Visiem mums ir dota dāvana ar nosaukumu "dzīve", lai arī vieni to izmanto vairāk nekā citi. Daudzi no mums dzīvi mēra tās ilgumā un cer un lūdz ilgu mūžu un veselību, lai baudītu tās priekšrocības. Citi atskatās uz savu dzīves ceļu ar nožēlu un rūgtumu, bet citi redz savu dzīvi kā skumju notikumu gaitu, kas nenovēršami ved uz galu. Dzīvi ir jāmēra ar kaut ko daudz nozīmīgāku, nekā ar laika jēdzienu. Bez šaubām, dzīve ir kaut kas daudz vairāk, nekā tās laika ekvivalents.

Daži cilvēki nodzīvo īsu dzīvi, bet paspēj atstāt neizdzēšamas sliedes vēsturē, ietekmējot nākamās paaudzes. Jēzus Kristus izmainīja vēstures gaitu, lai gan uz zemes pavadīja vien trīsdesmit trīs gadus. Jums nav dots zināt, kādi laika termiņi ir nolikti jūsu zemes dzīvei. Bet, ja neskaita nāvi nelaimes gadījumu dēļ, pateicoties medicīnai, cilvēka dzīves ilgums pastāvīgi pieaug, parasti pārsniedzot septiņdesmit gadu.

Mūsu ārsti var kļūdīties savos novērtējumos par pacientu dzīves ilgumu pat tādās situācijās, kuras viņiem liekas skaidrais un paredzamas.

Daudzus gadus atpakaļ mūs ar sievu izsauca pie ārsta, kur mums paziņoja, ka manas sievas mātei ir atlicis dzīvot pavisam nedaudz, jo viņas sirds ir ļoti sliktā stāvoklī. Taču viņa nodzīvoja vēl desmit gadu un ļoti daudz kalpoja sev apkārtējiem cilvēkiem. Es ticu, ka šāda viņas dzīves pagarināšana bija saistīta ar viņas sapņiem.

Lai kāds arī nebūtu jūsu dzīves ilgums, šī dzīve jums ir dota tāpēc, lai to nodzīvotu gudri un cienīgi, sasniedzot noteiktus rezultātus un pastāvīgi pieaugot paša un citu cilvēku labumam. Ja jūs šo iespēju iemainīsiet pret parastu "ierobežota laika eksistenci", un neizmantosiet to visā pilnībā, jūs faktiski noraidīsiet dzīves lietderību un vērtību. Es bieži esmu pamanījis, ka cilvēki, kuri aiziet pensijā un kuriem nav nekādu mērķu, mirst vai atrodas zem ciešas ārstu uzraudzības burtiski uzreiz pēc aktīvu darbību pārtraukšanas. Bet ir arī tādi, kuri burtiski pārslēdzas uz citu ātrumu, sāk spēlēt citu lomu un turpina dzīvot un strādāt ar jauniem spēkiem. Tādā veidā, viņi pagarina savas dzīves.

Patiesi godkārīgi - tie ir cilvēki, kuri apveltīti ar lielām idejām, kas stiepjas tūkstošiem gadu uz priekšu. Viņi centīsies, plānos, iesprings līdz pēdējam elpas vilcienam - un pilnā mērā baudīs šo visu.

Tāpēc, ja jums ir mērķi, jūs atrodaties prognozējamā pusē un praktiski garantēti nodzīvosiet līdz vecumam.

Lūk, vēl viens Bībeliskais fakts: Jēzus Vārds pieder katram ticīgajam kā Dieva bērnam.

Šis Vārds nepieder tikai dažiem, tāpat kā Jēzus nepieder tikai dažiem. Nevienam nav lielākas tiesības izmantot Viņa vārdu, kā tev.

Es gribu, lai tu pateiktu balsī: "Nevienam nav lielākas tiesības uz Jēzus vārdu, kā man!" Tici tam, ko tu runā.

Visa vara ir ietverta šajā vārdā. Tu vari teikt: "Jēzus paziņoja: Visu, ko es lūgšu Viņa Vārdā - Viņš man dos. Tāpēc es bezbailīgi ieņemu savu patieso vietu. Es uzlieku rokas slimajiem un runāju: "Jēzus vārdā, slimība, atstāj ķermeni. Un vairāk nekad tam nepieskaries!" Slava Dievam, tev ir tiesības tā rīkoties. Jēzus vārds sen ir tavā rīcībā.

Kristus teica (un tu vari aiz Viņa atkārtot):

"Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." (Marka 16:17-18)

Kam Jēzus saka šos vārdus? Viņš tos saka ticīgajiem. Šīs zīmes ticīgajiem ies līdzi.

Es bez šaubām pieņemu šo patiesību un darbojos pēc tās, jo Viņš to teica man - un tev arī!

Lai šī patiesība tiktu ierakstīta tavā garā, atkārto balsī sekojošo:

"Viņš man to teica.

Jēzus vārds pieder man.

Jēzus vārdā es uzlieku rokas slimajiem, un tie kļūs veseli.

Jēzus vārds pieder man personīgi.

Jēzus vārds - personīgs īpašums katram ticīgajam.

Nevienam citam nav lielākas tiesības izmantot šo vārdu, kā man. Visa vara debesīs un virs zemes ir ietverta šajā vārdā, un šis vārds pieder man."

Katras kalpošanas beigās mūsu Lūgšanas un Dziedināšanas Skolā mēs dziedam: "Lai tava ticība vienmēr ir darbībā."

Ko tas nozīmē? Bībele saka: "Uzlikt rokas slimajiem, un tie kļūs veseli". Kad tev uzliek rokas, lai tu tiktu dziedināts, sāc ticēt, neskatoties ne uz ko: "Dieva dziedinošais spēks darbojas manī, un es kļūšu vesels."

Reiz es sludināju Pilna Evaņģēlija draudzē Teksasā. Sapulcē bija paralizēts vīrietis ap gadiem piecdesmit, kurš savā dzīvē nebija spēris nevienu patstāvīgu soli.

Es uzliku viņam rokas un sajutu, kā Dieva spēks nonāca pār viņu. Pēc lūgšanas par viņu es gāju lūgt par citiem. Daži cilvēki pacēla viņa kājas, bet kad viņi to palaida vaļā, viņš nokrita uz grīdas. Likās, ka viņam nekļuva necik labāk. Tas viss notika pirmdienas vakarā.

