiem jau sapratīsim, ka nav jēgas, jo attaisnojumu nav.  Svētuma priekšā viss sabirs. Visi mūsu miesīgie, grēcīgie argumenti patiesības piekšā sabirs kā salmi. Jēzus jau ar mācekļiem garā nomanīja lietas un teica: „Ko jūs domājat savās sirdīs?”(Mat.9:4, Lūk. 5:22)

Lūgšanu auglībai ļoti svarīga ir vienprātība. Mums bieži ir nesapratne šajā jautājumā. Ja mēs kā draudze gribam kaut ko sasniegt, bez vienprātības neiztikt. Ja viens padzen tūkstošus un divi padzen desmit tūkstošus ( 5. Mozus 32:30), tad varam tik parēķināt, kā pieaug spēks vienprātībā. Tas ir fantastiski! Ir jābūt vienotam mērķim. Tev ir jāizsver sava sirds, ko tu vēlies. Vai tikai Kristus nopelnu piepildītā bauslībā, kas apmierina miesas tieksmes, vai arī kaut ko vairāk? Tev tas ir jāizsver! Tev jāsparot, ka sekojot Dievam, tev būs sevi jāaizliedz, lai tavas vēlmes sakristu ar Dieva vēlmēm. Kristus miesa nav luterāņu, katoļu vai Jaunās Paaudzes draudze, jo visas draudzes kopā ir Kristus draudze. Katrai ir sava atziņa, atziņas dziļums, bet mēs visi kopā esam Kristus draudze, kas visu visur piepilda(Efez. 1:22- 23): „Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.”  Katram ir savs gans, kopība, ko Dievs vada. Katram kaut kas ir un kaut kas pietrūkst, ir kādas gara dāvanas un kādas iztrūkst, bet tas viss ir otršķirīgi. Dievs dzemdināja draudzi, lai pasludinātu evaņģēliju, kas ir galvenais.

Vienprātības lūgšana nav formāla: ja tu lūdz lūgšanu līdzīgu kā citi, bet tava sirds ir tālu prom vai citā virzienā, tā lūgšana ir tukša. Tu pat slavēšanā vari vienkārši skaisti dziedāt, bet sirds ir tālu prom no Dieva. Tā ir reliģija. Tur tev ir nepieciešams pārslēgties! Nevajag iet prom, bet vajag pārslēgties. Tā dažreiz ir cīņa. Tu vari pavēlēt miesai un dvēselei, lai tā apklust un tās paklausa. Ja tava miesa brēc, tad tev jāsaprot, ka esi miesā. Tev sirdī  vajag brēkt pēc vienotības! Izlasi apustuļu darbus un saproti, kāda tur bija vienotība un tu saproti, ka esam tālu no tā visa prom. Mēs gribam vis kaut ko saņemt, bet otro daļu, ko Jēzus pavēlēja- iet sludināt evaņģēliju, to mēs nedaram. Mums ir jādara galvenais un pārējais lietas piemetīs. Var būt pat tā, ka mēs lūdzam vinprātībā, bet kāda sirds buntojas un pretojas, un tad rodas garīga cīņa, iekšēja sirds sadursme, kas velnam patīk, jo tas ārda vienotību.  Lūk. 11:17 "Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst.  Tā ir bīstama situācija, ja neesam vienprātībā.

Tāpēc nepieciešams arī draudzi apmācīt, lai mums būtu sapratne un skaidrība svarīgās lietās, uz ko arī balstās vienprātība, jo tad mēs arī augam. Un tā paies garīgā bērnība un iestāsies briedums. Ja mēs vienprātībā karsti degsim par evaņģēliju, tad viss notiksies.

Liela nozīme vienprātībā ir kopīgiem mērķiem. Mums ir jāvēlas redzēt glābtu visu pilsētu, visu zemi.

Lūgšanu viltus motīvi

Mums jābūt uzmanīgiem un jāizvērtē, vai mūs nemotivē kaut kādi viltus motīvi, jo pat uz draudzi mēs varam nākt viltus pamudināti. Atceros, ka mums draudzē sāka nākt kāds vīrietis, kuram dievkalpojuma laikā sejā bija manāms trulums, un viņš vienkārši nāca šeit atsēdēt stundas, jo bija ieķēries kādā māsā. Bet, kad māsa viņu noraidīja, tad arī dievkalpojumus viņš vairs neapmeklēja. Tas ir uzskatāms viltus motīvs. Viņš vienārši atsrādāja laiku. Tāpat mēs varam evaņģēliju sludināt un kalpot viltus motīvu mudināti. Piemēram, ja draudze ir liela, tad tās ir prestižas lietas.

Tāpat, ja tevi pasaulē apsaukā par sektantu, tad bieži vien tev ir jāatgriežas no kaut kādām lietām, jo šie pazemojumi bieži vien izraisa kādus viltus kalpošanas motīvus, jo tev gribēsies izskatīties labi cilvēku priekšā un pierādīt kaut ko. Bet tu nevari dzīvot  divas dzīves, un tev ir jāizvēlas, proti,  staigāt Dieva priekšā vai arī staigāt cilvēku priekšā. Nevar izdabāt cilvēkiem. Un atceries, kad sludināsi evaņģēliju, tad izsmiekls būs, vajāšanas būs. Tā bija ar apustuļiem, tā būs arī ar tevi. Tevi noniecinās. Sātans pret tevi pretdarbosies. Bet zini, tu stāvēsi Dieva priekšā tāpat kā tie, kas tevi būs vajājuši. Un būs skumīgi, ja būsi izdabājis pasaulei, jo Dieva priekšā šie vajātāji stāvēs ar slapjām biksēm drebēdami. Viņi būs nožēlojamā stāvoklī, un tev būs nožēlojami, kad redzēsi, ka drebēji  šo  cilvēku priekšā, kuri tad drebēs Dieva priekšā. Dod godu Dievam, lai kā ar tevi neapietos!

Vēl viens viltus motīvs kalpošanā ir parādīt visiem, kas mūs aprunā, ka mēs esam kruti, nevis kaut kādi sektati. Domas, ka mēs kaut ko pierādīsim, ka esam labie utt. Dievs viltus motīviem neatbild.  Ja mūsu motivācija ir kaut kā pierādīšana cilvēkiem, tad tas nekam neder.

Pareizie lūgšanu un darbības motīvi draudzē

 Pareizais un svētais motīvs ir darīt Dieva prātu. Kas nevēlās darīt Dieva prātu, nav saticis Dievu. Mums ir jābūt Dieva tuvumā, mums ir jāmeklē Dieva tuvums, jo tad arī motīvi būs pareizie, un mums gribēsies pagodināt tikai Dievu.  Kad Dieva vārds izplatās, tad Dievam ir gods, un Viņa vārds tiek pagodināts. Jo katra mute, kas atzīst Jēzu par Kungu, dod Dievam godu arī pie citiem, bet, ja neviens neslavē Dievu, neviens nerunā kā Padomu savienības laikā, kad visus, kas sludināja lika trako mājā, lai aizvērtu muti, tad Dievam netiek dots gods un neviens neko nezina. Tad slava nebija Dievam, bet Ļeņinam. Bet Dievs bija, ir un būs un neviens viņu nenostums malā. Ja draudzei ir svēts motīvs pagodināt Dievu ar evaņģēlija sludināšanu, ar zīmēm un brīnumiem, kas seko evaņģēlija sludināšanai, mēs ejam kopsolī ar Dievu, un neviens tev neko neizdarīs.

Filip. 1:27 „Tikai dzīvojiet tā, kā tas ir Kristus evaņģēlija cienīgi, lai, vai nu nākdams un jūs redzēdams, vai prom būdams, par jums dzirdētu, ka jūs stāvat vienā Garā, vienprātīgi kopā cīnīdamies par evaņģēlija ticību, nekādā lietā nebīdamies no pretinieku draudiem.” Tas ir mūsu aicinājums. Lai arī  mums ir daudz liecību par Dieva brīnumiem materiālo lietu ziņā, par brīnumiem pie bērniem, taču tas viss ir tikai piemetamā daļa. Ar ko tad mums ir jācīnās? Vai pašiem savā starpā? Nē! Sātans ir apstulbinājis pasaulei prātu, ka cilvēks nesaprot, ka Dievs it visā var palīdzēt, un ka Jēzus visu ir izdarījis, lai tu atkal būtu savienots ar Dievu. Cilvēks kā āzis spītējas pretī un nepieņem neko.

Kad mums ir vienprātīgs mērķis un nodoms visiem, nekas nevar stāvēt pretī, jo pārvarēti tiek visi  šķēršļi.

  Arī vienprātībai laika ziņā ir liela nozīme. Velns arī šajā sfērā melo  un zog. Citi lūdz un pēc tam momentā iet un dara, sludina un ir lieli augļi. Bet daudzi cer kaut kur nākotnē, gaida kaut ko un apņemas darīt darbus, kad Dievs būs iedevis to un to. Mēs lūdzam atmodu, nesaprotot, ka atmoda sākas pie mums pašiem šodien, ka mums jau ir jāpamostas un jāiedegas, nevis pasaulei, jo tad , kad atmodīsimies mēs, pasaule redzēs uguni un aizdegsies. Dievs ir taisnīgs un dod visiem un saņemšana nav atkarīga no Dieva, bet no mums: „ Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. - Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2. Kor. 6:2 )

 

 

Vienprātība ticībā

Vienprātība ticībā arī ir vienprātības lūgšanas svarīgs komponents. Neder attieksme, ka es, redz, domāju un saprotu tā, bet kāds cits savādāk. Dievs darbojas, pamatojoties uz Savu vārdu, nevis uz taviem vai maniem pieņēmumiem un sapratni.

 Gaismeklis ceļam ir Dieva vārds.   Bez gaismekļa iet nedrīkst, jo būs problēmas. Kad ir gaismeklis, ir viegli. Bībele ir gaismeklis. Ja zini Dieva vārdu, tu neiekritīsi velna lamatās. Bībele ir veids, kā Dievs runā. Vārds ir kā ceļazīme, kas visu laiku brīdina un dod informāciju. Kad lasīsi un klausīsies Viņa vārdu, tad Dievs caur to runās. 99% gadījumu Dievs runā tieši tā. Ja mēs gribam Dieva atmodu savā zemē, tad mums jālūdz, jāsludina un jādomā ir tā, kā saka Dieva vārds. Nekā savādāk. Ja mēs fantazēsim, kā piemēram, kalvinistu kustībā, kuras pamatā bija ideja, ka ir tikai Jēzus (nav Dieva, nav Svētā Gara), kas tālāk virzījās maldīgā, nebībeliskā atziņā, ka ir kādi īpaši izredzētie un Dievs pats, ko paredzējis, tos izglābj. Kustība tāpēc bija pasīva sludināšanā. Viņiem bija arī brīnumi un cilvēki izglābās, taču mācība bija izkropļota. Ja ticība ir izkropļota, arī augļi būs izkropļoti. Ja mēs nebūsim vienoti arī izpratnē un mācībā, tad vienmēr būs šķelšanās, jo viens domās tā, bet otra savādāk. Vienprātības nebūs, tātad velns būs veiksmīgi sasniedzis savu mērķi.

Vienprātība atmodas jautājumā

Viena no spēcīgākajām atziņām ir vienprātīga izpratne par atmodu, ko ļoti dziļi pārdomāju un sapratu. Un tikai Svētais Gars varēja sakārtot tā, ka šodien slavēšanas laikā bija atmodas dziesma un fonā uz ekrāna attēls ar lielu cilvēku pūli, kas nebija iepriekš ieplānots! Tās ir it kā niecīgas lietas, bet tās paceļ un parāda, ka esam Svētā Gara vadīti Dieva gribā, un iededz uguni sirdī.

Ļoti svarīga loma ir mums, ko parasti noveļam uz Dievu. Draudzes stāvoklis parāda to, cik esam vienoti. Tā ir tā bulta, kas vakar skāra mani. Apustuļu darbos  17:30 minēts: „Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem.” Krievu tulkojumā pat minēts, ka Dievs pavēl. Kāpēc Vecajā derībā tādas pavēles nebija? Tas bija tāpēc, ka nebija nekāda līdzekļa pret grēku, kas ir tagad. Kad lasi Veco derību, tieši to nepārcel uz jauno derību. Dievs aicina visus cilvēkus – Talsos, Latvijā, Krievijā, džungļos, musulmaņus – visus, visus. Velnus ir pārņēmis viņus, bet Dievs tik un tā visus aicina. Un musulmaņi ir ļoti dedzīgi, kad atgriežas.

Un pirmā kļūda, ko mēs pieļaujam , ir tā, ka mēs lūdzam, lai Dievs atgriež cilvēkus. Jā, iestāšanās lūgšanai ir svarīga daļa. Mēs lūdzam Dievu, lai cilvēki atgriežas, un mums liekas, ka ir vajadzīgs Dieva spēks, lai grēcinieks varētu pakļauties Dievam. Un mēs tā lūdzam. No tā izriet tāda loģiska virkne, kas bībeliski ir aplama, proti,  Dievs ir sagatavojis cilvēkiem glābšanu, bet Viņš nedod cilvēkiem spēku, lai tas  saprastu, ka viņam jāatgriežas, gaidīdams kaut kādu „X” stundu, lai kāds cits to dara. Tie visi ir meli, jo Dievs aicina pavisam vienkāši  katru cilvēku dažādos veidos: evaņģēlijs skan visapkārt  pa radio, draudzēs, ir daudz grāmatu. Un mums vajag ne tik daudz lūgt Dievu, lai cilvēki saprot un atmostas, bet mums jāiedegas ir pašiem, lai mēs cienīgi varam pasludināt Dieva evaņģēliju. Atmoda ir vajadzīga mums pašiem, nevis pasaulei. Atmoda iesākas pie mums pašiem.

 Mūsu namos atmoda sākas  pie mums pašiem. Es došu atbildi tagad ikvienam, kam viss nams vēl nav glābts un ir neticīgi vīri. Ja tu lūdz Dievu par savu otro pusi un pats esi ne cepts, ne vārīts, esi kompromisos un nededz, tad tu nekad nesagaidīsi, ka tas otrais, skatoties uz tevi, atgriezīsies. Viņam nav avota, kā atgriezties. Pie viņa neatnāks eņģelis un neteiks: „ Dēls, nu atgriezies Dieva valstībā!” Nē, tā nebūs. Ja Dievs aicina atgriezties no grēkiem un nedod spēku to darīt, tad Dievs ir ļauns, bet tā nav, jo Dievs ir labs. Dievs nekad nevaro cilvēka apziņu, nespiež viņu ar varu. Dievs mīl cilvēku. Dievs nepataisa cilvēku par robotu un kā lopu neiedzen aplokā, un nespiež atgriezties!  Dievs tāds nav! Kā piemēru varam aplūkot Ēģiptes faraonu, ko Viņš nospieda uz ceļiem, bet vai kaut kas izmainījās? Nē! Kad faraonam nomira dēls, tad viņš apraudājās un palaida vaļā izraēlu, lai tas iet un kalpo savam Dievam, bet pēc dažām stundām viņš attapās un dzinās viņam pakaļ. Ne zīmes, ne brīnumi, ne spēks, ne Dieva vara nemainīja ne cilvēka apziņu, ne vēlēšanos.  Ar varu neko nevar izdarīt. Un šodien ir tāds pats stāvoklis. Katrs cilvēks ir tiesīgs vai nu pieņemt, vai nepieņemt Dieva aicinājumu. Tu vari kādam likt iet katru svētdienu uz dievnamu, jo nāk tā Kunga diena. Tu vari to pateikt, bet cilvēks izdarīs savu izvēli. Un arī veids, kādā tu to pateiksi, viņu ietekmēs. Tu vari pateikt dusmīgi, bet var pateikt ar mīlestību, un reakcija atkarībā no tā arī atšķirsies. Namā tu esi Dieva mīlestības un attēla piemērs, tāpēc tev ir liela atbildība, kā sevi parādi.