Viņu atnesa arī otrdien - un tieši tāpat pēc tam iznesa. Bet trešdienas vakarā viņš atnāca pats!

Mācītājs palūdza viņam izstāstīt par dziedināšanu. Skatuve bija nožogota, un zālē sēdošie neredzēja viņa kājas. Tāpēc mācītājs teica: "Nāciet šeit, brāli, pie altāra, un pastaigājiet uz priekšu un atpakaļ (bet tas bija augsts un plašs altāris), lai visi jūs redzētu."

Vīrietis uzkāpa uz skatuves un staigāja, tāpat kā to darītu mēs ar tevi. Mācītājs palūdza viņam nokāpt un staigāt pa ejām, bet pēc tam atkal kāpt augšā un izstāstīt, kas notika.

Viņa liecība bija par to, ka, neskatoties uz to, ka viņš nevarēja staigāt, ka viņš dzīvē nekad nebija staigājis, viņš bija pārliecināts, ka Dieva spēks nonāca pār viņu. Viņš stāstīja: "Es gāju gulēt, atkārtojot, ka Dieva dziedinošais spēks darbojas manī. (To arī mēs domājam sakot: "Lai tava ticība būtu vienmēr pieslēgta darbībai"). Es saņēmu šo spēku, kad šodien man uzlika rokas, un tā darbojas, izdziedinot mani. Pirmais, ko es izrunāju nākamajā rītā, pieceļoties no gultas: "Dieva dziedinošais spēks darbojas manī" - un es to turpināju apliecināt."

Trešdien vakarā viņš piecēlās un gāja. Es redzēju, kā viņš lēkāja pa augstajām kāpnēm šajā draudzē. Tikai dienu atpakaļ viņš bija cilvēks, kurš savos četrdesmit astoņos gados nebija spēris nevienu soli, bet šodien viņš skriešus virzījās pa draudzes kāpnēm. Slava Dievam!

Kas būtu noticis, ja viņa ticība neatrastos stāvoklī "kaujas gatavība"? Kas būtu bijis, ja viņš teiktu: "Labi, viņi man uzlika rokas, bet nekas nenotika? " Tā taču nebūtu bijusi ticība, vai ne tā? Tā būtu neticība. 

Lai arī tava ticība ir patstāvīgā darbībā, lai saņemtu atbildi uz lūgšanu, ar kuru tu vērsies pie Dieva.

Mēs ESAM dvēseļu iekarotāji, jo Jēzus bija dvēseļu iekarotājs. Bībele saka: "...Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus." (1.Timotejam 1:15) Tāpat arī Rakstos ir teikts: "Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo." (Lūkas 19:10)

Jēzus atnāca, lai glābtu cilvēkus. Tā bija Viņa misija. Visupirms un augstāk par visu, Viņš bija dvēseļu iekarotājs - lielākais dvēseļu iekarotājs, kādu pasaule ir pazinusi.

"Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem, " (Mateja 4:19) - teica Jēzus Sīmanim un Andrejam, Saviem pirmajiem mācekļiem.

"Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas..." (Mateja 28:19), "...būsit Mani liecinieki...līdz pašam pasaules galam" (Apustuļu darbi 1:8) , - teica Jēzus Saviem mācekļiem un sekotājiem pirms tika pacelts debesīs.

Visupirms, Jēzus bija dvēseļu iekarotājs. Lūk, kāpēc Viņš atnāca uz zemes. Viņš atnāca, lai glābtu cilvēkus. Lūk, kāpēc Viņš dzīvoja, nomira, augšāmcēlās no mirušajiem un sūtīja Svēto Garu saviem sekotājiem, apveltījot tos ar spēju liecināt par Kristu ar zīmēm un brīnumiem, ar to apliecinot, ka Viņš ir dzīvs un reāls.

Vārds kristietis nozīmē "līdzīgs Kristum". Kungs atnāca, lai glābtu cilvēkus, lai atgūtu tos, kas iet bojā. Ja mēs gribam būt kristieši, mums ir nepieciešams būt tādiem pašiem dvēseļu iekarotājiem, kā Viņš.

Kristus dzīvo mūsos, un Viņš vēlas mūsos un caur mums darīt to pašu, ko darīja Viņš, kad staigāja pa zemi. Un tajā pašā laikā, simtiem tūkstoši cilvēki neļāva Kristum glābt kaut vai vienu dvēseli caur viņiem. Var pat sastapt tādus sludinātājus un Bībeles skolotājus, kuri nekad nav pieveduši cilvēkus pie Kristus. Daži misionāri ir teikušu mums, ka pa visu savu kalpošanas misiju viņi nav redzējuši nevienu glābtu cilvēku.

CILVĒKI IET PIE CILVĒKIEM

Jēzus nesa savu vēsti cilvēkiem. Viņš gāja tur, kur spēja tos atrast: tirgus laukumos, uz ielām, kalnu nogāzēs, jūras krastos, cilvēku namos.

Reliģiozie līderi kritizēja Jēzu par to, ka Viņš bija sadraudzībā ar cilvēkiem, kuriem bija nepieciešama mīlestība un līdzjūtība, sabiedriskās vietās. Farizeji kurnēja: "Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem." (Lūkas 15:2) Jēzus runāja ar cilvēkiem, liecināja viņiem, pārliecināja un ieguva tos. Viņš nebija augstprātīgs snobs un liekulīgs svētais, kas atdalīts no cilvēkiem.

Jēzus dzīvoja pastāvīgā sadraudzībā ar cilvēkiem. Cilvēku dēļ Viņš atnāca pasaulē. Viņa dzīves mērķis ir mūsu dzīves mērķis. Viņa plāniem ir jākļūst par mūsu plāniem. Viņš pasaulē atnāca tādēļ, lai glābtu cilvēkus. Tāpat arī mēs esam aicināti glābt cilvēkus.

Jēzus teica: "...Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību." (Jāņa 18:37) Priekš tā arī mēs esam atnākuši šajā pasaulē. Jēzus teica: "...Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu." (Jāņa 20:21) Mēs esam aicināti liecināt par patiesību tieši tāpat, kā Kristus, kurš nāca, lai liecinātu par patiesību. "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība." (Jāņa 14:6)- teica Jēzus.

Kungs deva pavēli Saviem sekotājiem "ej uz lielceļiem un sētmalēm un pārliecini visus nākt iekšā, lai Mans nams pildītos." (Lūkas 14:23)

Viņš nedeva pavēli: "Ejiet, zvaniet ar draudzes zvanu un lūdziet, lai cilvēki atnāktu." Viņš teica: "Ejiet un pārlieciniet tos! Iegūstiet tos, atvediet pie Manis, lai Mans nams piepildītos." Un katrs no Jēzus sekotājiem rīkojās tā, kā Viņš pavēlēja. 