Un mums cienīgi, ar spēku un mīlestību ir jāpasludina Dieva evaņģēlijs. Un tas, vai to darām, arī ir atkarīgs no mums. Tas ir jādara cienīgi, tāpēc atmoda ir vajadzīga mums, ne tiem cilvēkiem. Atmoda iesāksies te draudzē, nevis Talsos uz ielas.  Ir atmodas, kas sākušās mazos šķūnīšos un noliktavās uz kastēm. Ar megadraudzēm atmodām bieži nev nekāda sakara. Un, kad cilvēks deg, tad viņš iet ārā uz ielām pie cilvēkiem un sludina. Un, kad tu dedz, tad tu ar svaidījumu uzvari visus prātus, kas saceļas pret Dieva atziņu,  un cilvēki atgriezīsies. (2. Kor. 10:5)

Tāpēc šodien mana un tava atbildība ir aizdegties, un ar svaidījumu, degošām acīm cilvēkiem stāstīt par Jēzu, par atgriešanos no grēkiem! Tev jāsludina, ka tavs Kungs dziedina, atbrīvo, atjauno un savieno ar Dievu, un, ja starosi savā pārliecībā, tad cilvēki teiks,ka viņi grib tādu Dievu, kāds ir tev. Ar savu sludināšanu un degsmi tu pāliecināsi. Bet, ja būsi ne cepts, ne vārīts un teiksi, ka jāatgriežās no grēkiem un  ka būs arī problēmas: dievkalpojumos desmitā būs jāmaksā, visu laiku būs jātup uz ceļiem, jākalpo un jāseko, priecāties nevarēs un diskotēkas tāpat būs jāaizmirst. Sakiet, kuru kaut kas tāds piesaistīs? Kurš tādu evaņģēliju pieņems? Reiz viens mūziķis teica, ka viņš uz banīci negāja, jo bija redzējis kādā reliģiozā baznīcā tantiņu dziedāšanu, un tas viņu biedēja, jo viņam likās, ka ellē simtprocentīgi būs interesantāk. Viņam radās tāds priekštats, jo neredzēja dzīvību. Bet, kad viņš sastapās ar īstiem, dzīviem kristiešiem, viņš saprata, ka ir kļūdījies un debesīs būs patiesa slava un prieks. Kādus cilvēks ierauga mūs, tāds viņam priekštats par draudzi un Dievu. Un, vai pēc šī dzirdētā jums liekas, ka kāda atbildība ir uz Dievu vai to cilvēku, kam tu pasludini? Nē! Visa atbildība ir uz mums.

Mūsu atbildība atmodas veicināšanā

 Viņu atbildība ir izvēlēties. Ja tu saki, ka visu laiku kādam sludini, tad uzdod sev jautājumu, kā tu sludini un kā tu parādi sevi. Mēs bieži pasludinām atšķaidītu, pat smirdīgu evaņģēliju, kas ir lojāls grēkam, tad atvelkam cilvēku uz draudzi, izgrūžam viņu priekšā un grēka nožēlu, bet pēc tam viņš mocās visu laiku. Tas ir tāpēc, ka cilvēkam nav pasludināts patiess evaņģēlijs, ka bez Jēzus viņš iet nāvē, bet viņam ir iespēja atjaunot attiecības ar Dievu. Un šī vēsts ir jāpasludina cienīgi ar spēku,kas aizrauj.

Ja kristietis grēko, tad sirdsapziņa visu laiku spiedīs un liks atgriezties. Jaunpiedzimuša kristieša garu nevar apslāpēt. Jēkaba vēstulē pat teikts, ka līdz geizsirdībai Dievs mīl. Bībelē minēts, ka kāds brālis gulējis ar sava tēva sievu, un viņu vienprātīgi nodeva sātanam miesas sabendēšanai,lai gars tai Kunga dienā tiktu izglābts. (1. Kor. 5:5) Tāpat, ja pieņem vakarēdienu, un dzīvo grēkā, tad Dieva vārds brīdina par nopietnām problēmām, pat nāvi, slimībām. Tāpēc, Dieva bērni, jums nav citas izejas kā tikai būt saskaņā ar savu Radītāju. Un Dieva vārds ir gaismeklis. Un tad, kad nedzīvosi netiklībā, nezagsi, negrēkosi, nevergosi un būsi saskaņā ar Radītāju, tad viss būs kārtībā, bet, ja padosies kādam grēkam, tad iesāksies tiesas pie tavas miesas. Tā ir ļoti nopietna lieta. Jauniešiem ir liela privilēģija iet tīru ceļu.

Kā jau minēju- pirmā kļūda ir tā, ka domājam, ka mums nekas nav jādara, bet Dievs visu darīs. Nē, mēs esam līdzstrādnieki un mums ir jāiet un jāsludina. Un Jēzus teica, ka Viņš ir ar mums līdz pasaules galam.(Mat. 28:20) Tev jāiet pie cilvēkiem un jāprasa, vai viņi pazīst Viņu, un Jēzus būs ar tevi, un bīnumi sekos! Tas mums ir jādara! Kad mēs daram Dieva prātu, Jēzus mums seko, nevis otrādi. Mēs bieži aiz bailēm, ka mūs apsmies, atstums, pakļaujamies bailēm, un nevaram atvērt muti, lai pasludinātu par Jēzu. Un mēs izejam ārā no Dieva gribas, tāpēc mums ir jānožēlo savus grēkus, lai mēs varam pasludināt ikvienam. Marka 16:15 teikts: „ Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. ”Un, kad mēs iesim, Svētais Gars ies ar tevi, un notiks brīnumi, jo būsi Dieva gribā.

Otrā kļūda, ko parasti darām, ir tā, ka pasaule nekad neuzzinās Kristus evaņģēlija vēsti, ja mēs nepateiksim. Savādāk tas nedarbosies. Tie ir lieli meli, ja domājam, ka pirms nāves grēcinieka dvēsele pēkšņi piedzīvos kādu mistisku glābšanu caur eņģeļiem vai kā savādāk. Attapsies un tiks izglābta. Tie ir ļoti reti gadījumi, kad kaut kas tāds ir dzirdēts. Rom. 10: 14 saka: „Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina?” Ei, tas ir akmens mūsu dārziņā!

 Kam mūsu kalpošana, ja mēs neizejam ārā. Tas ir fatāls stāvoklis. Tūkstošiem cilvēku iet bojā, ja mēs nesludinām. Daudzi cilvēki pansionātos nomirst bez Jēzus, bet kā lai viņi uzzina par Jēzu, ja neviens to nepasludina. Kā lai valdībā to uzzina, ja neviens to viņiem nesludina? Vai redzi šo sakarību? Viss ir atkarīgs no mums.

Marka 16:16 rāda, ka Dievs nepārkāpj cilvēka gribu. Kad mēs pasludinām patiesību, cilvēku atbildība paliek viņa ziņā.  Ja mūsu evaņģēlijs būs galīgi šķībs un atšķaidīts, tad mums jārēķinās ar sekām. Tāpēc mums pašiem jāzina, kā sludināt. Mūsu atbildība ir iet un pasludināt ar lielu parliecību un uguni, lai rastos ticība. Un mums jāskatās, lai mūsu personiskā dzīve nav šķērslis ticībai, jo visi skatās uz tavu dzīvi. Ar nosodīšanu un iebiedēšanu pienests vārds neko labu nenesīs, tapēc mums ir jāmeklē Dieva Gara tuvums un mīlestība, lai mēs aizdegtos. Mums jābūt degošiem un pilniem ticības. Un tai jābūt ikdienai. Mums jāatrod laiks galvenajam.

Ja mēs aizdegsimies, mūsu iestāšanās lūgšanas būs dedzīgas. Ja atmoda būtu atkarīga tikai no Dieva, tad tā nekad neapsīktu, bet tā apsīkst pašu kristiešu dēļ. Tas ir paradoksāls atkājums man. Nu Dievs neizslēdz atmodas uguni! Uz mums ir atbildība: ja mēs atdziestam, tad atmodas nav.

Mums ir pienākums pasludināt. Kādreiz dzīvoju deviņstāvu ēkā, kur dzīvokļi bija pa malām, bet pa vidu gaitenis. Ja tur abās pusēs sāktu degt, tad nevarētu izglābties. Tad es domāju: ja sāktos uzgunsgrēks un es zinātu izeju, diez vai es tā laipni un pieklājīgi klauvētu pie durvīm un jautātu, vai kāds negrib izglābties. Es skrietu un rautu visus augšā. Tāpat ir situāciju pasaulē. Pasaule bez Jēzus iet bojā, bet mēs sludinām tā, it kā tas nekas nebūtu un ir tikai joks. Mums ir jāsaprot bīstamība un jādeg. Mums jādara viss, lai cilvēks pamostos. Bet vispirms ir jāpamostas mums pašiem.

5. Apustuļu darbos 4:23 redzam, ka visi vienprātīgi lūdza drosmi. Viņu lūdza atmodas lūgšanu. Tajā laikā pasludināt Izraēlā radīja lielas problēmas, jo caur baznīcu notika visa politiskā un saimnieciskā darbība, un viņi varēja tikt izslēgti. Vieta pēc tam nodrebēja.

Ja paskatāmies uz šo rakstu vietu, es saprotu, ka iepriekš esam lūguši galīgi aplamas lūgšanas, lai pasaule atver sirdis, lai pieņem evaņģēliju. Bet kad tad viņi pieņems? Tad, kad mēs Svētā Gara pilni spēkā to viņiem pasludināsim un neviens tam nespēs pretoties. Mums jālūdz, lai Dievs mūs piepilda. Un tad pār mums plūdīs prieka eļļa. Es jums saku- ja gribat, lai dzīvē plūst dzīvība un prieks, tad ejiet un sludiniet evaņģēliju! Un jums būs augļi. Mēs šo visu esam pametuši un pievērsušies labklājībai – kā iegūt labu mašīnu, māju un  kā debesbankā iemaksāt līdzekļus, lai mēs dabūtu svētības utt. Bet Dieva darbs stāv pamests! Vai Dievs par to var priecāties? Mums ir jāpamostas! Viņa nams ir drupās un mēs esam egoistiski  vērsti uz sevi. Jā, Dievs tevi neatstās, jo Viņa vārds to apsola, bet, ja vēlies, lai tavā dzīvē ir Dieva prieks, tad ej un sludini, tiecies pēc tā!

Draudzes vienota stratēģija – viens no  vienprātības elementiem

Nākamais vienprātības elements ir atsevišķas detaļas un draudzes  stratēģija, piemēram, jautājums,  kā efektīvāk sludināt. Citi tic masveida evaņģelizāciju efektīgumam, citi – ielu sludināšanai. Tās ir lietas, par ko vienojamies paši draudzē. Arī tur ir jābūt vienprātībai. Mēs vienoti izstrādājām stratēģiju un vadoties pēc tās mēs darbojamies.

Svarīgs stratēģisks aspekts vienprātībā ir tas, kā mēs darbojamies ar izglābtajiem. Ir viedokļi, ka nevajag uzbāzties, jo gan jau kaut kā paši tiks galā. Bet rezultāts ir tāds, ka jaunie atkrīt. Pareiza pieeja ir aizbildniecības princips. Mums jārūpējas par viņiem, vismaz reizi nedēļā jāpiezvana, jāapmeklē, jāpamudina, jādalās ar atziņām, kuras paši esam ieguvuši ticības ceļā. Mums jānodot prakse saviem mācekļiem. Respektīvi mums jānodod visu to, ko zinām, savam aizbilstajam. Arī šajā lietā mums jābūt vienprātībai lūgšanās, savādāk šie jaunpiedzimušie atstās draudzi, ko redzam arī dzīvē.

Vienotībā nav mazsvarīgu elementu

Svarīgais punkts vienprātībā ir  tas, ka  jāpaņem ir sava pienākumu daļa katram pēc savām spējām. Tas nenozīmē, ka tagad jāskrien  uz ielas tā, it kā jumts brauktu prom, un visiem jāsludina. Ir neskaitāmi daudz lietu, kas ir svarīgas. Viens kalpo ar transportu, viens ir bērnu kalpošanā un gatavo, un stiprina ticībā jaunos, kas būs stipri un sludinās, kāds cits kalpo ar ziedošanu, ko atdala no sevis, lai draudzē ir iespējas. Tu vari palīdzēt arī tiem, kas kalpo. Nav nesvarīgu lietu. Man pat tādas lietas, kā brokastu pagatavošana vai apģērba sagatavošana no sievas puses ir svarīgs atbalsts. Mums ir dažādas spējas. Daudzi Dieva vīri savu kalpošanu ir sākuši tieši palīdzot mācītājiem tīri praktiski. Piemēram, Džons Bīvers kalpoja vienam Dieva vīram, ar veļas mašīnu mazgājot viņa drēbes, lai atvieglotu mācītāja laiku. Var jau skatīties un domāt, ka neesi jau nekāds vergs, lai darītu tādas lietas.  Bet pareizi ir tā, ka tev jāgrib atvieglot dzīvi un laiku tiem kalpotājiem, kas nopietni kalpo, lai viņiem būtu vairāk laika evaņģēlijam. Citreiz mācītājiem uzkrauj visas problēmas, pat mazsvarīgas lietas, kas atņem laiku Valstības lietām.

Ir viltus doktorīna, ka viens vada lūgšanu, bet pārējie tik „ jājo”  bez jebkādas degsmes. Ir jālūdz visiem! Ir jādeg visiem karsti un dedzīgi, jo uz debesīm aiziet tava degsme, nevis „ Jā, kungs!”

Kopsavilkums:

Lūk, īstas draudzes attēls: Visi vienoti, piepildīti ar karstu vēlmi pasludināt evaņģēliju un grib to darīt nekavējoties, pilni ticības, saprotot atmodas būtību un savu atbildību, un   organizētā vienprātībā veic evaņģelizācijas pasākumus un apmāca, un uzņemas atbildību par jaunajiem ticīgajiem. Tas ir virziens, uz kuru mērķtiecīgi jātiecas.

ü  Mums ir jābūt vienotai mācību bāzei, un mums ir jābūt apmācītiem vienā pamatmācībā. Svarīgi ir iet arī tālāk, un ir jāapgūst lietas, kas mums ir svarīgas.

 Varbūt citās draudzēs to saprot savādāk. Ja jums liekas, ka mūsu mācītājs Aleksejs kaut kur plivinās pa mākoņiem, tad noskatieties trešdienas dievkalpojumu, kurā Rojas mācītāja Inese, izlasot Gundara Ceipes grāmatu „Dieva tautas dzimšana. Latvieši”, kā atklāsmi saņēma, ka toreiz tālajā 18. gs. Hernhūtiešu brāļu draudžu laikā visa atmoda notika tieši tā, kādā virzienā sludina Aleksejs. Tur bija atmoda no augšas, pielūgšanas svētki, ģimenes svētki.

ü  Atkl. 3:5 „Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.”  Baltas drēbes ir taisnošana Jēzus asinīs un arī taisnības darbi Jēzū Kristū. Tā ir evaņģēlija sludināšana. Tas ir tas, ko mēs paņemsim līdzi uz debesīm. Taisnības darbi ir viss tas, ko daram cilvēku glābšanas sfērā, jo viss Dieva spēks ir sakoncentrēts tieši uz glābšanu. Tu esi nabags un kails, ja tev nav taisnības drēbju.  Un bieži mums jāsvaida acis, lai redzētu.

ü  Dievs ir devis savus apsolījumus, un ticīgie, tos nepielietojot, ir atbildīgi par  grēcinieku bojāeju. Par viņu asinīm mums būs jāatbild. Tā ir jaunās derības koncepcija.

ü  Ja Dieva draudze var saņemt to, ko vienprātībā lūdz ( un Vārds apstiprina, ka to patiesi var), un mēs to zinām un saprotam, tad mēs esam atbildīgi par ļoti daudziem grēciniekiem! Un draudzes vadītājiem ir milzīga atbildība. Ja viņš nav izstudējis šo jautājumu, nav apmācījis savu draudzi, tad aiz viņa pazušanā aiziet milzīgs skaits pazudušo un viņš ir noziedznieks. Šī atziņa mani skāra kā bulta. Macītājam ir jāmāca, jākalpo evaņģēlijam. Mums jārunā par mērķiem, jāizstrādā programmas. Mums ir visas iespējas izglābt, jo mums ir ieroči.

ü  Dievs ir sūtījis draudzi,  lai tā nestu gaismu pasaulē.  Mēs nesīsim atbildību par to, ka mūsu zemē nav atmodas. Dievs saka – iededzies un atgriezies! (Atkl. 2:5, 3:3) Dievs to neteiktu, ja cilvēks to nevarētu izdarīt.

Iestāšanās lūgšana (30.08.15)

Iestāšanās lūgšana (Aivars Straume 30.08.15)

Lai draudze būtu pildīta ar glābtiem cilvēkiem, mums kaut kas ir jādara. Ir kāda atslēga. Tā ir iestāšanās lūgšana. Arī pār bērniem ir jātur ticības vairogs visu laiku. Lai bērni augtu pasargāti, tev ticībā jālieto Jēzus asinis katru dienu. Tas ir ticības solis, ticības akts. Tās darbojas pār taviem bērniem. Tāpat izraēls nozieda palodas un duvis ar asinīm, un maitātājs gāja garām, jo netika tiem klāt. Arī šodien mums  pieklājas tā darīt. Mums jāpiesauc Jēzus asinis pār mūsu bērniem. Mēs saprotam, ka šis maitātājs  bija un ir nāves gars, kas bija un ir gatavs iznīcināt, bet neko nespēj pret asinīm. Tāpēc lieto Jēzus asins spēku ticībā, un nekas taviem bērniem nekaitēs!

 Mums jābūt aizlūdzējiem. Un bērni šo aizlūgšanu rezultātu  izjūt kā mieru sirdī, viņos nav stresa. Kādos rītos Svētais Gars varbūt mudinās tevi lūgt par savu bērnu vairāk, par kaut ko īpašu. Tas atkarīgs no tā, cik liela jūtība tev ir pret Viņu. Daudzi Dieva vīri tieši  rīta lūgšanās ir dzirdējuši Svētā Gara brīdinājumu, un izglābuši sev dzīvības. Ja viņi nebūtu dzirdējuši Dieva vārdu, kas brīdina, viņi būtu miruši. Ir kāda liecība  par Dieva vīru, kas tieši rīta lūgšanā saņēma Svētā Gara brīdinājumu nelidot ar konkrēto lidmašīnu uz sanāksmi. Svētais Gars mudināja izvēlēties vilcienu. Šis Dieva vīrs bija izbrīnīts un teica, ka nokavēs visu pasākumu, ja izvēlēsies vilcienu.  Viņš arī nokavēja, bet šī lidmašīna  nokrita.

 Svarīga ir saite ar Dievu. Reliģija ir maita, kas samaitā dzīvību. Lūgšana ir dzīvība, kas Dieva dzīvību ienes mūsos. Un šī dzīvība dod atklāsmes. Pilnīgi nederīgi ir tas, ka atnāc uz lūgšanām, 2 stundas nomocies un tad kā pēc atstrādāta darba ej mājās neko neieguvis. Tā ir reliģija. Mūsu tautai ir dziļas reliģiskas saknes. Mums liekas, ka izdarot kādas reliģiskas darbības, būs kādi rezultāti Dieva priekšā. Tikai lūgšana garā  ir dzīvība. Lūgšanā dzīvība ieplūst mūsos. Un dzīvība nes uzvaru, tāpēc svarīgas ir attiecības ar Dievu. Un šī lūgšanas tēma ir tik dziļa, ka mēs pat iedomāties nevaram, kādus ieročus Dievs mums ir devis. Ir daudz neiedomājamu lietu. Mēs nezinām, kādus milzīgus mūrus spēj saskaldīt vienprātības lūgšana. To cilvēks viens nekādi nevarētu izdarīt. Ir arī lūgšanas  ar pravietisku vārdu, ko izmanto cīņā, ticības lūgšanas utt.

Draudzes briedums lūgšanā

Iestāšanās lūgšana ir viena no galvenajām lūgšanu  dzīvē. Protams,  vissvarīgākās ir attiecības ar Dievu. Kad satiecies ar Dievu, tu pakāpeniski izlauzies tieši šajās attiecībās. Katram mums ir sava pieredze.  Es kā tikko jaunpiedzimis kristietis ļoti daudz lūdzu valodās. Es varēju tā lūgt stundām ilgi. Man pat nebija mēļu tulkošanas, un tā bija visa mana kristietība, no kuras guvu kaut kādu iepriecu.  Bet tad nāca laiks, kad ar to nepietika un  nācās dziļāk meklēt Dievu. Jo bēdu vairāk, jo dziļāk Viņu meklē. Riks Džoiners šīs attiecības salīdzina ar kāpšanu kalnā. Katra šī problēma ir kā jauns pakāpiens attiecībās ar Dievu, kurā iemācies kaut ko jaunu, ko iepriekš neesi zinājis. Tas ir progress. Tāpat es atceros laiku, kad meklēju no Dieva vārdu un daudzas stundas lūdzu mēlēs, bet, kad pienāca brīdis publiski ko pateikt, es neko nevarēju pateikt, jo vēl nebiju iemācījies saņemt no Dieva. Bet šobrīd esmu pieaudzis Dievā un zinu, kā Dievs runā, esmu iemācījies saklausīt no Dieva un pazīstu Viņu vairāk.

Jo vairāk iemācīsies saņemt no Dieva, jo vairāk Viņš varēs tevi lietot, jo Dieva vārds skaidri un gaiši saka, ka mēs kalpojam Dievam garā(Filipiešiem 3:3). Spēks tev atnāk no tā apstākļa, cik garīgi esi izaudzis, nevis no liela grāmatu skaita izlasīšanas un citēšanas. Rādītājs ir tas, cik daudz esi izlauzies garā. Nejūties nosodīts, ja kaut ko nesaproti un tev liekas, ka esi kā mazs bērns, kas neko nesaprot, jo tas ir normāli, ka augam. Mēs augam un iepazīstam Dievu arvien vairāk. Atceros liecību par to, ka kāds iegāja vienā telpā ar Smitu Viglsvortu, kurš lūdza pirms dievkalpojuma. Šis vīrs pēc 20 minūtēm izrāpoja no istabas, nevarot izturēt to spēku un Dieva klātbūtnes atmosfēru. Smits Viglsvorts vienkārši stāvēja kājās, bet otrs vīrs nevarēja pat nostāvēt, jo garīgie līmeņi ļoti atšķirās. Varētu jautāt, kāpēc Bībelē nekur neredzam, ka Jēzus Dieva tuvumā dreb un raustās, kā mēs dažreiz varam nomanīt dievkalpojumos Dieva klātbūtnes izpausmi. Jēzus vienkārši bija pilnīgs Dieva priekšā, viņa dvēsele bija pilnīgā saskaņā ar garu, tādēļ nebija izpausmes, konfrontācijas, kas bieži notiek ar mums, kad Dieva gaisma, spēks iespīd mūsos un redzam izpausmes fiziskā plāksnē. Bieži šajos brīžos pat notiek kādas dvēseles vai gara operācijas. Benijs Hins ir teicis – ja tu esi nokritis un piecēlies tāds pats, tad tas nebija Dieva spēks, kas tevi nogāza. Kad Dieva spēks nonāk pār tevi, tad vienmēr kaut kas notiek. Bieži vien notiek pat atslēgšanās, kas darbojas kā anestēzija.

Mums bieži vien ir tāda kā ilūzija, ka Dievs kaut kā mistiski nāks un darīs lietas ārpus draudzes, neizmantojot savu miesu. Dievs visu dara caur draudzi! Es nesen saņēmu atklāsmi, ka Dieva draudze ir kā klēpis, caur kuru tiek dzemdētas Dieva lietas.  Līdzīgi kā sievietes klēpis, caur kuru pasaulē tiek laists bērns. Sākumā bērns tiek ieņemts, tas aug, attīstās un īstajā brīdī piedzimst. Tāpat ir ar draudzi vistiešākajā nozīmē. Tāpat no Dieva nāk vārds, kas tevī sāk augt, un, kad tu garīgi esi pieaudzis un sāc ticēt, pasludināt, tad viss notiek.

                                                                    Lūgšanu brieduma pakāpes

Ziniet, lūgšanai ir tādas kā trīs brieduma pakāpes , ko varam nomanīt  arī Jēzus teiktajā Mateja 7:8 : Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. Pirmie, kas vienkārši lūdz, ir garīgi bērni. Tie bieži atrodas zem kada cita paspārnes, un  kāds ir iestājies par viņu un aizlūdzis, un bērni bieži vien tikai saņem. Nākamais līmenis ir tāds, ka tu īsti nezini neko – tu pats sāc meklēt vārdā, piemēram, to,  kā celt draudzi. Tu nevari vispārīgi prasīt Dievam, ka mums te, piemēram,  vajag draudzi. Tev ir jāmeklē Rakstos, un, kad tu tā strādā, meklējot  Dieva priekšā, tad Dievs tev atbild. Tā jau ir nobriedušāka pozīcija. Un trešā pakāpe ir tāda, ka tu jau esi kā Dieva līdzstrādnieks, kas  skaidri zina, ko Vārds saka, un, neskatoties uz to, ko rāda acis un dzird ausis, tu stāvi Dieva priekšā un atgādini to, ko Dievs ir sacījis. Tu kā līdzstrādnieks jau droši prasi bez bailēm un šaubām, un saki Dievam, ka Viņš ir teicis, apsolījs konkrēto lietu,  un tāpēc zini, ka viss notiks. Lūk, tā jau ir nobriedusi lūgšana. Un tā Dievs mūs audzina. Jā, bieži Dievs mūs vienkārši žēlo, kā, piemēram, pasaulē sociālais dienests ar palīdzības pakām, bet tā nav Dieva griba, ka ubagojam Viņa priekšā, nezinot, kas mums jau pieder. Dievs mūs žēlo, bet tas nav uzplaukums, tā nav tā pozīcijas pilnība, ko Dievs vēlas.

Draudze – Dieva klēpis

 Lūk, draudze ir kā sievietes klēpis, kurā Dievs dod vārdu, kas  aug, un mēs to spēkā pasludinām, un tikai tad lietas atnāk. Dieva lietas atnāk caur Viņa draudzi. Draudzei pieder Debesu valstības atslēgas. (Mat. 16:19)

Mums ir ļoti svarīga nozīme, jo , ja tu guli, tad Dieva spēks guļ, bet, kad tu piecelies un sāc ko darīt, tad Dievs var sākt rīkoties. Cik ļoti tu ierobežo Dievu, tik daudz Viņš ir ierobežots, un, cik ļoti tu viņu atraisi, tik atraisīts Viņš ir. Draudze ir Dieva klēpis.  Vai to nepierāda kalpotāji? Kad tie ir satikušies ar Dievu, viņi atnāk piepildīti un notiek visādas brīnumu lietas. Notiek tieši tas, ko darīja Jēzus.

 Cilvēki pasaulē, mūsu radinieki tiks izglābti tikai caur jums, nevienu citu. Apzinoties šo mūsu pozīciju, mums jāapzinās šo radīšanas lūgšanu lielo nozīmi Dieva gribas piepildīšanā. Tāpēc saproti, ka tu esi ļoti svarīgs un, ka Jēzus ir dzīvības upe, no kura nāk mūžīgā dzīvība. Tāpat Bībelē teikts, ka no tiem, kas tic, plūdīs dzīvā ūdens straumes. (Jāņa 7:38) Tā ir Dieva dzīvība, kas plūst pie cilvēkiem. Dievs neapies tevi nekad.

Iestāšanās lūgšana ir lūgšana, kas pasaulei visvairāk ir vajadzīga. Pasaule ir grēkā, pazušanā, sāpēs. Cik mēs esam stipri iestāšanās lūgšanās, tik stipri patiesībā mēs esam Dievā.

 Ja cilvēks ir pakritis, apjukumā, tad viena no pirmajām lietām, ko darīt,  ir nevis skriet pie mācītāja, bet tieši iestāšanās lūgšanā kļūt par kanālu Dievam. Tā, piemēram, ir ar pusaudzi, kas visu laiku dzīvojis kā siltumnīcā, bet tad viņš pats sāk meklēt, kas viņš ir pasaulē, un tiek raustīts uz visām pusēm. Un šajā brīdī tev ļoti svarīgi ir iestāties un lūgt, lai viņš pats nonāk pie atziņas, sapratnes. Un tev būs patiess prieks, kad bērns pats personīgi būs sapratis, saņēmis lietas, ko tu varbūt daudzus gadus viņam biji stāstījis. Jo lietas, ko tu būsi viņam it kā daudzreiz stāstījis no ārpuses, viņš būs saņēmis dziļi sirdī, un tas viņam būs kā brīnums un atklāsme. Tasbūs  lūgšanas rezulāts.

Lūgšanas ir attiecības, kurās svarīgākā ir sirds

Aizlūgšanām ir milzīga nozīme. Lūgšanas ir attiecības. Ja nav lūgšanu, nav attiecību ar Dievu, un esi nepatīkamā stāvoklī. Praksē esmu piedzīvojis, ka lūgšanā sirdij ir bezgala liela nozīme. Ja sirds ir netīra, sirdī ir dusmas, rūgtums, tad Dievs vienkārši neplūdīs. Mēs Dievam vispirms kalpojam ar sirdīm. Tāpat bija ar izraēlu – ienaidnieki, kad iebruka viņu zemē,  vispirms aizbēra akas. Tā ir velna taktika.

 Gars ir tava aka. Un sātana taktika ir ar visādiem paņēmieniem aizbērt tavu aku – ar apvainojumiem, rūgtumiem, dusmām. Apslāpēt Gara darbību tevī ir viņa  uzdevums, lai tevī nav dzīvības un tu mirtu, jo bez ūdens nav dzīvības. Ja tu to saproti un turi par dārgu, un visu laiku attīries no visa, kas sķir tevi no Dieva, tad viss ir kārtībā.  Es saprotu, ka kalpošana ir vienīgais glābiņš no pasaules, jo tad tu gribi un tev ir jāgrib sevi turēt šķīstu, jo tu taču ej kopā ar Dievu. Bet, ja tu kalpo miesā, tad , jā, tev būs vienalga, bet Dievs caur tevi tad nekalpos. Un rūgtums, Dievam netīkamas lietas tiek saglabātas sirdī, un aka ir aizbērta. Tev ir jātiek ārā no visa tā, pat vismazākā strīda, jo tas viss stāv starp tevi un Dievu. Un, ja tu domā, ka pēc strīda ar bērnu, ātri iesi un lūgsi par viņu, tad beidz sevi mānīt, jo sanāks tikai burvestību lūgšana, tāpēc nemaz nedari to! Ej Dieva priekšā un iztīri savu sirdi, lai vari lūgt, jo Dievs ir mīlestība, bet tava aka ir aizbērta. Attīri savu aku, cīnies, lai sirds paliek tīra! Kad aka ir tīra, tad Dieva Gars var plūst. Kā saka Pāvils - līdz asinīm neesi vēl turējies pret grēku.(Ebr. 11:4) Un tikai mīlestības lūgšanai ir milzīgs spēks, un tai rezultāts ir vienmēr, jo Dievs ir Mīlestība, un tava sirds lūgšanā tad ir sinhrona ar Dievu. Un Svētais Gars var tevi lietot. Tāpat ir ar māsām un brāļiem. Ja mums ir sarūgtinājums, tad ir ļoti grūti lūgt. Un tad parasti lūgšanas skan: „Dievs, parādi tam, ka man ir taisnība! Dievs, tu esi teicis, ka visi no manis, taisnā, bēgs. „ Tā nav lūgšana garā.

Iestāšanās lūgšana ir fenomenāla! Cilvēkiem ir dziļas sāpes, un šie parasti ir tie brīži, kad cilvēkā arī dzimst kādas Dieva lietas. Mēs labi redzam, ka Jēzus daudzas lūgšanas lūdza par Jeruzālemi raudot. Bet notika tā, ka viņi Jēzu noraidīja un pēc 30 gadiem Jeruzālemi pilnībā sagrāva. Jēzus to jau redzēja uz priekšu, bet notikā tā, kā notika, un pateicoties tam, mums tika dota glābšana.

Aizlūdzējam ir attiecības ar Dievu. Tas ir primārais. Ja attiecību nav, tad nemaz nelūdz, jo tev viennozīmīgi nav tīra sirds. Cīnies par tīru sirdi!  Okultismā ir tāds jēdziens ‘garu piesaistīšana’. Viņi dara visādas darbības, kas it kā piesaista garus, kas viņiem kalpo, bet patiesībā tie viņus   piemāna un sagūsta. Bieži vien mēs domājam, ka kaut kādas mūsu darbības „piesaistīs” Dievu, taču mums jāzina, ka sirds ir pati primārā un noteicošā atiecībās ar Dievu. Pat tad, ja te atnāksi un lūgsi mēlēs trīs stundas ar dusmīgu sirdi – tas neko nedos. Tas rituāls Dievu nepiesaista. Tev jāatgriežas no grēkiem, jālūdz piedošana, jāatjauno savas attiecības ar Dievu!