Pēc Kunga pacelšanās, mācekļi turpināja Viņa misiju. Viņi liecināja tirgus laukumos, ielās, namos un pie kopējām akām.

Viņi sarunājās ar cilvēkiem, apsprieda, sludināja, iemantoja dvēseles, pārliecinot noticēt Evaņģēlijam un ieiet Dieva Valstībā.

Mācekļi bija tik līdzīgi Kristum, cilvēkam no Nācaretes, ka kritiķi nicīgi sauca viņus par "kristiešiem".

Kunga sekotāji atdarināja Viņu. Viņi dzīvoja, mācīja un rīkojās tā, kā Jēzus Kristus. Tieši tāpat, kā Viņš, ticīgie iemantoja dvēseles.

Mēs esam dvēseļu iekarotāji tāpēc, ka Jēzus bija dvēseļu iekarotājs. Kristieši pirmajā simtgadē atdarināja sava Kunga piemēru. Bībele saka: "Un viņi nemitējās Templī un pa mājām ik dienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu." (Apustuļu darbi 5:42) Viņi kalpoja Kungam ikdienas, līdzīgi tam, kā pasaulē ik dienas strādā stadioni, kinoteātri, kazino, bāri, izklaides parki un diskotēkas.

Dabiskajā dzīvē mūsu bērni pārmanto mūsu dabu. Mēs dzirdam: "Viņš uzvedas tieši tāpat, kā viņa tēvs." Tas ir tāpēc, ka bērns pārņem sava tēva miesīgo dabu.

Es atceros, kad mans dēls Kens (Kenets) mācījās Bībeles koledžā, viņš brīvdienās sludināja, reizēm ar studentu grupu, bet reizēm viens pats. Viņš bieži bija Rietumteksasā. Es taču tur faktiski sludināju katrā Pilna evaņģēlija draudzē un tāpat biju mācītājs vienā no šī rajona draudzēm.

Cilvēki teica Kenam: "Tu sludini tieši tāpat kā tavs tēvs!"

Taču viņš centās izmainīties, bet tiklīdz viņš centās būt ne tas, kas viņš ir, kļuva kautrīgs un zaudēja svaidījumu. Kens centās sludināt par visu, izņemot ticību, bet ticība viņā dega, jo viņš taču par to bija dzirdējis visu savu dzīvi.

Viņš man izstāstīja par saviem pārdzīvojumiem.

Es viņam atbildēju: "Neraizējies par to. Ir Dabīgi, ka tu runā kā es, tu taču esi mans dēls. Būtu nesaprotami, ja tu izskatītos un runātu kā svešs vīrietis! Es to negribu!"

Un es turpināju: "Ja tev teiks, ka tu sludini kā tavs tēvs, tad pateicies Dievam. Tā tam ir jābūt!"

Tas viņu atbrīvoja. Pēc mūsu sarunas viņš atmeta iepriekšējo nepārliecinātību un sāka sludināt ticību. Un svaidījums atgriezās pie viņa.

Kad mūsu bērni Kens un Peta (Patrīcija) bija mazi, mums bija ļoti grūti rāt vai labot viņus, kā tas reizēm ir jādara vecākiem. (Vecāki sapratīs, kāpēc tas ir grūti: tu redzi sevi savos bērnos. Jūs to nezināt, bet ar laiku ieraudzīsiet, ka tas tā ir.)

Draugs, garīgi runājot, tu esi dzimis no Dieva, tevī  ir Dieva daba. Dieva dzīvība ir tavā garā, un tu esi Viņa bērns, bet Viņš ir tavs Tēvs. Tāpēc tev ir tiesības teikt: "Viņš paziņoja, ka es esmu taisnais. Viņš padarīja mani par taisnu. Es esmu Dieva taisnība Kristū."

Apliecini to balsī: "Es esmu Dieva taisnība Kristū."

Aizver acis un saki to, ieklausies un atkārto atkal un atkal.

Reizēm es esmu izbrīnīts par dažiem kristiešiem. Daži vienkārši nezina, kas viņi ir. To varētu saprast, kad runa iet par neglābtiem ļaudīm, kas tikko meklē patiesību. Dabīgi, ka viņi nezina, kas viņi ir, kur viņi iet utt. Bet, ja kristietis nezina, kas viņš ir....!

Es zinu,  kas es esmu!

Es - jauns radījums Jēzū Kristū.

Es - Dieva bērns.

Es - Dieva mantinieks.

Es - Kristus līdzmantinieks.

Es - Dieva taisnība. Aleluja!

Bilde, kuru jūs uztverat un balstāt uz to, ko jūs uzzinājāt no Bībeles, ir Dieva ticības sēkla, kas darbojas jūsos.

Jūsu spēja domāt - tā ir jūsu spēja ticēt.

Jūsu ticība ir redzējums vai bilde, kuru jūs iztēlojaties prātā vai sirdī. Tā ir balstīta uz to, ko Bībele saka par jums. Šī bilde parāda brīnišķīgas iespējas, kuras kļūst pieejamas, kad Dievs darbojas jūsos.

Jūs spējāt kļūt par jaunu cilvēku tāpēc, ka Jēzus Kristus paņēma uz Sevi jūsu grēkus. Nekas no tā, ko jūs jebkad esat izdarījis, nespēj šķirt no Dieva. Nekāda apsūdzība nevar tikt izvirzīta pret mums, tā nevar uzlikt uz mums tiesas draudus vai piepildīt mūsu apziņu ar trauksmi, bailēm un mazvērtības sajūtu.

Jūs kļuvāt par jaunu, atdzimušu, pārveidotu, brīnišķīgu cilvēku - tādu, kādu jau no paša sākuma ir izplānojis Dievs. Jūs varat piecelties visā augumā un būt dzīvs Dieva pārstāvis, kurš darbojas uz šīs zemes caur cilvēkiem.

Tā ir vienīgā iespēja,  pateicoties kurai Dievs var piepildīt Savu sākotnējo nodomu attiecībā uz jums.

Tādā veidā, "Imanuēls" (tulkojumā - "Dievs ar mums") atkal atklājas jūsos, tāpat kā Viņš atklājās Jēzū Kristū.

Beidzot jūs atnākat pie Dieva, un Dievs atnāk pie jums. Tāds bija Viņa sākotnējais nodoms.

Jūs kļūstat par cilvēku, kas dzīvo kā Kristus pārstāvis, Dieva mantinieks, Jēzus Kristus līdzmantinieks. Dieva Valstība atrodas jūsos.

-Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka tad, kad jūs ieraugāt sevi kā jaunu cilvēku, kurā darbojas Dieva Valstība, jums nebūs nekas neiespējams.

-Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka jūs pārstājat ciest neveiksmes un dzīvot nabadzībā, stāvēt rindā pēc bezmaksas ēdiena, ciest pazemojumus un apvainojumus, izjust vientulību, vainu, bailes un savu nepilnvērtību.

-Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka jums būs skaista māja, jūs brauksiet ar labu mašīnu, jums būs lieli ienākumi un viss tas, kas jums būs nepieciešams, lai palīdzētu cilvēkiem.

-Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka Dievs ir ieplānojis, lai jūs tiektos uz priekšu un iemantotu dzīvē labāko.

-Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka tad kad jūs sevi ieraudzīsiet kā jaunu cilvēku, jūsu dzīves veids izmainīsies. Slimības pārstās jūs uztraukt un pakāpeniski pazudīs, ģimenes problēmas atrisināsies. Jūs izmainīsiet savu ģērbšanās stilu, gaitu, dzīves veidu, runas manieres un domāšanu.

Jūs atgūsiet cieņu un cilvēka pašvērtējumu, kurš ir Dieva partneris.

Nav lielāka traģēdija, kā būt cilvēkam bez pašcieņas un personīgā pašvērtējuma, kurš dzīvo, nezinot par savu radniecību ar Dievu. Šādiem cilvēkiem nav varavīksnes, nav košas puķes, - nav nekā, izņemot tukšu un bezjēdzīgu eksistenci.

Reiz akls cilvēks sēdēja parkā, kur daudz puķes. Uz viņa kakla karājās izkārtne, uz kuras bija uzrakstīts: "Ir pavasaris, bet es esmu akls!"

Kāda tā ir traģēdija - būt Dieva radījumam, kuram ir pieejamas Viņa patiesās zināšanas, bet tā arī neredzēt sevi - neparastu cilvēku, kuru ir radījis un augstu novērtējis Dievs.

Tradicionālās reliģijas koncepcijas pazemina jūs līdz niecīga un necienīga tārpa līmenim.

Bet Kungs jūs paaugstina līdz Dieva ķēnišķās cieņas līmenim.

Redzes brīnums ir viens no satriecošākajiem brīnumiem dzīvē.

Trauslais acu mehānisms ir pārsteidzošs. Bet patiesībā jūs neredzat ar acīm.

Redz jūsu smadzenes.

Kad sapnī jūsu acis ir aizvērtas, jūs tāpat kā iepriekš varat redzēt cilvēku sejas, vietu, notiekošos notikumus, turklāt ar tik skaidriem sīkumiem, ka vairs nekad nespēsiet tos aizmirst. Taču materiālajā pasaulē tie nekad nav eksistējuši.

Tas, ko jūs "redzējāt" savā sapnī, bija redzējums, ko radīja jūsu smadzenes.

Jums ir spēja redzēt dažādos veidos.

Jūsu smadzenes saņem to attēlu, kas arī materiālajā veidā parādās jūsu acu priekšā.

Turklāt, jums ir spēja redzēt, formējot prātā attēlu, kas materiāli neeksistē. Jūs varat veidot pozitīvus un negatīvus attēlus un situācijas.

Bailes vai trauksme veido negatīvu jūsu attēlu. Jūs iedomājaties situācijas, kuras nav notikušas, un izjūtat tās pašas sajūtas, it kā tās būtu īstas - trauksmi, galvas sāpes, gremošanas traucējumus, paaugstinātu asinsspiedienu, paātrinātu sirds ritmu, paātrinātu elpošanu utt.

Ja jūsu iztēli var lietot negatīviem, postošiem mērķiem, tad tāpat jūs apzināti varat to izmantot derīgiem, radošiem mērķiem, tam, lai iegūtu pozitīvus rezultātus.

Bailes un trauksme tiek parakstītas ar negatīvu informāciju - tādu, kuru jūsu saņemat, izjūtot negatīvas emocijas.

Ticība, paškontrole un pārliecība barojas ar pozitīvu informāciju - tādu, kuru jūs saņemat, izjūtot pozitīvas emocijas.

Es sevi esmu iemācījis pievērst uzmanību Dievam, kas darbojas manī, lai redzētu pārpilnībā Viņa uzticamību, Viņa dāsnumu, Viņa spēku, Viņa dzīvību. Es redzu Viņu, un es iemantoju drosmi, pārliecību, mieru un laimi.

Dažus cilvēkus ieskauj skaistums, bet viņi nekad nepamana to. Viņi dzīvo tur, kur mīlestība ir pārpilnībā, bet nekad to neapzinās.

Tiem apkārt ir puķes, bet viņi nekad neieelpo to aromātu. Viņi dzird, kā raud zīdainis, viņi redz kolibri, bet nekad neredz Dievu.

Cilvēki ir radīti pēc Dieva attēla, lai staigātu un runātu, dzīvotu un plānotu visu kopā ar Viņu. Kad cilvēki nepieņem Dievu, dzīvē izveidojas vakuums. Tos piepilda tukšums, vientulība, bezjēdzības sajūta un nepārliecība.

Bībelē ir teikts, ka grēks ved uz nāvi. Neredzēt Dievu - tas ir nopietns grēks. Ķēniņš Salamans teica, ka tur, kur nav redzējuma, cilvēki iet bojā. Kad jūs pārstājat redzēt Dievu, jūs mirstat!

Ideja, iedomas, domas, redzējumi - tas ir tas, ko jūs redzat savā prātā, jūsu smadzeņu attēls.

Jūsu domas ir attēls, kuru jūs izvēlaties  savam prātam.

Redzējumi, kurus jūs redzat un kurus jūs pārdomājat, brīnišķīgi ietekmē jūs un jūsu dzīves veidu.

Pārsteidzošs likums, vairākkārt apstiprināts gadsimtu gaitā, ir tas, ka jūs kļūstat par to, par ko sevi iedomājaties.