Lūgšana ir attiecības, caur kurām Svētais Gars plūst un atnes spēku. Un, kad mēs iestājamies par kādu lūgšanā, tad Dievs atbild. Mēs Bībelē daudz redzam, kā Dievs reāli runāja ar Mozu, Ābrahamu, un Viņš viņus uzklausīja. Tāpat šodien Dievs dzird tevi un,  cik svarīga ir tev kāda lieta, tik svarīga tā ir arī Dievam. Un, cik daudz tu kaut ko atmet, tik Dievs ir ierobezots problēmu risināšanā. Tāpēc nepieļauj sirdī tādu inertu stāvokli, kad tev apkārt ir kādi neglābti cilvēki, bet tu domā- ai, gan jau kau kā Dievs viņus izglābs. Nē, tev par šiem cilvēkiem ir jāstāv Dieva priekšā kā aizlūdzējam.

 

Lūgšana Dievam pēc žēlastības un stāvēšana pretī velnam

Tev ir arī jāizšķir divas lietas: 1)kad jāstāv Dieva priekšā un jālūdz Viņa žēlastība tiesas vietā un 2) kad vienkarši ir jānostājas pret velnu.  Un šeit atkal svarīgs ir  stāvoklis tavā sirdī : ja aka ir aizbērta, tad neko nevari izšķirt. Bez tiešām  attiecībām ar Dievu tu neko nevari. Tu, kad tava aka ir aizbērta, redzot noskumušu brāli vai māsu, savā prātā nodomā, ka nu vajag Dieva priekšā aizlūgt, bet patiesībā tajā situācijā būtu jāstāv pretī velnam.

Piekdienas lūgšanā Svētais Gars skaidri teica, lai mēs neupurējam bez Viņa kā Sauls, proti, lai mēs bez Dieva vadības neko nedarām. Gaidi Svēto Garu un to, kā Viņš vadīs! Jā, protams, ir Dieva rakstītais vārds, kas pamudina darboties, bet gaidiet Svēto Garu, jo tikai Viņš apliecinās to situāciju un vajadzīgo darbību.   Un varam aplūkot arī pretēju situāciju iepriekš minētajai, kad brālis ir noskumis, bet tu stājies pretī velnam, bet patiesībā Svētais Gars ir runājis uz šo brāli kādā situācijā, un tā rezultātā ir sanācis spiediens, no kura viņam ir jāiziet paklausībā vai nepkalausībā Svētajam Garam. Tā ir  pilnīgi cita situācija, bet tu, nejuzdams Dieva Garu, dari pa savam un aplami. Tu saisti velnu, aizliedz tam darboties, bet brālis mājās no tavām darbībām tiek plēsts uz pusēm. Tā ir tīrākā burvestības lūgšana, jo nav Svētā Gara vadības. Tēpēc svarīgi ir turēt savu aku vaļā. Visur! Arī slavēšanā! Ja ar muti slavē Dievu, bet sirdī „skrāpē kaķi”, tad tas ir velti. Ja sirdī ir mīlestība, tad slavēšanai ir cita atmosfēra, debesis ir atvērtas. Tāpēc mums jāatceras, ka iestāšanās Dieva priekšā par kādu un stāšanās pretī velnam ir divas dažādas lietas, un tās ir jāizšķir.

Kad esam piepildīti ar Garu, kā Pāvils saka, tikai tad mēs varam apvaldīt miesas kārības.(Rom. 8:13) Mēs miesā to nespējam, tāpēc ir ļoti svarīgi veidot attiecības ar Svēto Garu. Viņš palīdz mums piecelties un attīrīties.

Iestāšanās Dieva priekšā

Ko nozīmē iestāšanās? Jēzus jau pats iestājās par mums. Dievs, redzēdams, ka nav it neviena, kas palīdzētu cilvēkiem,  pats sūtīja savu elkoni. (Jes. 59:16):  Un Viņš redzēja, ka nav neviena, un brīnījās, ka nav aizstāvja; tad Viņam palīdzēja Viņa paša elkonis, un Viņa paša taisnība bija Viņam par balstu. Dievs pats iestājās par mums un veica glābšanu. Un mums kā aizlūdzējiem jāveic starpnieka uzdevums starp Dieva taisnīgajām tiesām  un konkrēto tiesas objektu – cilvēku vai, piemēram, zemi. Ir cilvēks, kas ir sagrēkojis, un Dieva tiesai jānāk pār šo cilvēku, jo tāda ir Dieva ieliktā kārtība, kas ir nemaināma. Un tev kā aizlūdzējam ir jālūdz Dievam žēlastība tiesas vietā, tev jālūdz, lai Dievs žēlo šo cilvēku. Šeit svarīgi ir Dieva priekšā nest to, ko Viņš pats Savā vārdā ir teicis, tev tas jāatgādina. Dievs pats ir teicis, ka Viņam labāk patīk žēlastības, nevis upuris (Mat. 9:13). Viņam labāk patīk apžēlot, nekā pazudināt. Dievam nav prieka par bezdievja nāvi.(Ecehiēla 33:11) Un īsta aizlūdzēja sirds ir tāda – tu Dieva priekšā lūdz tā, it kā tu pats būtu sagrēkojis otras personas vietā, it kā uzņemies viņa vainu, un lūdz apžēlošanu sev pašam.

                                                                     Stāvēšana pretī velnam

Otra aizlūdzēja pozīcija ir stāvēšana pretī velnam. Kad tu redzi, ka otram smagi klājas ģimenē, laulībā, materiālajās lietās ir nabadzība, un, ja tavā sirdī ir Jēzus, tad tu naktī nemaz nevarēsi gulēt. Tev gribēsies lūgt. Dievs, iespējams, pa naktīm tevi piecels un pamudinās lūgt. Tu nebūsi vienaldzīgs. Un tev nav jābīstas, ka vari ciest no velna, ja iestāsies par kādu lūgšanā un uzņemsies šo uzbrukumu it kā uz sevi, jo tev ir viss Kristus bruņojums un tu atsitīsi šo uzbrukumu. Tu, iestājoties lūgšanā, cel aizsargsienu šā otra cilvēka problēmā, un velns nevar vairs darboties. Aizlūgšanā ir pat tāds termins – uzcelt sienu. Piemēram, ja kādam velns nepārtraukti uzbrūk domās,  vajā to, tad es kā aizlūdzējs, katru dienu iestājoties par šo cilvēku, pat īsti nezinot velna uzbrukuma iemeslu ( piem., paša grēks, kāds senču lāsts u.tml.), ar savām lūgšanām, vārdu, paludinājumiem, izveidoju sienu, atraisot eņģeļu darbību tā, ka sātans netiek viņam vairs klāt. Tas ir tāpat kā karadarbības zonā. Aizsargsiena ļoti apgrūtina uzbrucēju. Un, nesaprotot šīs garīgās lietas, mēs bieži, lūkojoties uz cilvēku, spriežam vienkāršoti: nu, ko tad šis akal tā atkal iekūlies. Mēs tā spriest nedrīkstam! Bet mīlestība mums liek iestāties vai arī būvēt aizsargmūri. Tāpēc, runājot par bērniem, ir svarīgi uzcelt pār tiem aizsargmūri katru dienu, proti, Jēzus asinis. Tāpat pār ģimeni, draudzi. Tāpēc svarīgas ir rīta lūgšanas.

Un kā ja minēju – aizlūdzēja sirdi var vislabāk aprakstīt kā  nostāju: Dievs, šis cilvēks ir pelnījis tiesu par saviem grēkiem, bet es tev lūdzu apžēlot viņu. Es nostājos Tavā priekša  un lūdzu apžēlošanu. Un aizlūdzējs arī nostājas pret velnu un karo līdz uzvarai. Uzbūvē sienu un padzen velnu! Un tas ir visu mūsu aicinājums. Un visās šajās lietās bez Svētā Gara vādības nevaram neko, jo garīgā pasaule ir sfēra, kurā ne ar savu prātu, ne sajūtām,ne gudrībām un Bībeles skolas zināšanām  ielauzties nevari. Tā ir cita sfēra, kurā tikai Svētais Gars var pareizi vadīt. Savādāk būs kļūdas. Un var pat gadīties, ka nekalpo patiesībai un mīlestībai, bet savai miesai.

Es pat gribētu teikt, ka cilvēku skaits draudzē ir skaidra liecība par to, cik daudz mēs iestājamies kā aizlūdzēji par pazudušajiem – cik daudz un dedzīgi mēs karojam par viņiem, savu pilsētu, zemi un cik daudz mēs stāvam Dieva priekšā un lūdzam, lai viņi iemanto glābšanu. Un arī to, cik daudz mēs esam iestājušies pret velnu to cilvēku dzīvēs, kuriem jau esam pasludinājuši evaņģēliju un pret kuriem velns izdara spiedienu. Mēs esam pamanījuši tādu tendenci, ka, piemēram, esam iestājušies lūgšanās par kādu vēl neglābtu cilvēku un drīz vien redzam, ka viņu problēma it kā atrisinās, bet pie Dieva viņš neatgriežas. Tas ir arī gadījumos, ja kāds ir bijis ticīgs, bet atkritis. Viņu problēma atrisinās, un mēs atslāpstam, kas liecina par to, ka neesam savu uzdevumu izpildījuši līdz galam. Iesākam un nepabeidzam. Un šāda mūsu attieksme ir bīstama, jo velns tādiem cilvēkiem uzbruks un centīsies nospiest vēl vairāk un iznīcināt, tāpēc mūsu pienākums ir velnu padzīt pilnībā. Cīņai jābūt līdz galam. Pretinieks ir jālikvidē, jāneitralizē  jebkāda viņa darbība – tāda ir armijas filozofija. Kad redzi pretinieku, tad bez jebkādas gaidīšanas likvidē, un tikai tad būs uzvara. Tāpat ir ar velnu, kas nejokojas. Mums tas ir jālikvidē, jāatspiež no ielenktā cilvēka, jāuzbūvē aizsargsiena, lai ienaidnieks netiek klāt, savādāk velns to saplosīs.

Tāpat ir ar pasaulīgiem cilvēkiem, par kuriem iestājamies. Kad par tiem sākam lūgt, tad redzam, ka tie sāk vēl vairāk dzert, grēkot. Tāda ir velna taktika, lai mūs iebiedētu un mēs pārstātu cīnīties, un bieži viņam izdodas. Velns burtiski ārdās. Un viņš panāk to, ko vēlas. Reiz mums kaimiņos atgriezās kāda sieviete. Viņa piedzīvoja patiesu Jēzus mīlestību, atgriešanos. Viņai bija vīrs, kas bija gājis pie Zilākalna Martas, un tieši pēc šīs sievas atgriešanās pie Dieva, viņš izmantoja visu manipulāciju arsenālu – sāka kontolēt, dzert, ārdīties, burties. Un sieva nobijās. Viņa nespēja izpildīt Jēzus bausli par to, ka jāaizliedz viss un jāseko Viņam. Viņa atstāja Jēzu un pakļāvās vīram.  Un, ja mēs tajā laika būtu cīnījušies un sapratuši aizlūgšanas nozīmi, tā varbūt nebūtu bijis. Ir jācīnās par cilvēkiem. Mums jāvingrinās tajā. Mums jānokauj savas bailes, nedrošība. Ir jāiet, jāsludina, jāapmeklē cilvēki mājās, jo mēs visi stāvēsim Jēzus priekšā. Mēs nevaram aizbildināties ar darbu, ar to, ka nav laika utt. Ir jāapņemas un jāiestājas. Ja tu neko nedarīsi, tad Dievs arī ir ierobežots.

 Lai cik paradoksāli tas neskanētu, bet Dievs ir ierobežots tik daudz, cik ierobežota ir Viņa draudze. Šodien Dievs visu ir uzticējis draudzei. Vēstulē efeziešiem 1. nod. ir teikts: draudze ir tā,kas visu piepilda. Un tajā pašā vēstulē minēts, ka ar draudzes starpniecību eņģeļiem un visām varām Dieva netveramā gudrība top zināma.

Iestāšanās Dieva priekšā – spēcīgs ierocis

Bībelē ļoti bieži manāma cīņas ieroču terminoloģija. Kāpēc tā? Tāpēc, ka mēs esam cīņā. Ar ieročiem stājamies pretī, cīnāmies. Paanalizē, vai tu tos lieto. Vai tu zini, kas ir Dieva dotie ieroči, ar kuriem stāties pretī? Bieži vien mēs lietojam ieroci „apvainošanās”, kas nav īstais ierocis. Dieva vīri Bībelē vienmēr lieto Dieva dotos ieročus. Ābrahams lietoja iestāšanās lūgšanu kā spēcīgu ieroci. Kad Lats dzīvoja Sadomā, kas bija pretīga, izvirtusi homoseksuāla zeme, kur pēc Bībeles konteksta var saprast, ka visa tauta no maza līdz lielam atnāca pie Lata durvīm un prasīja šos eņģeļus, un teica, ka viņi grib tos iepazīt, kas ebrejiski būtu tulkojams kā vēlēšanos stāties seksuālos kontaktos. Tik ļoti izvirtusi bija šī zeme! Mums šie lielie Dieva vīri kā, piemēram, Ābrahams jāuztver kā prototipu sev: ja viņš ticēja un lūdza, tad mēs tā darām, ja viņam Dievs atbildēja, tad mums arī Dievs atbild. Ābrahams iestājās Dieva priekšā.

 Amosa 3:7 Jo Dievs Tas Kungs neko nedara, neatklājis Savu noslēpumu praviešiem, Saviem kalpiem. Vai tas nav satriecoši? Dievs jau Ādama laikos zemi nodeva cilvēka pārziņā, sakot,lai tas valda pār to. Zeme ir nodota cilvēku pārvaldībā un Dievs nekur neiejaucas, ja cilvēks to nelūdz. Ādams šo varu pārvaldīt pazaudēja, kad atdeva varu velnam, nepaklausot Dievam. Vai tad par velti velns, kārdinādams Jēzu tuksnesī, teica, ka atdos Viņam valdīšanu, ja tikai Jēzus pielūgs viņu? Un Jēzus nenoliedza velna varu. Velns piedāvāja Jēzum to, kas patiesībā  jau pieder Viņam un kas radīts caur Viņu, bet ko velns izkrāpa cilvēkam. Patiesi absurda situācija. Zeme ir nodota velna rokās, jo cilvēks to tam atdevis. Dievs neiejaucas, jo valdīšanu uz zemes Viņš atdeva cilvēkam. Ja cilvēks nelūdz Dieva palīdzību, tad tā nav Dieva atbildība ne katastrofās, ne nelaimēs. Šo lietu ir svarīgi saprast. Ja tu šodien grēko, tad tu saņem grēka algu – lāstus, slimības, postu. Vai tad Dievs tur ir vainīgs? Tā ir tava paša izvēle. Kas ar Dievu staigā, tajos plūst Dieva dzīvība. Kāpēc lai Dievs to dotu cilvēkam, kas dzīvo grēkā un ir pret Viņu? Tajos ienāk velna produkcija kā paša izvēle.

Ja Dievs mums ko atklāj, mums tas jāpaņem kā ierocis. Mums tas jāakceptē un jāpasludina. Bumba ir mūsu rokās un mēs izvēlamies to mest. Neviens pravietojums pats no sevis nepiepildās tāpat. Ir vajadzīgs akcepts no mūsu puses. Kā Marija teica un akceptēja: „Lai notiek Tavai kalponei pēc Tava vārda!” (Lūk 1:38)

Pravietojumi nav tāpēc, lai mēs lielītos ar tiem un neko nedarītu. Tie ir spēcīgs ierocis. Dievs ir atklājis savu gribu, tāpēc tev tas ir jāsatver, jāturas pie tā un jāpasludina. Tas ir spēcīgs cīņas ierocis, ar ko varam sasist visspēcīgākos velnus. Tāpat ir ar apsolījumiem Rakstos. Tu vari lasīt Bībeli, un pēkšņi kāda rakstu vieta var izgaismoties un kļūt par dzīvu vārdu tev. Dievs var runāt dažādi.

1.Mozus 18:23 redzam, ka  Ābrahams sāka iestāties par Sadomu. Šo situāciju mēs zinām. Viņš saprata, ka pār pilsētu nāks tiesas. Viņš sāka kaulēties Dieva priekšā. Viņš ir pārliecināts par Dieva tiesu taisnīgumu gan grēka ziņā, gan arī taisno jautājumā viņš zina, ka taisno ar grēcīgo Dievs kopā neiznīcinās.  Šeit redzam, ka viena taisnā lūgšanai ir milzīgs spēks. Mūsu rokās ir Latvija. Mums ir jāsatver visi Dieva vīru pravietojumi par Latviju un jāstāv Dieva priekšā un jāsaka : „Jā, Dievs, lai nāk Tava atmoda! Lai notiek pielūgsmes svētki par godu tev! „  Mēs nedrīkstam šaubīties un šķobīt sejas neticībā, un runāt pretēji pravietotajam vārdam, piemēram:  „Nu kā tad Latvija var būt citadele?!” Tā vietā, lai paņemtu vārdu un stāvētu Dieva priekšā, cilvēki runā pretējo.  Interesanti, ka situācijā, kad Ābrahams iestājās Dieva priekšā par Sadomu, jautājot, vai Dievs to zemi iznīcinātu, ja atrastos noteikts skaits (kas pakāpeniski sarūk) Dieva taisno, Dievs nemaz nav dusmīgs. Dievs nejutās aizkaitināts par dialogu. Es domāju, ka Ābrahams pats  gan varētu bijis nobijies. Viņam, iespējams, likās, ka viņš necienīgi kārdina Dievu. Varbūt  Ābrahams par ātru apstājās. Iespējams, ja Ābrahams būtu vēl tālāk stāvējis Dieva priekšā un jautājis, vai Viņš šo zemi iznīcinātu, ja tajā atrastu 3 taisnos, tad mēs Bībelē par Sadomu lasītu kā par milzīgu atgriešanās brīnumu. Jā, tā ir tikai varbūtība. Varbūt tur būtu noticis tāds pats brīnums kā Ninivē, jo Dievam nav prieka par bezdievju nāvi. Ābrahams ir īsts aizlūdzējs. 10 000 pazudušu cilvēku būtu izglābuši 10 taisnie. Tas pats princips darbojas arī mūsdienās. Mēs esam zemes sāls. (Mat.5:13)Dievs gribētu izglābt pilsētu, bet Viņš to nevar izdarīt bez mūsu iestāšanās.

Mozus bija izcils aizlūdzējs. Ja Ābrahama sirds vairāk bija vērta uz Lata glābšanu, ta Mozus iestājās Dieva priekšā par savu tautu. 2. Mozus 32. nodaļā redzam, Kad Mozus bija 40 dienas kalnā kopā ar Dievu, un Dievs teica, lai Mozus atgriežas pie savējiem, un  ka tā tauta, ko Mozus izveda no tuksneša, ir izdarījusi lielu grēku. Faktiski jau Dievs pats izveda tautu no Ēģiptes, tikai ar cilvēka stapniecību. Te mēs redzam, ka Dievs dara un piepilda savus apsolījumus, izmantojot Savus ļaudis. Šajā rakstu  vietā varam arī redzēt, ka  grēks ar zelta teļa izliešanu Dievam bija tik pretīgs, ka Viņš šo tautu negribēja identificēt ar Sevi, tāpēc teica Mozum, ka tauta, ko Mozus izveda no Ēģiptes zemes. Un Mozus nostāja bija tādi pati.

Tauta tik ātri saslima ar garīgu netiklību. Mūsdienās ar to var saslimt, kad dzenamies pēc naudas, kad vairāk mīlam pasauli. Ta ir tā pati teļa taisīšana.

Dievs teica, ka iznīcinās šo tautu un no Mozus cels jaunu tautu. Mozum rūpēja viena lieta. Viņa egosims tuksnesī bija iznīcis. Mozus iestājās par savu tautu  ar izmisumu sirdī  – Dievs, ko tautas teiks? Tu gan izvedi viņus, bet ievest apsolītajā nevarēji. Tavs vārds tiks negodā likts! (2. Mozus 32:11-13)  Lūk, kāda  ir aizlūdzēja sirds! Kad redzi, kad brālis ir pakritis grēkā, tad Dieva priekšā lūdz par brāļa brīvību, jo tava Kunga vārds tiek kaunā likts, kad viņš grēko. Lūdz Dieva žēlastību Jēzus uzvaras un patiesības dēļ. Lūk, tāda ir Mozus sirds. Sātans ir apsūdzētājs. Atklāsmes grāmatā ir minēts, ka gāzts ir brāļu apsūdzētājs, kas dienām un naktīm mūs apsūdzējis (Atkāsmes 12:10), tāpēc, ja krīti apsūdzībās, tad apstājies. Jā, mēs krītam, bet nepaliec apsūdzētāja valgos. Ja redzi, ka kaut kas nav kārtībā, tad ej Dieva priekšā un saki savas domas un lūdz pēc izmaiņām! Lūdz arī tad, ja redzi, piemēram, ,ka mācītājam nav pietiekoša svaidījuma,lai Dieva vārds tiktu pagodināts. Un mācītājs piedzīvos jaunu svaidījumu, jo  vienmēr var darīt   vairāk un vairāk. Un aizlūgšana atraisa Dieva spēku, nevis apsūdz.

Aizlūdzēja atbildība

Un viens Mozus izglāba visu Dieva tautu. Jā, daudzi nobeidzās tuksnesī savas kurnēšanas dēļ, taču Dieva griba bija glābt visu tautu. Viņa prāts nebija kāda bojāeja. Dievs gribēja izvest, bet nevarēja, jo bija cilvēki, kas neizvēlējās Dieva apsolījumus un runāja pretēji tam, ko teica Dievs. Tāpēc esiet ļoti uzmanīgi par to, ko jūs runājat par savām finansēm, ģimeni, laulību, bērniem, jo, ja tas nav tas pats, ko saka Dievs, tad Dieva apsolījumi nedarbojas.  Mēs ar savu atraisīto lāstu apstādinām Dieva plānu.  

  Nostājies ar Dievu un, ja vajag, aizlīmē sev muti, taču nerunā to, ko Dievs nesaka! Ja Dievs saka, ka Viņš tevi dziedina, svētī , atjauno, bet tu čīksti pretī  to, ka tev nekā neiet, esi nabags, slims utt., tad Dievs nevar neko pie tevis vairs darīt, jo tu kā suverēna persona, kuram Dievs atdevis valdīšanu, savā dzīvē aizliedz darboties Dieva spēkam. Velns uzvar ar taktiku. Viņš tavā sirdī rada spiedienu un piespiež tev runāt savu patiesību.

Interesanti ir tas, ka pēc tam arī Ārons kļuva par aizlūdzēju. 4. Mozus 17. nodaļā 12-13  lasām, iesākās miršana tautā,  līdz Ārons iestājās Dieva priekšā. Tā ir identiska situācija ar mūsdienām. Latvijas tauta, Talsi  bez Jēzus iet bojā, notiek miršana, un, ja mēs kā Ārons neiestājamies par viņiem, tad viņiem nav cerības. Cilvēki grēko, slimo, cieš un mirst, un saņem taisnīgu tiesu par saviem grēkiem, bet tajā pašā laikā paralēli ir pieejama  Dieva žēlastība, kas glābj, bet kuru mirstošie nesaņem, ja mēs neiestājamies un nesludinām evaņģēliju.  Viņiem nav citas cerības kā tikai draudze. Mēs esam atpirkti, un mums ir dots tāds pats spēks kā Jēzum, lai stātos pretī velnam un glābtu pazudušos.

 

Kalpošana garā

Kalpošana garā ir bezgala svarīga. Kaina augļi Dievam nav tīkami. Dievs pats tevī rada augļus,  uz kuru platformas Svētais Gars var kalpot.  Kaina reliģija vienmēr Dievam pienes no sevis. Tas nenozīmē, ka tu kā tikko jaunpiedzimis kristietis nevari iet un sludināt, jo atziņa par Jēzu jau tev ir.  Reliģiozās draudzes nedara pēc Dieva prāta, nedarbojas Svētā Gara vadītas, un tāpēc draudze neaug. Mums jābūt godīgiem arī pret sevi. Arī mūsu draudzē sastopama reliģija Svētā Gara vadības vietā. Mums daudzreiz liekas, ka tas ir Dieva prāts, bet īstenībā darām miesā bez Svētā Gara vadības. Mums jāizlaužas no tā, lai mēs varētu kalpot.  Šeit var pieminēt Mārtiņu Luteru, kas bija Gara vadīts cilvēks un reāli stāvēja pretī velnam Es redzēju labu filmu par to. Pēc tam, kad pagāja kāds laiks, piemēram, hernhūtiešu laikā, kad šīs pašas luterāņu draudzes bija stagnācijā. Draudze jau bija pazaudējusi Svētā Gara vadību un piekopa tikai ārējas reliģiskas darbības, kas bija  atlikums no kādām Svētā Gara pamudinātām darbībām senākos laikos. Cik ļoti šī draudze bija izmainījusies! Rituāls, reliģiska forma – tā iesākas atmiršana. Katram dievkalpojumam jābūt Gara vadītam, miera un dzīvības upei, jo dievkalpojums ir satikšanās ar Dievu.  No tā dzimst dzīvības attiecības. Tāpat ir ar lūgšanām – nelūgsim šabloniski, bet gan jūtīgi un dzīvīgi no gara. Tikai tam būs rezultāts.

Iestāšanās lūgšana – vienīgā cerība pazudušajiem

Iestāšanās lūgšana ir vienīgā cerība cilvēkiem, Latvijai.  Dievs ir rādījis pravietojumus un redzējumus par mūsu zemi un, ja mēs tos nepaņemam un neejam Dieva priekšā, tad nekas nenotiks. Tev jāatgādina Dievam, ko Viņš ir teicis! Tev jāsaka Dievam kā Mozus teica, ka Viņa vārds būs apkaunots, ja Viņa draudze paliks kaunā.  Tev jāsaka: „Dievs, tu teici, ka Latvija būs citadele, Tu esi rādījis, ka Talsu ielas būs pilnas ar cilvēkiem.” Tev ar šo visu ir jādaudzās pie  debesu durvīm, jārunā Dievam. Jāatgādina, ka  Viņš to ir teicis. Un Dievam  tas patīk. Dievs gaida aizlūdzējus.

Jesejas 59:12 -16 Jo mūsu pārkāpumu ir pārāk daudz Tavā priekšā, un mūsu grēki liecina pret mums. Mūsu pārkāpumi ir pilnīgi dzīvi mūsu apziņā, mūsu noziegumi mums ir zināmi: 
atkrituši mēs esam no Tā Kunga un Viņu aizlieguši, mēs neklausījām mūsu Dievam, runājām tikai par varmācību, daudzinājām bezdievību un melus un paužam visu to no visas savas sirds. Tā ir nostumta pie malas tiesa, un taisnība pilnīgi izzudusi; uzticība grīļojas kaut kur tirgus laukumā, bet godīgums nekur neatrod ieejas. Tiešām, patiesība un uzticība ir pazudušas; kas piekāpjas ļaunuma priekšā, tas krīt par upuri neskaitāmiem laupītājiem. Tas Kungs to redzēja, un Viņam tas ļoti nepatika, ka nav vairs taisnības. To varētu teikt visi Talsi, visa mūsu tauta. Grēks nekur nepaliek, tas liecina pret mums. Dievam vajadzēja atnākt kā cilvēkam miesā, lai caur cilvēki ienestu Dieva gribu, Dieva piedošanu šajā pasaulē. Neviens to nevarēja izdarīt, neviens.  Visi bija atkrituši un Dievs brīnījās, ka nav neviena, kas par tiem iestātos. Tad Viņš sūtīja Jēzu, kas iestājās.

Vai tagad nav tāda pati situācijā kā Ecehiāla 22:24- 28 ? Vai arī tagad nav tāda pati korumpētība? Vai nedzenamies pēc mantas?  Vai priesteri neapkauno Dieva vārdu? Vai, tiekot pie varas, cilvēks nekļūst par plēsīgu lauvu? Tā ir negantība Dieva priekšā. Sātana spēks atraisīsies pilnā mērā, kad pazudīs tas, kas ierobežo. (2. Tes. 2:7) Kas tad ierobežo? Tikai draudze! Kad draudze tiks parauta, tad sāksies tiesas. Būs šausmas. Palasiet Atklāsmes grāmatu un redzēsiet, kas notiks! 

Ja nav neviena, kas iestājas, tautai nav cerības . Mēs esam cerība arī saviem radiem, kas varbūt šodien ņirgājas. Tev viņi ir jāizlūdz, tev ir jāstāv Dieva priekšā. Diez vai atnāks kāds no malas un caur to viņi tiks izglābti. Tu nezini, kas notiks ar taviem radiem rīt, tāpēc šodien stāvi uz ceļiem Dieva priekšā par šiem cilvēkiem un lūdz žēlastību. Lūk, kur mūsu aicinājums, nevis tīksmināties un dzīties pēc labklājības, pasaulīgām lietām. Jā, tas lietas nav sliktas, bet tas nav primārais. Mums jānes gaisma uz ārpusi. 1. Kor. 13. nodaļā ir teikts , ka mīlestība un tikai mīlestība ir tas īstais dzinulis. Pirms piepidīties ar mīlestību, mums jāiet Dieva tuvumā. Pati labākā lūgšana ir tā, ka ej Dieva priekšā un atklāti pasaki, ka nezini, kā lūgt un kā izlūgt šos cilvēkus, un atdod sevi Dieva rokās. Nometies uz ceļiem un vienkārši gaidi. Un Svētā Gara vilnis nonāks pār tevi un tu raudāsi, varbūt kliegsi un tu būsi kā trauks, ko Dievs varēs lietot.

Kad mans brālēns apzaga mūsu brāli Ludi, es biju pilnīgi izmisis. Es nezināju, ko darīt. Es pat nezināju, vai varu par viņu lūgt, jo viņš tā ir apgrēkojies. Es jautāju Dievam, ko man darīt. Un tad nāca Svētā Gara vilnis, un es spēkā pavēlēju sātanam aizvākties. Tai lūgšanai bija milzīgs spēks, ko nekad neaizmirsīšu. Es biju pavisam jauns kristietis, neko nezināju par iestāšanās lūgšanu, bet Svētais Gars mani vadīja. Tas bija kaut kas fantastisks un neaizmirstams! Un šai lūgšanai bija milzīgs spēks un rezultāts.

 

Kopsavilkums:

• Aizlūdzējs ir cilvēks, kam ir tuvas attiecība ar Dievu. Tas ir vitāli svarīgi. Degsme un drosme, kas robežojas ar nekaunību – tas ir svarīgi. Šāda  degsme bija Esterei.
• Aizūdzējam ir jābūt nelokāmai pārliecībai par Dieva taisnajām tiesām. Mēs nedrīkstam sevi maldināt, ka gan jau kaut kā tas cilvēks, kas grēko, izķepurosies. Nebūs tādas mistikas, ka kaut kā pēkšņi atnāks eņģeļi un pasludinās un cilvēks izglābsies. Nu tā nenotiek un nenotiks! Cilvēkam ir jādod savs akcepts ,tikai tā notiek glābšanas akts.
• Rūpes par Dieva slavu un sevis aizliegšana ir svarīgs aizlūdzēja sirds motīvs.  Kalpotājam jābūt tādam, kuram iespļaus sejā, bet  viņš aizies notīrīt seju un turpinās darbu,  jo viņš kalpo Dievam. Nekādam aizvainojumam un jūtīgumam šeit nav vietas. Protams, sāp, bet sevi jāaizliedz. Ko tas nozīmē? Vai neaizbraukt atvaļinājumā? Nē, tas nozīmē staigāt kā mironim
• Mērķtiecība ir neatsverams aspekts. To redzam pie Esteres. Ir jāiet, jādarbojas. Ukrainā Dieva kalpi vada dievkalpojumus, bet ārā aiz loga notiek apšaudes.
• Farizeja sirds (Lūk. 18:11) ir netīkama Dievam, jo tiem nav mīlestības uz tiem, kas pazūd. Tu nekad nevari būt aizlūdzējs, ja Dieva priekšā stāvi kā kaut kas pārāks, izredzēts un ar nonicinājumu sirdī skaties uz pazudušajiem. Aizlūdzējs vienmēr ar mīlestību stāvēs Dieva priekšā par pazudušajiem un lūgs par tiem.
• Aizlugšanā svarīgi ir atgādināt Dievam apsolījumus, kas nav vēl piepildījušies. Īpaši ar personīgiem pravietojumiem un apsolījumiem. Negaidi, ka kaut kas notiks pats par sevi, inerti, ja kaut kas nav piepildījies ilgu laiku.
• Svarīgs ir aizlūdzēja dedzīgums. Pats  Jēzus lūdza dedzīgi un ar asarām. Tāda ir aizlūdzēja sirds.
• Aizlūdzējs ir aizsargsienas cēlājs, kas izcīna cīņu līdz galam.  Tu uzcel aizsargsienu un velnu sakauj līdz pēdējam, un tikai tad pārstāj iestāties. Svarīgi ir lūgt Dievam, lai pasargā šo cilvēka līdz pestīšanas dienai, jo velns vienmēr nāk un zog sēto vārdu
• Stāvi Dieva priekšā un lūdz Dieva zēlastību par cilvēku vai objektu (piem., zemi), pār kuru būtu jānāk Dieva tiesai!
• Aizlūdzēji ir tie, kas veido vēsturi. Mozus, Esteres, Daniela un citu Dieva kalpu darbības rezultātā izmainījās tautas liktenis.
• Dievs dod pravietojumus, un aizlūdzēja uzdevums ir paņemt šos pravietojumus kā apsolījumus un cīņas ieroci. Un ar ieroci cīnās. 

Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības (16.08.15)

Bībelē ir teikts, ka mūsu vidū ir Dieva valstība: Mat.18:20 „..kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” Dieva valstība ir tur, kur pielūdz Dievu Jēzus vārdā, kur slavē Viņu Jēzus vārdā, kur kalpo Dievam Jēzus vārdā – tur visur ir Dieva valstība. Ir vietas, kur tā ir jūtama spēcīgāk, ir vietas, kur jūtam to mazāk. Tas ir atkarīgs no tā, cik ļoti tu pats esi pieaudzis Kristū. Jau no paša jaunpiedzimšanas brīža Dieva valstība ir draudzes  vidū. Dieva spēks ir mūsu vidū. Svētīgs tu esi, ka šodien ieradies draudzē, ka neesi apmainījis šo brīdi pret pasaulīgām lietām – saulainu laiku, zaļu pļavu,pludmali. Jo šodienas vārds ir svarīgs un gana nopietns. Ir laiks, kad mums kā tikko piedzimušiem bērniem ir vajadzīgs garīgs piens, bet pienāk brīdis arī smagākai barībai. Vārds mūs vada uz priekšu nopietnākās lietās. Mēs augam un barība mainās.

Mazs bērns no smiltīm ceļ pilis, viņš ļoti cenšas, tad tās sabrūk, bet mēs redzam, ka bērnos tiek attīstīts radošums, pacietība, potenciāls un labas lietas. Un mēs priecājamies par savu bērnu un viņa centieniem. Es ticu, ka tāpat Dievs priecājas par mums, kad esam tikko jaunpiedzimuši, tveram pēc jaunām lietām un drīz vien jūtamies kā meistari, tas nekas, ka īsti vēl neko nezinām. To pat var saukt par posmu ”spēlējam kristiešus”- mēs klausāmies, skatāmies vecākos brāļos un māsās Jēzu Kristū, un pēc tam līdzīgā situācijā cenšamies runāt to pašu, ko esam dzirdējuši. Un jūtamies lieli un gudri. Es ticu, ka Dievs tad priecājas par mums tāpat, kā mēs par saviem mazajiem, neveiklajiem bērniem, kas cenšas mūs atdarināt. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka svētdienās esi šeit, jo gadījumā, kad nebūsi, nevarēsi saņemt to, ko Dievs tev ir sagatavojis, un Tu nevarēsi pieaugt. Un svarīgi ir tas, ka ved savus bērnus uz dievnamu, jo šeit ir svaidījums, kas vienmēr ietekmē, pat tad, ja to īsti pat nepamani. Tas ir kā  laba radiācija, ko pamani tikai dozametrā. Jo biežāk un vairāk tiec „apstarots”, jo vairāk esi „saslimis”. Bezatbildīgi ir vecāki, kas svētdienās jautā bērnam, vai šodien viņš ies uz dievkalpojumu vai ne, jo Dievs ģimenē nav paredzējis demokrātiju. Tu esi nolikts pār bērniem, un tev bērns ir jāvada Dieva gribā, pašam, protams, arī dzīvojot Dievam tīkamu dzīvi. Tev ir jānosaka bērnam kārtība, bet tas ir jādara gudri, kopā ar Dievu, lai bērnam nerastos sacelšanās vai pretestība. Nāks laiks, kad bērns pieaugs un aizies savā dzīvē, kur būs daudz pasaulīgu lietu, un, ja bērna sirds nebūs attiecīgi sagatavota, viņš nepazīs Svētā Gara mieru, brīnišķīgo atmosfēru, un  pasaule to savaldzinās, jo tas viss liksies pievilcīgs, un nebūs īsti ar ko salīdzināt. Nejūties nosodīts, ja tavi bērni ir pasaulē sagrēkojuši, jo Dieva žēlastība ir varena, un Viņš visu var vērst un vērš par labu, taču daudz vieglāk un svētīgāk ir strādāt pie bērna jau no paša sākuma, audzinot to Dievam tīkamu, nekā pēc tam nodarboties ar „labošanas darbiem”. To, ko mēs tagad ieguldam bērnos, mēs to ieguldam Dieva Valstībā, jo bērni ies tālāk un nesīs Dieva Valstības karogu. Viņi sludinās evaņģēliju. Traģiski, ja mēs neko neieguldām bērnos, jo viņi tad nekalpos Dievam, kas ir vienīgais veids kā paglābties no pasaules. Un pati pirmā svarīgākā kalpošana ir sevis paglabāšana šķīstībā- taisna staigāšana tā Kunga priekšā. Bez tās nekad neviens nespēj kalpot pēc Dieva prāta. Jā, mēs pakrītam, bet mums ir jādzenas pēc taisnas, svētas dzīves.

Jēk. 1:27 „Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.”
   Kalpotājs vienmēr staigā ar Dievu, bet, ja tu dzīvo nešķīstu dzīvi, Dievs nevar būt kopā ar tevi, jo grēks tevi atdala no Dieva. Un tāda kalpošana ir velta. Ja esi sagrēkojis, tev ir jāšķīstās, jānožēlo, lai Dievs var kalpot tevī.  Cilvēki, kuri aptraipa sevi, attālinās no Dieva, nedzird Viņa balsi. Tad var atnākt rūgtums pret Dievu, kaut pats esi vainīgs, jo grēks apcietina sirdi un Dievu vairs nespēj dzirdēt.
Runājot par bērniem, nekad nepadodieties ticībā, pat ja redzi, ka bērns dievkalpojuma laikā nīkuļo, nevar nostāvēt un burtiski nīkst ārā. Lūdz un tici, tad redzēsi, ko Dievs dara pie tava bērna, un bērns šo Dieva atmosfēru iemīlēs. Nepadodies un un nesāc apliecināt acīm redzamo, nepatīkamo un tev nesaprotamo, bet ej Dieva priekšā, lūdz. Meklē Dievu lūgšanās. Nemāci bērnam bezdievja ceļu, atļaujot dievkalpojuma laikā sēdēt mājās. Dievkalpojuma svaidījums bērnus ietekmē vienmēr, pat ja neredzi neko uzreiz.

Šodienas dievkalpojuma tēma būs par prioritātēm tavā dzīvē – par Dieva Valstību.  Daudzās vietās Jēzus piemin Valstību, ka tai ir jābūt pirmajā veitā. Bet kā jau iepriekšējā dievkalpojumā runājām – ticība bez darbiem ir nedzīva, mirusi, veltīga. Ļaunie gari arī trīc un dreb. Vai tas ko līdz? Neko! Ja mēs esam ticīgi, mums jādzenās pēc Dieva spēka.

Kas  ir Dieva valstība?

Bībelē ir teikts, ka tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka. (1. Pēt. 4:1) Mums bieži ir tāda nostāja pret kristieša dzīvi –  Dievs, nu ieslēdz lampiņu tagad, lai es varu dzīvot kā siltumnīcā bez jebkādas problēmas. Nē, tā nekad nebūs! Ja tu tā domā, tad tevi gaida vilšanās.Ticība ir cīņa, tā ir iekšēja cīņa, kurā jāstāv pretī grēkam.  Bieži vien pat ne gēkam, bet savām miesas iegribām. Pāvils runā par stāvēšanu pretī grēkam līdz asinīm.

Tāpat es runāju par bērniem – arī viņos ir iekšēja cīņa tāpat kā jums. Viņu miesām gribas labāk pavārtīties pa gultu, paskatīties televīzoru. Arī viņiem ir grēcīgā miesa. Bet tev viņiem ir jāmāca, ka gribēt var daudz ko, bet svētdienās ir jābūt tur, kur Dievs vēlas redzēt  mūs visus kopā, proti, draudzē, Kristus miesā. Mums ir jāstrādā ar bērniem, un tad, kad viņi izaugs, tad viņiem būs nopietna attieksme pret draudzi, tā viņiem būs pirmajā vietā. Arī mums ir jārāda, ka šeit ir Dieva valstība un jārūpējas, lai Svētā Gara tuvums patiesi būtu mūsu vidū.

Mums jāatceras, ka vienmēr būs iekšējā cīņa. Dievs mūs uzlūko ļoti nopietni. Pareizās izvēles Dievs uzlūko par dārgu upuri. Aizliegt savus miesas ceļus – tas ir svarīgi, un tas ir izaugsmes ceļš. Daudzi narkomāni, smēķētāji, pieliekot lielu piepūli, vēloties tikt brīvi no šī grēka, ļoti cīnās, un Dievs šos centienus augsti vērtē. Ja pieliec piepūli, sāc iekšēju cīņu, tad ar to sākas īsta kalpošana. Un šīs cīņas pieredze pēc tam noder nākamajos pārbaudījumos. Ko nozīmē ciest miesā? Piemēram, domājiet, ka slavētājiem ir viegli? Citiem atnākt uz draudzi dažreiz ir liels upuris, jo paliek daudz neizdarītu darbu, varbūt ir jāklausās neticīga vīra zaimošanas.

Tāpat  pasaules sistēma ir labs piemērs šai rakstu vietai 1. Pēt. 4:1. Pasaules sistēmas moto ir – ņem šodien, maksā rīt, -  kas ievelk verdzībā. Dievs nekad neies pa priekšu šai verdzībai, tāpēc esiet uzmanīgi ar miesas iegribām, jo savādāk vienmēr tu skriesi pakaļ rītdienai. Ticīga dzīve saistās ar miesas kārību apvaldīšanu, paļāvību uz Dievu, sagaidot Viņa vārdu, padomu, gribu, nevis pakļaušanos pasaules sistēmai. Varbūt tas maksās miesai dažas dienas badoties, bet atbilde no Dieva un Viņa vadība nekad neiedzīs postā. Mēs ļoti bieži iekrītam miesas nepacietības dēļ, kas var mums dārgi maksāt. Citreiz vairākus gadus sanāk būt verdzībā, lai līdz pašiem sirds dziļumiem saprastu, cik vērtīgi ir paļauties uz Dievu. Tāpēc nevaino Dievu savās problēmās, kad esi bijis nepacietīgs un vadījies bez Dieva. Tu pats brīvprātīgi esi atdevis sevi verdzībā bankām, kredītiestādēm, un tavas muļķības dēļ kāds dzīvo zaļi un bērnus skolo ārzemēs augstās skolās. Ja iemācīsies sevi apvaldīt un ciest miesā, nedzīties pēc lietās, kas vēl nav tavas, tad tu iemācīsies gaidīt uz Dievu – sākumā varbūt mazās lietās, bet vēlāk arvien lielākās lietās. Sākumā redzēsi izaugsmi  savā privātajā dzīvē, tad redzēsi, kā veidojas mājas grupiņas, tad draudzē redzēsi izaugsmi kalpošanā un beigās kļūsi par  mācītāju. Tas viss notiek soli pa solim. Bez miesas apvaldīšanas, bez paļāvības uz Dievu tu nekad nevarēsi būt par labu mācītāju, jo tad tu vienkārši ar Bībeli  „sitīsi” cilvēkus, tu uzmācīgi jautāsi, kāpēc neviens nekalpo, kāpēc to nedara un to, un beigās visi aizmuks no draudzes. Jo vairāk izdarīsi spiedienu, ka jākalpo, jo vairāk no tevis „atkratīsies”, jo ticība un paļāvība uz Dievu  ir tā, kas iedrošina un ceļ cilvēku, jo draudzi ceļ Dievs, nevis mācītājs vai kāds cits kalpotājs.

Svarīgi ir saprast, ka nevari sevi atdalīt no draudzes nekadā ziņā, tev jāsaprot, ka esam visi kopā, nevis ir mācītājs, kādi kapotāji un tu tāds vienkāršais dievkalpojuma apmeklētājs. Visiem jābūt vienotiem, jo visus mūs vieno viens Kungs un Debesis. Mēs nevaram dzīvot kaut kā atdalīti ciedra koku izgreznotos namos ar domu – nu, kad es varēšu, tad aiziešu, palīdzēšu utt. Tev jāapzinās, ka esam Kristus miesa, lai pildītu Viņa gribu uz zemes. Viņš viens par mums nodevās, kad bijām vēl grēcinieki, tāpēc mums šodien jāatdod sevi Kristum. Tikai tā mēs varam dzīvot svētīti. Tas ir augšanas process. Mēs noģērbjam veco egoismu un apģērbjam Kristu, kurā ir pilnīgs nodrošinājums.

Kristieši mūsdienās dzīvo dzīvi, kas īsti neatbilst Bībelē teiktajam. Mat. 6:33 „Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” Un tāpat Jēzus saka: Mat. 6:25 „nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities.”  Ja mēs dzīvojam pasaulē, un ēdiens, apģērbs ir lietas, pēc kurām mums jādzenas, jāraujas vaigu sviedros, lai to visu nopelnītu, un visu pārējo esam spiesti atlikt malā,  tad zini, ka kaut kas nav kārtībā tavās atiecībās ar Dievu, jo vienīgais, pēc kā tev ir jādzenas, ir Debesu Valstība, bet pārējās lietas tev tiks piemestas, jo Dievs jau zina, ka visu tev to vajag. Patiesībā –  cik vienkārši! Dievs jau tev ir pateicis nodrošinātas dzīves atslēgu. Protams, tev nav jābūt sliņķim un ir jāstrādā, un tev nav ar degumu jāstumda mākoņus, staigājot garā un neko citu nedarot, bet svarīga ir tava sirds attieksme pret prioritātēm tavā dzīvē. Piemēram, arī uzskatāmi var redzēt cilvēku, kas dzenas pēc Dieva valstības – viņš nekad labprātīgi neies strādāt darbā, kur jāstrādā ir svētdienās.Un, ja tā, tad viņš meklēs variantus, lai sev kompensētu šo dārgo laiku Dieva tuvumā.

 Lūkas 18:20-30 ir stāsts par bagāto jaunieti, kur Jēzus patiesībā uzsver svarīgo sirds stāvokli, kad kaut ko tu izvēlies atstāt, lai sekotu Kristum – cik nozīmīgs un auglīgs tas ir, jo jau šās dzīves laikā tu dabūsi simtkārtīgi atpakaļ. Tāpat Pēteris savā zvaigžņu brīdī, kad tika izvilkts pilns tīkls ar zivīm, paklausīja Jēzus aicinājumam seko Viņam. Vai mēs savā zvaigžņu stundā, kad, piemēram, bizness zeltu, varētu pamest visu un sekot Jēzum? Un mēs redzam, kas par bagātību viņam bija pēc tam- tika dibinātas draudzes, attīstīta kalpošana, māceklība. Bagātajam jaunietim viņa stiprā pils bija bagātība, kura viņam bija jāatstāj, bet kura, pēc Jēzus iepriekš teiktā apsolījuma,  būtu vairojusies daudkārtīgi. Jaunietis to nevarēja, jo sirds stāvoklis bija verdzība. Sirds bija sasaistīta ar mantu. Viņš noskuma un aizgāja. Kad atnāk noskumšana dzirdot dievkalpojumā Dieva vārda sludināšanu,  tad padomā, kas tam visam ir par iemeslu. Ir kaut kāda konfrontācija tev sirdī, kur tavs patiesais sirds stāvoklis ir pretstatā tam, ko vēlas Dievs. 