Jēzus atnāca šajā pasaulē, lai mēs varētu saņemt izpirkšanu no grēkiem, izlīdzināties ar Dievu un iemantot to patiesi brīnišķīgo dzīvi, kuru Viņš mums ir sagatavojis. Viņš vēlas ciešu sadraudzību ar mums un līdzdarboties visās mūsu lietās.

Viens no Jēzus Kristus vārdiem - Imanuēls, kas nozīmē "Dievs ar mums". Viņš vēlas būt ar mums un pieņemt tiešu līdzdalību mūsu dzīvē. Grib, lai mēs pazītu Viņa balsi un sekotu Viņam. Grib, lai mēs skaidri dzirdētu Viņu, un negrib, lai mēs dzīvotu apjukumā un bailēs.

Mums ir jābūt apņēmīgiem, pārliecinātiem un brīviem. Dievs vēlās, lai katrs no mums izpildītu savu dzīves mērķi un Viņa nodomus attiecībā uz mūsu dzīvi

Jā, mēs varam dzirdēt Dievu personīgā sadraudzībā ar Viņu. Turklāt, dziļas, personīgas attiecības ar Dievu var izveidot tikai tuvā sadraudzībā ar Viņu. Viņš runās ar mums, vadīs mūs, stiprinās mūs un atjaunos.

JŪS PROTAT KLAUSĪTIES?

Lai kādu sadzirdētu, tai skaitā arī Dievu, ir jāmācās klausīties. Pievērsieties dzirdei, klusējot ieklausieties, un Viņš sāks runāt ar jums. Viņš pateiks jums arī  to, ka mīl jūs.

Dievs vēlas piepildīt jūsu vajadzības un darīt  jums vairāk par visu, ko domājam vai saprotam (no vēst. efeziešiem 3:20). Viņa Vārdā ir teikts, ka Viņš nekad jūs nepametīs (vēst ebrejiem 13:5). Tāpēc iemācieties dzirdēt Dievu un sekot Viņam visu atlikušo dzīvi!

SEKOJIET DIEVAM!

Jāņa evaņģēlijā 10:4-5 ir teikts, ka mēs esam Viņa avis, bet avis pazīst sava gana balsi un svešai balsij nesekos. Pārdomājiet šodien,  lūk,  ko: vairāk nekā 2000 gadus atpakaļ Visuvarenais Dievs sūtīja uz zemes Savu vienīgo Dēlu, jo mīl jūs!

Dievs alkst pēc tuvām, ciešām attiecībām ar jums, vēlas mācīt un vadīt jūs, īstenot Savus labos nodomus attiecībā uz jums, piepildīt jūsu dzīvi ar mieru un prieku. Un tad jūsu dzīve pagodinās Viņu un liecinās citiem cilvēkiem par Viņa mīlestību.

Lūk,  tā ir Ziemassvētku būtība.

3.daļa

Apustulim Pēterim un Jānim nebija savas spējas, lai palīdzētu tiem, kam bija vajadzība; viņi nebija izglītoti cilvēki un netika apmācīti koledžās. Bet viņi bija ar Jēzu. Viņi saņēma brīnišķīgu atklāsmi par Jēzus vārda spēku. Viņi izdalīja cilvēkiem maizi un zivis, ko pavairoja Jēzus. Viņi sēdēja pie galda, un Jānis bieži skatījās Viņam acīs. Jēzus reizēm norāja Pēteri, bet šajos pārmetumos bija redzama Viņa mīlestība. Jā, Viņš mīlēja šo nepastāvīgo Pēteri! O, kā Viņš māk mīlēt! Es tāpat biju nepastāvīgs, es biju spītīgs, vienu brīdi es biju vienkārši nekontrolējams, bet cik pacietīgs Viņš bija ar mani! Es šeit esmu tāpēc, lai liecinātu jums, ka Jēzū, Viņa brīnišķīgajā vārdā,  ir spēks, kas spējīgs izmainīt un izdziedināt jebkuru cilvēku.

Ja jūs skatīsieties uz Viņu kā uz Dieva Jēru, Mīļoto Dieva Dēlu, kurš uzņēmās uz Sevi visus mūsu grēkus, ja vien jūs Viņā ieraudzīsiet Jēzu, Kurš samaksājis par mūsu izpirkšanu, lai mēs kļūtu brīvi, tad jūs spēsiet ieiet jums sagatavotajā pestīšanas mantojumā, dzīvībā un spēkā.

Nabaga Pēteris un nabaga Jānis! Viņiem nebija naudas! Jā, bet viņiem bija ticība; viņiem bija Svētā Gara spēks; viņiem bija Dievs. Jums var būt Dievs pat tad, kad jums vairāk nekā nav. Pat tad,  ja jūs esat zaudējuši sava vārda labo slavu, jums var būt Dievs sirdī. Es biju liecinieks tam, kā paši sliktākie cilvēki tika glābti Dieva spēkā.

Reiz, kad es sludināju par Jēzus vārdu, dievkalpojumā bija cilvēks, kurš klausījās manos vārdos, un kurš bija atspiedies pret laternas stabu. Šis stabs viņam bija nepieciešams tāpēc, lai noturētos kājās. Mūsu dievkalpojums zem atklātas debess jau gāja uz beigām, bet tas cilvēks vēl joprojām tur stāvēja, piespiedies pie staba. Es vērsos pie viņa: "Jūs esat slims?"

Viņš man parādīja savu roku, kuru turēja zem  žaketes, rokā viņam bija nazis ar sudraba rokturi. Viņš teica, ka grasījās nogalināt savu neuzticīgo sievu, bet izdzirdot manus vārdus par Jēzus vārda spēku, vienkārši nespēja aiziet. Viņš teica, ka jūtas bezpalīdzīgs. Es viņam teicu: "Nokrītiet ceļos". Un tieši tur, laukumā, starp cilvēkiem, kuri steidzās dažādos virzienos, viņš saņēma glābšanu.

Es viņu atvedu pie sevis uz mājām un apģērbu viņu jaunās drēbēs. Es ieraudzīju šajā cilvēkā to, ko Dievs varētu izmantot. Bet nākamajā rītā viņš man pateicās: "Dievs atklāja man Jēzu; tagad es sapratu, ka Jēzum bija uzlikti visi grēki." Es viņam iedevu nedaudz naudu, un drīz viņš ieguva sev brīnišķīgu mazu mājiņu. Tajā laikā viņa neuzticīgā sieva dzīvoja ar citu vīrieti, bet viņš tai palūdza atgriezties pie viņa tajā mājā, kuru viņš  viņai sagatavoja. Viņa atnāca, un ģimenē, kur līdz šim valdīja naids, visu izmainīja mīlestība. Dievs padarīja šo cilvēku par Savu kalpotāju. Jēzus vārdā ir spēks! Dievs ir spēcīgs glābt pat pašus necienīgākos, no cilvēka skatu punkta, ļaudis.