Kas  vēl Bībelē teikts par Dieva Valstību? Mateja 6:10 tēvreizē teikts : „Lai nāk Tava valstība,   Tavs prāts(griba) lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. „Tas ir ļoti svarīgs vārds Debesu valstības sakarā, jo atklāj, ka Dieva prāts  debesīs un virs zemes visās jomās ir visprecīzākais Debesu valstības formulējums. Tas ir visa centrs – Dieva griba. Tāpēc nav jēgas vienkārši dievnamā skaitīt tēvreizi kā vienkāršu pantu, jo Jēzus tā lika lūgt, bet pēc tam iet uz krogu dzert vai pie savas mīļākās, kas ir pilnīgi pretēji Dieva gribai. Tā ir Dieva zaimošana, Dieva vārda nelietīga valkāšana. Mums jāatmet ir divas dabas un jākļūst viengabalainiem. Sirds stāvoklis un pēc tam darbība atbilstoši šim stāvoklim- tas ir rādītājs, cik ļoti  sirdī ir Debesu Valstība. Dieva griba jau ir sagatavota, mums pašiem nekas nav jāizdomā, mums nav jāņemas un jāstreso, ka kaut kas vēl nav izdarīts vai vajadzētu vēl ko darīt. Tava dzīve Jēzū Kristū jau ir sakārtota – seko Viņam un Viņa gribai, tad sabruks visi meli un pretestība, kas neatbilst Viņa patiesībai un viss nokārtosies. To var attiecināt gan uz finansēm, gan un ģimenes attiecībām. Sāc iet Dieva valstības ceļu.

ü  Mat.4:17 teikts, ka Dieva valstība ir atgriešanās no grēkiem. Tāpēc draudzei ir jāsludina par atgriešanos no grēkiem, jāaicina pie Jēzus – tas ir Dieva prāts, jo tad ir Dieva valstība uz zemes.

ü  Mat. 5:3 teikts, ka svētīgi ir garā nabagie, jo tiem pieder  Dieva valstība. Šeit neiet runa par pamuļķiem, slimiem, kropliem cilvēkiem (kas nav garā, bet miesā nabagi), bet par cilvēkiem, kuri slāpst pēc Dieva, Dieva vārda un garā nekad nepietiek, vienmēr gribas vēl un vēl. Kā tuksnesī slāpstošie pēc ūdens. Un šādi cilvēki ir ļoti dārgi Dievam, kas maksā cenu, kāpj pār aizvainojumiem,neērtībām, emocijā, miesai un dzenas pēc Dieva valstības .

                                                             Kas vēl ir Debesu valstība?

ü  Lūk. 11:20 „Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. „
Tā ir vieta, kur izdzen ļaunos garus, kur saistītie tiek palaisti brīvībā. Protams, šajās lietās ir jāaug, jo jaunie bieži nezina, kas īsti jādara. Ļaunie gari Dieva svaidījuma klātbūtnē sāk izpausties, bet, bez zināšanām bieži vien sanāk tā, ka izpausmes ir, bet atbrīvošanas  līdz galam nenotiek. Ļauno garu izdzīšana –  tā ir Dieva valstības pazīme. Ja draudze neizdzen ļaunos garus, tad tā nedara vienu būtisku  darbu, ko darīja Jēzus un pavēlēja mums to turpināt darīt. Ir smagi, ja cilvēks atnāk uz draudzi, mēs sakām, ka nu Jēzus ir pieņemts, esi glābts, tāpēc tagad tikai slavē, bet cilvēka dvēseli un miesu plosa, jo to ir saistījuši ļaunie gari ( jo tikai gars ir jaunpiedzimis) – mums ir jākalpo šādam cilvēkam. Mēs taču atceramies, kāds prieks un brīvība atnāk, kad cilvēks tiek atbrīvots no ļaunajiem gariem – šī Dieva Valstība ir manāmi jūtama.

ü  Mat. 13:24 Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Sludinot evaņģēliju, mēs sējam sirdīs vārdu.

ü  Mat.13:31- 32 Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī gan ir mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros. Mēs katrs piedzimstam no kaut kāda vārda. Sēkla iekrīt sirdī un aug. Un pēc tam, kad no jauna jaunpiedzimušā esi kļuvis par garīgu kalpotāju vai mācītāju, tagad vari palīdzēt citiem. Tu, piemēram,  iesēj sēklu kādam cilvēkam, kas pēc kāda laika kļūs par evaņģēlistu un  izglābs pusi Latvijas.

ü  Mat. 13:33 rakstīts, ka „Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekāms viss sarūga.” Kad ienāk Dieva vārds,  ienāk arī Dieva spēks, tas iet aug augumā, izplešas.

ü  Mat. 13:45 minēts, ka” Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.” Šajās rakstu vietās Jēzus atkal rāda svarīgo sirds attieksmi par prioritātēm.

ü  Mat. 13:46 minēts, ka „Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklē dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķu dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.”  Debesu valstība nav kaut kas pasīvs. Tā saistās ar mērķtiecīgu meklēšanu, dzīšanos, un atsacīšanos no lietām, kas pasaulei ir dārgas, bet Dievam tikai pelni.

ü  Mat. 13:47  Jēzus saka, ka „Debesu valstība līdzinās tīklam, izmestam jūrā, kas savilka visādas zivis. Un,kadtas bija pilns, tad viņi to izvilka malā, nosēdās un labās salasīja traukos, bet sapuvušas izmeta laikā.”  Sapuvušās zivis ir cilvēki, kas grēko un nav atgriezušies pie Jēzus. Dievs grēcinieku nelietos valstības celšanai, jo tas ir kā caurs trauks – tam viss saturs iztek arā, un tas vienkārši nav derīgs. Tā ir praktiski saprotama lieta. Mums ar mīlestību un asarām jālūdz par pazudušajiem, lai tie atgriežas, kad saprotam šo vārdu. Mums karsti ir jāvēlas,  lai visi ir derīgi trauki Dievam un ellē aptrūkstās kandidātu, tāpēc mums ir jāsludina evaņģēlijs, atgriešanās no grēkiem, kas šķir pasauli no Dieva.  Te atkal  manām, ka akcents ir stipri likts uz draudzi.

 Viss šīs valstības attīstības un darbības centrs ir draudze, tās darbība, centieni, pūliņi, dzīšanās un sirds attiecībā uz pazudušajiem.

ü  Tāpat Mateja evaņģēlijā  18:23 minēts, ka Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties.  Tātad Debesu valstībā ir svarīgas attiecības un sirds stāvoklis Dieva priekšā. Ir jābūt izpratnei par to, cik Dievam ir svarīgs tas, kā mēs skatāmies uz saviem parādniekiem, pāri darītājiem mūsu pašu attiecību ar Dievu kontekstā.

ü  Mat.  22:2 minēts, ka Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Dievs aicina visus, bet, kam pasaule ir dārgāka, tas atsaka. Šeit atkal runa ir par prioritātēm.  Daudziem Dieva bērniem pasaulīgās prioritātes ir dārgākas par Dieva gribu. Dievs katru svētdienu klāj greznu galdu saviem bērniem dievkalpojumā, bet ir  tādi, kam bieži raizes, darbi, pasaules lietas ir prioritāte. Šajā rakstu vietā minēts, ka ķēniņš sadusmojās par tādu aicināto attieksmi.

ü  Mat.  25:1 Debesu valstība ir pielīdzināta desmit jaunavām. Visas bija līgavas, kas gulēja. Līgava ir draudze. Regulāri draudzē ir brāļi un māsas, kam sirdī pret Dieva gribu ir  dievišķa attieksme. Visas Bībelē minētās personas  ir dzinušās pēc Dieva apsolījumiem, gribas, nevis dzīvojušas ērti un viegli, liderīgi pat sķietami nevainīgās lietās. Piemēram, mūsdienās varētu runāt par „karstiem” hobijiem - makšķerēšanu, hokeju vai tml.

Esi atkarīgs no Dieva valstības, vienmēr izslāpis izslāpis pēc tās! Lai tev visu laiku vajag vairāk un vairāk, lai ir šī tieksme pēc Dieva valstības ir neremdināma!

ü  Lūk. 17:21 Dieva valstība ir jūsu vidū, nevis  kaut kur citur. Arī Rom14:17 minēts, ka „Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.”

 Debesu valstība nav miesas baudās un lietās. Tā ir kolosāla sajūta, kad mani Viņa darbību, baudi viņa augļus garā, jo  ar miesas spēkiem, apņemšanos Debesu valstību nekad neuzcelsi! Mums jādzīvo garā, kā Dieva Gars mūs vada. Tu jau vari darīt kaut ko Dievam par godu, bet tas nenesīs lielu rezultātu, jo pie Dieva nav nekādas izpelnīšanās. Rezultāts vienmēr  būs paklausībai Svētā Gara teiktajam. Šai paklausībai vienmēr būs augļi – Gars var pamudināt palīdzēt kādam materiāli vai, piemēram,  piezvanīt kādam. Un tam visam būs rezultāts –  atnāks prieks un pašam notiks izlaušānās.

Visas šīs lietas ir saistītas ar draudzi. Ja tu esi ticīgs un esi draudzē, tad mums ir jādara viss, lai visas šīs lietas te būtu. Tā patiesībā ir liela māksla sadzīvot un pieslīpēties, jo mēs visi esam pilnīgi dažādi cilvēki, tāpēc Debesu valstība var atnākt tur, kur ir apgraizīts miesasprāts un ir vienotība garā. 

Ticība un darbi (02.08.2015)

Ticība un darbi (Aivars Straume 02.08.2015)

Īpaša vēsts bērniem un jauniešiem: Ir pravietis Manasija (prophet Jordan Mannaseh) – pavisam jauns puisis, kurš ar savu pravieša dāvanu ir pārspējis praktiski visus nobriedušos Dieva vīrus,  – pat 2014. gadā mūžībā aizgājušo izcilo pravieti Bobu Džonsu. Šis jaunais puisis ir pārspējis visus un savos pravietojumos ir precīzs līdz pat sīkākajai detaļai, kas palīdz atrisināt daudzu cilvēku problēmas.  Viņš  kalpo Dievam smiedamies un  smaidīdams. Manasija  vienkārši dzīvo  tajā, un Dieva Gars viņā mutuļo un plūst. Viņš ir jaunietis, tāds pats kā tie jaunieši, ko redzam mūsu draudzē. Visiem ir pieejams tas, kas šim puisim, tikai no jums pašiem ir atkarīgs tas, cik daudz jūs  saņemsiet. Cik tu sakoncentrēsies, pieliksi savas pūles, lai veidotu attiecības ar dzīvo Dievu, tik tev arī būs. Nekas nenotiek tāpat pats no sevis, attiecības ir jāveido.  Bērni,  meklējiet Dievu, nošķirieties no apkartējiem un  iemācieties iet šo ceļu pie Dieva,  un jūs piedzīvosiet arvien vairāk un vairāk! Un, kad tas notiks, tad Dievs varēs jūs vareni lietot, Viņš runās caur jums. Tas viss notiek soli pa solim – ne uzreiz. Dievs varēs atraisīt savas dāvanas, jo nāk laiks, kad jūs būsiet atmodas nesēji un jūs sasniegsiet vairāk nekā jūsu vecāki, jo tā Dievs ir paredzējis, ka bērni sasniedz vairāk. Jūs būsiet kā bultas, kas lidos daudz tālāk, jo jums ir laba starta pozīcija. Jūs neesat dzīvojuši kā pasaulīgi, neesat grēka sasmērēti, un tas ir labs svētību ceļš, lai iekarotu zemi, iemantotu pasauli. Dievs jūs pacels, jo nāk atmoda, kas ir jaunu cilvēku atmoda, tāpēc neesiet kā Ēzavs, kas par zupas šķīvi- I phonu, internetu, spēlītēm, izklaidēm –  pārdod savu izredzētību. Lai Dievs tev ir un paliek pirmajā vietā! Sāc uzticēties Viņam mazās lietās, kad rodas kādas problēmas, piemēram, skolā, un  tad redzēsi, cik Viņš ir uzticams un labs. Dievs izlej savu mīlestību pār pāri darītājiem, jo ir ieinteresēts katra glābšanā. Bērni, jūs varat izlūgt arī savus neticīgos vecākus, mammas, kas nenāk uz draudzi. Dievs klausa jūsu sirds lūgšanas.

Lūgšana: Mēs pasludinām Kristus uzvaru katra bērna dzīvē un anulējam katru velna nodomu bērnu likteņos! Mēs pasludinām svētību, dzīvību un piepildījumu, lai Dieva slava ienāk šo bērnu dzīvēs! Un mēs, Tēvs, lūdzam, pieskaries šo bērnu neliekuļotām un  vienkāršajām lūgšanām, izlej Savu Svēto Garu, lai viņi piedzīvo Tavu tuvumu – no paša mazākā līdz pašam lielākajam bērnam!

 Bērni vienkārši pazaudē svētdienu, ja slavēšanas laikā sēž uz trepēm, spēlē telefonā spēlītes un pēc tam nenopietni svētdienskolas nodarbībā notriec laiku, tāpēc mums īpaša uzmanība ir jāvelta bērniem un jādomā par to, kā draudzē viņi maksimāli var piedzīvot Kungu. Tas ir bezgala svarīgi! Bērni ir mūsu jaunā paaudze, kam jāiemanto zeme. Mums jāvēlas, lai bērni saka: „ Tas ir mans Kungs!Tas ir mans Jēzus!

Lūgšana: „ Kristī, Tēvs, viņus ar Savu Svēto Garu, ar jaunu sapratni! Ieved viņus Vissvētākajā vietā! Vienkārši vadi un ved viņus! Mēs, vecāki, veltījam Tev,  Kungs, savus bērnus. Lai viņu liktenis ir Tevī, lai viņi meklē Tevi, atrod Tevi! Lai viņi organiski jūt sevi Kristus draudzē! Lai grēks un iznīcība aiziet no viņu ceļiem! To mēs Tev lūdzam Jēzus Kristus vārdā, Āmen!”

Slava Jēzum! Šodien dievkalpojuma tēmai bija jābūt „ Iestāšanās lūgšana”, bet Dievs visu ievirza savādāk. Ja Svētais Gars tā dara, tad es zinu, ka kādam tas ļoti ir vajadzīgi. Tāpēc šodien runāšu par ticību un darbiem. Tā ir svarīga un radikāla tēma. Ja mēs atnākam uz dievkalpojumu, tad mēs to darām, jo ticam, ka Jēzus ir šeit, un ticam, ka esam Dieva bērni un Kristus miesa. Svētdienā mēs nekur citur nemaz nevaram būt. Dievkalpojuma apmeklējumam nevajadzētu būt reliģiska rakstura vienkāršai atskaitei Dievam vai viens otram.  Mūsu īstā vieta ir tur, kur sapulcējas Kristus miesa. Un tā tas būs, kamēr esam sava miesā, kas vienmēr čīkst un pīkst, kas vienmēr grib ilgāk pagulēt, bet vienu dienu, kad mūsu glābšana būs pilnībā īstenota no stāvokļa „de jure” uz pilnīgu „de facto”, Dievs mūs tērps jaunā miesā, pilnīgi atjaunotā, kas būs pilnīgā saskaņā ar Dieva Garu. Tad būs fantastisks brīdis, jo tagad mums ir jādzīvo ticībā savas grēcīgās miesas dēļ, kas visu laiku cīnās pretī garam, kur mājo Dieva Gars. Dievs šo periodu ir noteicis dzīvot ticībā, kā Pāvils saka (2. Korin. 5:7) – ne jušanā, ne skatīšanā, bet katru dienu no ticības ticībā. No rīta celies ticībā, ej gulēt ticībā, ēd ticībā, runā ticībā – pilnīgi visu dari ticībā!  Visu dari ticībā, jo tāds ir mūsu aicinājums, kas ļot bieži ir cīņa, jo velns izdara spēcīgu spiedienu tieši miesas sfērā. Bieži vien pat ne velns, bet mūsu paša miesa izdara visādus spiedienus.(Rom.7:5) Pāvils min, ka tad, kad mēs dzīvojām bez ticības, mēs piepildījām visādas miesas iegribas. Arī tagad mēs bieži esam vadīti no dažādām izjūtām, emocijām. Bet nav lietas, ko tu nevarētu uzvarēt, ja esi ar Kristu!