Reiz mēs novadījām Stokholmā kalpošanu, kura man palikusi atmiņā uz visiem laikiem. Tur netālu bija speciāla iestāde nedziedināmiem cilvēkiem, un vienu no šīs iestādes pacientiem atgādāja pie mums uz kalpošanu. Viņš bija paralizēts, un viss viņa ķermenis nemitīgi kratījās un drebēja. Viņu, kur no abām pusēm atbalstīja cilvēki, kas viņam bija līdzi, piecēlās un trīs tūkstošu cilvēku acu priekšā piegāja pie platformas. Kad es viņu svaidīju ar eļļu Jēzus vārdā, Dieva spēks nonāca pār viņu. Tajā pašā mirklī, kad es viņam pieskāros, viņš nosvieda savus kruķus un sāka staigāt Jēzus vārdā. Viņš nokāpa lejā pa kāpnēm un staigāja apkārt visai šai milzīgajai ēkai visu klātesošo acu priekšā. Mūsu Dievam nav nekā neiespējama. Viņš jums izdarīs visu, ja vien jūs nolemsiet uzticēties Viņam.

Kāds man pajautāja: "Vai jūs nevēlaties aiziet uz šo māju, kur ir nedziedināmie slimnieki?" Viņi aizveda mani tur manā brīvdienā. Visus slimos izveda lielā gaitenī, un stundas laikā Kungs atbrīvoja no slimības aptuveni divdesmit no tiem.

Jēzus vārds ir tik brīnišķīgs! Pēteris un Jānis vēl nezināja pilnībā visu to, kas apslēpts šajā vārdā, kā par to nezināja cilvēks, kurš bija tizls no dzimšanas, kurš katru dienu gulēja pie vārtiem; bet viņiem bija ticība, lai izteiktu:"Nācarieša Jēzus Kristus Vārdā celies un staigā!"

Un tiklīdz Pēteris satvēra viņu pie labās rokas un piecēla, - viņa pēdas un krumšļi uzreiz saņēma spēku, un viņš ar tiem iegāja Templī, lēkājot no prieka un slavējot Dievu. Dievs vēlas, lai jūs redzētu tādas dziedināšanas. Kā tas var notikt?

Viņa vārda spēkā, ticot šim vārdam, kuru Viņš dod mums.

2.daļa

Šajā velsiešu ciemā izveidojās sarežģīta situācija, un likās, ka nav iespējams cilvēkiem likt ticēt. "Gatavojaties prom braukšanai?" - jautāja man. Bet kādā mājā vīrs un sieva piedāvāja mums palikt pie viņiem. Tad es uzdevu jautājumu: "Es gribētu zināt, cik daudz starp jums ir tādi, kuri māk lūgt?" Bet lūgt negribēja neviens. Es jautāju, vai es varu atrast kaut septiņus cilvēkus, kuri piekristu lūgt ar mani par šī nelaimīgā atbrīvošanu. Es teicu diviem ciema iedzīvotājiem, kuri gatavojās mums pievienoties: "Es rēķināšos ar jums; bez tam, ir vēl mans draugs un es, bet mums vajag vēl trīs cilvēkus". Es teicu šiem cilvēkiem, ka ceru uz to, ka kāds no viņiem sapratīs, kāds gods viņiem tiek piedāvāts, un atnāks no rīta, lai pievienotos mūsu lūgšanai par Lācaru. Nav jēga ieklausīties cilvēku viedoklī. Ja Dievs kaut ko ir teicis, jums vienkārši tam ir jātic.

Es paziņoju šiem cilvēkiem, ka neēdīšu šajā vakarā. Kad es likos gultā, bija sajūta, ka velns cenšas man uzlikt tādu pašu slogu, kas ir tam nelaimīgajam. Kad es pamodos, man bija klepus un tāds vājums, it kā es pats būtu slims ar tuberkolozi. Es izvēlos no gultas uz grīdas un sāku saukt uz Dievu, lai Viņš mani atbrīvotu no velna varas. Es kliedzu ļoti stipri un domāju, ka visi mājā pamodās, bet mans kliedziens nevienu neiztraucēja. Dievs man deva uzvaru un es atkal gultā apgūlos tikpat brīvs, kā iepriekš. Piecos no rīta Kungs mani pamodināja un teica: "Nelauz maizi, kamēr tu to nevarēsi izdarīt pie Mana galda". Sešos no rīta Viņš mani pievērsa sekojošiem vārdiem: "Un Es viņu piecelšu."

Astoņos no rīta man teica: "Iestiprinies nedaudz!" Bet es uzskatu lūgšanu un gavēni par visaugstāko prieku, un jūs vienmēr tāpat uzskatīsiet, kad būsiet Dieva vadīti. Kad mēs piegājām pie Lācara mājas, mēs bijām astoņi cilvēki. Neviens mani nespēs pārliecināt tajā, ka Dievs ne vienmēr atbild uz lūgšanām. Viņš vienmēr dara pat vairāk. Viņš vienmēr dara vairāk par to, ko prasām vai sapņojam.

Nekad neaizmirsīšu, kā Dieva spēks nonāca pār mums, kad mēs iegājām slimnieka istabā. Tas bija tik brīnišķīgi! Mēs nostājāmies apkārt gultai, un es palūdzu vienam brālim slimnieku turēt aiz rokas, pats es turēju otru Lācara roku; un mēs visi sadevāmies rokās. Es piedāvāju: "Mēs nelūgsim, mēs vienkārši lietosim Jēzus vārda spēku!" Mēs visi nometāmies ceļos un čukstus sākām atkārtot šo vienu vārdu: "Jēzu! Jēzu! Jēzu!" Dieva spēks nonāca pār mums, bet pēc tam aizgāja. Piecas reizes tas nonāca pār mums un pēdējā reizē neaizgāja, bet palika ar mums. Bet cilvēks gultā palika nekustīgs. Iepriekšējo divu gadu laikā kāds jau nāca un centās viņu piecelt, un velns izmantoja šo neveiksmīgo mēģinājumu tam, lai sāpinātu Lācaru. Es neatkāpos: "Man viss vienalga, ko saka velns; ja Dievs teica, ka viņš piecelsies, tātad tā arī notiks. Aizmirstiet visu, izņemot to, ko Dievs saka par Jēzu".