Daudzi saka, ka viņi tic Dievam, bet viņi baidās publiski apliecināt Jēzu. Tā ir ticība bez darbiem – tātad tā nav dzīva. Jo Bībelē vēstulē romiešiem 10:9 skaidri un gaiši ir teikts : „Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. „ Ir jātic sirdī un ar muti jāapliecina! Apliecināšana ir šīs ticības darbība. Nav jēgas teikt grēka nožēlas lūgšanu, ja tu sirdī netici, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Tas ir bezjēdzīgi! Cilvēkam, kuram pasludina evaņģēliju, sirdī notiek reakcija –  kādi notic, bet kādi nespēj noticēt. Mūsu lūgšanai ir jabūt, lai visi spēj noticēt un  lai dzirdētais savienojas ar ticību. Cilvēkam ir jānotic Dievam, Viņa varenībai, žēlastībai  un brīnumiem, jo, ja viņš tam nenotic, viņš nekad neies un  nemeklēs Dievu. To var salīdzināt ar bankomāta karti. Ja tu zini un tici, ka tev uz kartes ir daudz naudas, tu bez kādām bailēm iesi un brīvi iepirksies. Ticība Dieva Vārdam ir kā šī pilnīgā pārliecība par to, ka uz kartes ir nauda un tu vari visu samaksāt. Tev karte praktiski ir jālieto. Problēma rodas tad, ja tu nezini, ka tev ir pieejama tāda karte un nauda vai arī, ja tu šaubies par to, vai tā karte ir uzticama,  darbojas vai tml. Tāpat šo ticību var saprast, ja aplūko situāciju par taviem bērniem. Ja kāds tev mēģinātu iestāstīt, ka tavs  bērns, ko esi dzemdējusi, nav tavs bērns, tev tas liktos absolūti smieklīgi un aplami, jo zini  patiesību. Tev nāktu smiekli, ja kāds mēģinātu tev iestāstīt pretējo. Tā, lūk, ir ticība, kas sakņojas pārliecībā. Tādai pašai ticībai mums jābūt par to, ko Debesu Tēvs saka Savā Vārdā, jo Jēzus visu ir piepildījis. (Jāņa 19:30) Jēzus visu bauslību ir piepildījis, tāpēc visi bauslības labumi jau šodien pieder  tev! Visi! Tev tam ir jātic un jārīkojas ticībā! Tas viss tev pieder caur Jēzu Kristu. Dziedināšana, atbrīvošana, svētības, labklājība, kalpošana, Dieva godība un arī Tēva mājas Debesīs tev pieder caur Jēzu Kristu.  Ticībai ir milzīgs spēks!

Ebr. 11.:1  Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.  Šīs lietas jau IR Kristū. Visi pirmie Dieva vīri visu darīja ticībā –  Ābrahams, Mozus, Jāzeps, Jēkabs utt. Visi! Piemēram, Ābrahams. Kur vēl ir redzēts tāds paļāvīgs vīrs, kuram vēl tolaik nepazīstamais Dieva Gars runāja un teica, lai iziet no tēva mājām, atstāj savu zemi, īpašumu, bagātību un iet uz nezināmu zemi, kurai jākļūst par viņa īpašumu?  Viņš klejoja, maldījās, nepavisam neatradās savā komforta zonā – vai tik šķietami absurdas lietas viņš varēja izdarīt bez ticības? Nē! Tāpat tika sēts tuksnesī un noņemta varena raža – arī tas ir ticības darbs. Visa viņa dzīve bija staigāšana un augšana ticībā, līdz viņš piedzīvoja, ka apsolījums piepildās.

Bez darbības nevar būt dzīve ticībā. Ticība ir jādarbina, jālieto! Ja tu saki,ka tu tici, bet neko nedari, tad Bībele to sauc par liekuļotu ticību. Ja Tu tici, tad tu noteikti nāksi uz dievnamu katru reizi, kad sanāk kopā Dieva tauta un ir uzaicinājums ierasties. Ja tu tici, ka esi izglābts, tad tev ir jāmeklē tā sēkla, ko Dievs tev ir sagatavojis. Meklē Viņa aicinājumu un tad dzenies un triecies pēc tā- lūdz, gavē, dari visu, lai to satvertu! Tā dara ticīgi cilvēki. Neticīgie savukārt pagriež muguru Dieva aicinājumam un dzīvo pasaulē, nogrimst grēkos un iztērē velti savu laiku un dzīvi. Arī daudziem ticīgajiem ir tāda tendence. Nošķiries, veltī sevi Dievam, seko Ābrahamam, viņa piemēram. Ebr. 11:13 „Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes”. 

Kas ir tas, kas bēram liek atvērt muti un nepiekrist tam, ko bieži vien skolā māca par cilvēku uzcelsmi, par evolūciju un mūsu rašanos no pērtiķiem? Tā ir ticība reiz dzirdētajam, liecība, kas bērna sirdī ir no Dieva. Ticība runā un ticība darbojas, un to runājot, tā aug un pieaug. Daudzas ticības lietas dažādu iemeslu dēļ var arī noklusēt, taču tad ticība neaug, bet sarūk. Pāvils teica: 2. Kor. 4:13 „Bet mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: es ticēju,tāpēc es runāju. - Arī mēs ticam,tāpēc mēs arī runājam.” Viņu sita ar pletnēm, bet viņš runāja, jo ticēja. Mēs šodien bikluma un kauna vadīti bieži vien baidāmies aiziet pastāstīt kādam par Jēzu, bet Raksti mūs mudina atvērt muti evaņģēlija sludināšanai laikā un nelaikā(2.Tim.4:2), un mums nav jābaidās, jo „jūs, bērniņi, esat no Dieva un esat viņus uzvarējuši, jo lielāks ir Tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē.” (Jāņa 4:4) Tu kalpo Valstībai, kas nāks un pārņems visas citas valstības, kuras iznīks. Pietiek dzīvot biklas dzīves! No kā tu baidies?  Neticīgie bieži ir daudz skaļāki savā grēcīgajā dzīvē nekā mēs ar savu uzvarošo Valstības evaņģēliju, ar priviliģēto Labo vēsti no paša Ķēniņa, bet tā tam nevajadzētu būt.

Ābels ticībā pienesa Dievam tīkamu upuri, nevis kā Kains – nederīgu. Ābels dzirdēja no Dieva, ka ir nepieciešamas asinis, kas ir Jēzus prototips. Ābels bija Dievam tīkams savas ticības dēļ. Ticība mūs taisno, nevis kādas nederīgas reliģiozas darbības. Ābels varēja arī vienkārši teikt : „Jā, Dievs, es ticu, ka vajag asinis! Es tam ticu,” bet tālāk varēja neko nedarīt vai arī tāpat kā Kains viņš varēja Dievam uz altāra pienest gurķus. Bet nē, Ābels nokāva vislabāko upurējamo dzīvnieku un tā asinis izslacīja uz altāra, kas bija Dievam tīkami. Vinš izdarīja to, ko Dievs sacīja, jo ticēja, ka vienu Dienu nāks upura Jērs, kura asinis atpirks visus no viņu grēkiem.  Ābels to darīja ticība, jo paļāvās. Ticīgs cilvēks ir arī pamanāms, jo ticība runā un rāda. Darbi ir ticības apliecība.

Ēnohs arī staigāja ticībā, viņš nepārtraukti bija garā kopā ar Debesu Tēvu. (Ebr. 11:5) Līdzīga liecība ir  Dieva vīram Rikam Džoineram. Viņš stāsta,  ka tik ļoti viņš dzīvo Dieva realitātē un ir atslēgts no fiziskās, redzamās dzīves, ka reizēm sanāk aiziet garām dievnamam, kad viņš dodas uz draudzi. Viņš ir aizrauts garā tāpat kā minēts par Ēnohu.  Reiz arī Smits Viglsvords no Svētā Gara saņēma aizcinājumu doties uz kādu pilsētu. Viņš daudz neprātuļoja, bet bija paklausīgs. Viņš iesēdās transportā, aizbrauca uz konkēto pilsētu, apsēdās uz soliņa, bet pēc kāda laika blakus atnāca kāds cilvēks, kuram viņš sludināja un kurš atgriezās pie Dieva. Viņš to izdarīja un vienkārši atgriezās savā pilsētā. Visticamāk, tas Dievam bija kāds atslēgas cilvēks, caur kuru Dievs pēc tam varēja darboties.  Dieva vadība ir kaut kas brīnišķīgs!

 

Ebr. 11:6 „Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā. „Tu vari sludināt, lūgt, likt rokas un cilvēka tik daudz, kamēr plika galva paliek, bet, ja šis cilvēks netic, tad tas ir veltīgi. Tev nav jāvadās pēc sajūtām, emocijām, bet pēc ticības Vārdam. Lasi Vārdu un tici tam! Ja Dievs tā ir teicis, tad tā tas arī ir. Neskatoties uz to, cik labi vai slikti jūties, cik reāli iespējams tev tas liekas vai neliekas. Gudri neprātuļo! Izlasi, izvēlies ticēt un rīkojies!

 

Dievs arī aicina vienoties lūgšanā ar kādu citu ticīgo! To ir labi darīt īpaši tad, ja tev pašam ticība klibo. Tad atrodi kādu, kas ir stiprs ticībā un vienojies lūgšanā,jo Dieva Vārds saka: Mat. 18:20 „Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū. „Arī  šī paklausība savienoties ar kādu lūgšanā ir ticības darbība. Lūgšana vienmēr  izdara savu darbu.

 

 Miesa un gars vienmēr viens otram stāv pretī. Ir ticīgie, kuri vistiešākā veidā savai miesai  un dveselei tieši un konkrēti pavēl: „ Miesa un dvēsele,  esi mierā!Paklausi garam!” Un tev ir jābūt kā dzīvības avotam, no kura jāplūst svaidījumam, nevis janāk uz dievkalpojumu un jāgaida, kad kāds cits lūgs par atvērtām debesīm un Dieva godību. No tevis ir jāplūst Dieva tuvumam.

Arī Noasa ticībai sekoja rīcība. Arī Noasam Dievs lika celt šķirstu laikā, kad lietus  ilgu laiku nebija  lijis. Visi par viņu zobojās, izsmēja. Kādai gan pārliecībai un ticībai bija jābūt, lai vairākus desmitus  gadu paciestu pazemojumus un paļautos uz Dievu pat tad, kad redzamie apstākļi neliecina par to, ka būs plūdi un zeme ies bojā? To var izdarīt tikai neviltotā ticībā. Dievs viņam vienkārši pateica, un viņš rīkojās. Nebija nekādu citu pārdabisku pamudinājumu. Mūsdienās mums izmisīgi pietrūkst ticības darbības, bez kuras ticība kā mironis guļ zārkā, un to var raustīt un purināt,  bet tā nekustēsies, jo ir mirusi. Ticības dzīvība un dzīvotspēja slēpjas tās darbībā – praktiskā lietošanā. Ticība bez darbības ticībā ir mirusi ticība. Ir jārīkojas saskaņā ar ticību. Tev nav jālūdz,lai Dievs tev iedod kādu „zelta pendeli”, kas mistiski virzīs tevi ticībā, jo tā nekad nebūs. Tev jāsatver Dieva Vārds un jārīkojas! Vismazākais, ko vari darīt, ir satvert šo vārdu un gavēt Dieva priekšā! Pārdomā šo vārdu! Kad sāksi gavēt, redzēsi brīnumus!

 

Vecākiem bērni ir ticības līdzmantinieki. Cilvēks ticībā vienmēr līdzdarbojās. Ja Ābrahams nebūtu paklausījis Dieva aicinājumam iziet no tēva zemes un iet citā virzienā, tad viticamāk Izraēlas valsts nemaz nebūtu. Tās paklausības rīcības dēļ Dieva atraisīja spēku, kas radīja Visumu un vēlāk arī ebreju tautu, kā arī visus Ābrahama ticības bērnus. Šodien ebreju tauta ir par svētību visai pasaulei – medicīnā, zinātnē, ekonomikā. Visās sfērās.  Ja nav darbības no cilvēka puses, Dievs savu plānu nevar īstenot. Ebreji ir ebreji tāpēc, ka Dievs no kādas Sevis izvēlētas tautas izveidoja ebrejus. Tā bija Viņa izvēle. Un mēs redzam, cik Dievs ir uzticams – Ābrahama svētības joprojām ir pār ebreju tautu. Ebr. 11:11-12 „Tāpēc arī no viena cilvēka, kas turklāt vēl bija vecuma nespēkā, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un kā neskaitāmas smiltis jūrmalā. Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. „Tāpat mēs ticam, ka nāk tūkstošgadu miera valstība. Ziniet, velnam ir varenas problēmas, jo, ja no viena ticīgā Ābrahama varēja rasties varena tauta, kas piepilda visu pasauli, cik daudz lielāks būs mūsu, tagadējo ticīgo ticības rezultāts?

Ticības pārbaude – nostiprināšanās ceļš

 Un ziniet, lai ticība nostiptinātos, tā ir jāpārbauda! Tev būs pārbaudījumi, jo cilvēks, kas ar muti runā, bet neko nevar izdarīt, ir tukščaulis. Apstākļi pārbauda mūsu ticību. Kad tikai sāksi kādam atklāt par savu ticību, tad redzēsi, kā no apkārtējo puses pacelsies izsmiekls, zaimi, atstumšana, bet Dievs to pieļauj, jo vēlas redzēt tavu ticību un mīlestību uz Viņu stipru, lai tavi  ceļi  neliektos un galva neklanītos pasaules priekšā. Tādu nostāju un rūdījumu vari iegūt tikai pārbaudījumos. Tā tu audzēsi stipru  garu sevī, tīru sirdsapziņu Kunga priekšā.

Ābrahama ticība tika pārbaudīta, kad Dievs lika upurēt Īzāku. Ebr.11:17”Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Īzāku, upurējis vienīgo dēlu, viņš, kas bija saņēmis apsolījumus, 
 par ko bija teikts: pēc Īzāka tev pēcnācēji tiks nosaukti, jo viņš domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt; tāpēc viņš to arī saņēma atpakaļ kā līdzību.” Cik gan liela tur ir vajadzīga ticība?! Ābrahams ticēja Dieva apsolījumam par to, ka no Īzaka celsies varena tauta, tāpēc gāja upurēt, ticēdams, ka Dievs viņu uzcels no miroņiem, jo ir uzticams, jo savādāk Dieva apsolījums nevarētu piepildīties. Eņģelis izšķirošajā brīdī teica: „Pietiek, tava ticība ir pārbaudīta!” Iztēlojies sevi Ābrahama vietā! Bet mēs bieži šaubāmies par pašsaprotamām lietām, piemēram,  desmitās tiesas došanā Dievam, baidoties, ka nevarēsim nomaksāt rēķinus, kaut Dievs saka, ka tieši desmitā tiesa ir stabils drošības garants.

Arī Mozus vecāki ticībā palaida pa upi mazu bērnu, jo sātans zināja pēc Rakstiem, ka jānāk vadonim, kas izvedīs Dieva tautu no verdzības, tāpēc pavēlēja visus mazuļus nogalināt. Tāpēc tā no vecāku puses  bija ticības darbība. Un Mozus arī pēc dzīves bagātībās, gudrībā liedzās sevi dēvēt par faraona dēlu, izvēlēdamies ciest negodu kopā ar ebreju tautu. To var pārnest uz Jaunās derības aicinājumu labāk ciest Kristus negodu, nekā baudīt pasaulīgus labumus, kas viennozīmīgi arī ir ticības darbība. Tas ir mūsu ticības apliecinājums.

Ticībā ebreju tauta smērēja īzapu uz mājas sliekšņiem un palodām, lai maitātājeņģelis nenāktu viņu namos, kā Dievs bija sacījis. Tas pats ir šodien –  tev ticībā ir jāpiesauc Jēzus Kristus asiņu apsardzība pār savu namu, pār tevi pašu, finanasām, veselību, darbu. Ja tu to darīsi un katru dienu apliecināsi, tad zini – sātans tev klāt netiks, jo Dievs ir uzticams. Lieto ticību un rīkojies!