Spēks nonāca sestajā reizē, un slimā lūpas nodrebēja, viņam sāka līt asaras. Es uzmundrināju viņu: "Dieva spēks ir šeit; jums to vajag tikai pieņemt." Tad viņš sāka runāt: "Manā sirdī bija rūgtums; es zinu, ka sarūgtināju Dieva Garu. Un tagad es kļuvu bezpalīdzīgs. Es nevaru pakustināt rokas, nevaru karoti pie mutes pielikt". Es teicu: "Nožēlojiet to, un Dievs jūs dzirdēs." Viņš nožēloja grēkus, bet pēc tam sāka kliegt: "Oo, Dievs, lai šis viss ir Tavai slavai!" Un tiklīdz viņš šos vārdus izteica, Dieva spēks izgāja caur viņa ķermeni.

Es lūdzu Kungam, lai Viņš man nekad neļautu, stāstot par šo, kaut ko izmainīt šajā stāstā; es zināju, ka Dievs nesvētī pārspīlēšanu. Kad mēs atkal sākām atkārtot: "Jēzu! Jēzu! Jēzu!", gulta sāka drebēt, bet cilvēks tajā trīcēt. Es pievērsos tiem cilvēkiem, kuri bija ar mani: "Tagad jūs visi varat iet prom. Tas ir Dievs. Es negrasos palīdzēt Viņam". Bet pēc tam es sēdēju un skatījos, kā šis cilvēks piecēlās un apģērbās; viņš to visu darīja patstāvīgi. Kāpjot pa kāpnēm, mēs dziedājām. Un es viņam teicu: "Bet tagad stāsti par to, kas notika".

Drīz pa ciemu izplatījās runas par to, ka Lācars piecēlies, un cilvēki no Llanelli un tuvākās apkārtnes nāca skatīties uz viņu un klausīties viņa liecībā. Un Dievs daudziem šajā laikā sūtīja glābšanu. Sapulcēs, kas notika zem klajas debess, šis cilvēks stāstīja par to, ko viņam ir darījis Dievs, kā rezultātā daudzi nožēloja grēkus un atgriezās uz patiesības ceļa. Tas viss bija izdarīts Jēzus vārdā, ticot šim vārdam. Jā, tieši ticība Viņam atgrieza šim slimniekam veselību, kam visi apkārtējie bija liecinieki.

1.daļa

Lasīšanai - Apustuļu darbi 3:1-16.

Viss ir iespējams Jēzus vārdā. Dievs paaugstināja Viņu un deva Viņam vārdu, augstāku pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārda priekšā locītos visi ceļi. Nav pasaulē nekas, ko nevarētu uzvarēt ar Jēzus vārda spēku. Es ceru uz brīnišķīgu ticīgo vienotību Jēzus vārdā. Nav neviena cita vārda zem debesīm, caur kuru mēs varētu tikt glābti.

Es gribu jums palīdzēt sajust šī vārda spēku, cieņu un godu. Seši cilvēki iegāja slimnieka mājā, lai lūgtu par viņu. Tas bija bīskapu draudzes mācītājs; viņš pilnīgi bezpalīdzīgs gulēja savā gultā, nespējot par sevi parūpēties. Viņš izlasīja nelielu bukletu par dziedināšanu un dzirdēja par cilvēkiem, kuri lūdz par slimajiem. Tāpēc viņš sūtīja savus draugus pēc tiem, kuri, kā viņš uzskatīja, var lūgt ticības lūgšanu. Viņš tika svaidīts ar eļļu, kā tas ir aprakstīts Jēkaba vēstulē 5:14, bet, neizjūtot tajā mirklī acīmredzamas dziedināšanas pazīmes, rūgti sāka raudāt. Šie seši cilvēki izgāja no istabas, nomākti ar to, ka atstāj cilvēku, par kuru lūdza, tādā pašā stāvoklī.

Kad viņi izgāja no istabas, viens no sešiem teica: "Mēs varam izdarīt vēl kaut ko. Es gribu, lai jūs visi kopā ar mani atgrieztos istabā, un mēs pamēģināsim vēl vienu reizi." Viņi atkal iegāja istabā un visi kopā nostājās pie gultas. Sākumā, kad viņi čukstus izrunāja šo brīnišķīgo vārdu, likās ka nekas nenotiek. Bet viņi turpināja čukstēt: "Jēzu! Jēzu! Jēzu!", spēks sāka nonākt pār tiem. Kad viņi ieraudzīja, ka Dievs sāka Savu darbu, viņu ticība un prieks sāka pieaugt un viņi sāka čukstēt šo vārdu arvien skaļāk un skaļāk. Tajā brīdi, kad viņi atkārtoja Jēzus vārdu, slimnieks piecēlās no gultas un pats apģērbās. Noslēpums bija tajā, ka šie seši cilvēki pārstāja skatīties uz slimo, viņi bija aizņemti tikai ar Pašu Kungu Jēzu Kristu, un viņu ticība pieķērās šim spēkam, kurš bija šajā vārdā.

O, ja vien cilvēki spētu novērtēt šī vārda spēku, nav iespējams aprakstīt, kas tad varētu notikt!

Es zinu, ka ar Viņa vārdu, šī vārda spēku, mums ir pieeja pie Dieva. Tā vieta, kur atrodas Jēzus, piepildās ar godību. Pa visu pasauli cilvēki cildina un pagodina šo vārdu, un kāds man ir prieks izpaust to!

Reiz es gāju uz kalnu palūgt. Tā  man bija brīnišķīga diena. Es biju vienā no augstākajiem Velsas kalniem. Es dzirdēju par vienu cilvēku, kurš gāja uz kalnu, lai lūgtu, un Tā Kunga Gars viņu satika tur tik brīnišķīgi, ka, tad kad viņš atgriezās, viņa seja spīdēja, kā eņģeļa seja. Visi par to tik vien runāja. Un kad es gāju uz kalnu un pavadīju tur dienu Dieva klātbūtnē, likās, ka Viņa brīnišķīgais spēks aptver mani un piesūcina viscaur.

Divus gadus pirms tam mūsu māju apmeklēja divi jauni cilvēki no Velsas. Tie bija vienkārši puiši, bet viņi bija ļoti greizsirdīgi par Dievu. Viņi atnāca uz mūsu misiju un redzēja tur kādus Dieva darbus. Viņi vērsās pie manis ar vārdiem: "Mēs nebrīnītos, ja Kungs jūs sūtītu uz Velsu, lai augšāmceltu mūsu Lācaru." Viņi paskaidroja, ka viņu sapulču vadītājs bija cilvēks, kurš pa dienu strādāja alvas raktuvēs, bet pa naktīm sludināja, kā rezultātā viņš pavisam novājēja, saslima ar diloni un  nu jau četrus gadus bija bezpalīdzīgs invalīds, kuru bija jābaro.

Stāvot šī kalna galotnē, es atcerējos pārveidošanas ainu un sajutu, ka Kungs paceļ mūs slavas virsotnē ar vienu mērķi - lai padarītu mūs daudz spējīgākus un derīgākus darbam ielejā. Kungs man teica: "Es gribu, lai tu ej un piecel Lācaru." Es to izstāstīju brālim, kurš man bija līdzi un kad mēs nokāpām no kalna, es uzrakstīju uz pastkartes: "Kad es šodien uz kalna lūdzu, Dievs man teica, lai es eju un pieceļu Lācaru."Pastkarti es nosūtīju cilvēkam, kurš dzīvoja tajā pašā ciematā, kur tas kalpotājs, par kuru man izstāstīja tie divi puiši.

Nonākuši tajā ciemā, mēs devāmies pie brāļa, kuram aizsūtīju pastkarti. Viņš paskatījās uz mani un pajautāja: "Jūs šo atsūtījāt?" Es atbildēju: "Jā". Tad viņš sašutis ierunājās: "Vai tiešām jūs domājat, ka mēs šim noticēsim? Paņemiet savu pastkarti, lūk,  tā." Viņš man to atsvieda.

Pēc tam šis vīrietis pasauca kalpu un pavēlēja viņam: "Aizved šo cilvēku pie Lācara, lai paskatās." Pēc tam viņa atkal man pievērsās: "Tajā brīdī, kad jūs viņu ieraudzīsiet, jūs uzreiz sapratīsiet, ka jums ir laiks doties mājās. Un nekas jūs neaizturēs." No dabīgā, cilvēciskā skatu punkta, viss, ko viņš teica, bija patiesība. Slimniekam vairs nekādi nebija iespējams palīdzēt. Tur bija kaulu čupiņa, kas cieši apvilkta ar ādu. Viņā nebija pamanāmas dzīvības pazīmes.

Es viņam pajautāju: "Vai jūs varat pakliegt? Atcerieties, kā Jērikā ļaudis kliedza, līdz sabruka mūri? Tādu pašu uzvaru Kungs ir sagatavojis m ums, ja vien tikai jūs noticēsiet". Bet es nevarēju piespiest viņam noticēt. Viņā nebija ne kripatiņas ticības. Viņa prāts jau nespēja vairs neko pieņemt.

Liela svētība - vienmēr atgādina, ka Dieva Vārds nekas nevar ciest sakāvi. Nekad nepaļaujieties uz cilvēku plāniem. Dievs var varenā veidā darboties caur jums, ja jūs stāvat ticībā, nepaļaujaties uz cilvēku viedokli, un neļaujiet sev vilties. Kad es atgriezos pie cilvēka, kuram rakstīju pastkarti, viņš jautāja: "Nu, ko? Vai esat gatavs doties prom?"

Bet mani neietekmē tas, ko es redzu. Mani ietekmē tikai tas, kam es ticu. Ja cilvēks tic, viņš nepievērš uzmanību tam, kas viņam ir apkārt. Ja cilvēks tic, viņš nav personīgo sajūtu vadīts. Tas ir cilvēks, kurš tic Dievam. Un katrs, kurš piedzīvojis Vasarsvētkus, var smieties pār visām bailēm un ticēt Dievam. Ir kaut kas Vasarsvētkos, kas dara tos atšķirīgus no jebkuras citas garīgas ietekmes pasaulē. Tieši caur to kaut kādā veidā skaidri sajūtat, ka Dievs ir reāls. Un visur, kur Svētajam Garam ir brīvība, tur noteikti parādīsies Viņa dāvanas; bet tur, kur šīs dāvanas nekad neparādās, es uzdodu jautājumu: vai tur vispār ir Svētais Gars? 

Raksti - tas ir kaut kas vairāk par melniem burtiem uz baltas lapas. Vārdi, kas uzrakstīti Bībelē, - tas ir kaut kas vairāk, nekā vienkārši vārdi. Vārdi Bībelē - tie ir Dieva Vārdi.

"Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā." (Jāņa 4:24) Jēzus teica: "Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība." (Jāņa 6:63) Tādā veidā Svētais Gars mūs var ievest tādā garīgā jūtīgumā, ka mēs būsim spējīgi saprast Dieva Vārdu ar jaunu dziļumu.

Tāpat Pāvils uzsver: "Bet mēs sludinām Dieva gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā. To nav atzinis neviens šīs pasaules valdnieks; jo, ja tie to būtu atzinuši, tad tie nebūtu krustā situši godības Kungu. Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. - Mums Dievs to ir atklājis ar Savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus." (1.Korintiešiem 2:7-10)

Tāpat arī Pāvils uzsver, cik svarīgi ir saprast Dieva Vārdu zem Svētā Gara svaidījuma, kurš atnāk caur lūgšanu: "Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams" (1.Korintiešiem 2:14).

Iemesls, kāpēc pasaule nesaprot Dieva Vārdu, pat pielietojot visu savu gudrību, ir tajā, ka Dieva Vārds pieder daudz augstākam līmenim, nekā vienkārša dabīga gudrība un sapratne. Tā satur garīgo līmeni, kuru nav iespējams sasniegt bez Svētā Gara.

Viena no manām mīļākajām dziesmām, kuru uzrakstījis Viljamss F.Šerminovs saucās "Lauz dzīvības maizi". Ceturtajā pantā ir teikts:"

O, sūti Savu Garu, Kungs, pār mani,

Lai Tas aizskartu manas acis, un tiktu apgaismots;

Parādi man patiesību, kas apslēpta Tavā Vārdā,

Jo Tavās atklāsmēs es redzu Tevi, Kungs.

Kad es savās rokās paņemu pašu dārgāko materiālajā pasaulē, kas man pieder, - savu Bībeli, - es lūdzu Svētajam Garam: "O, Svētais Gars, atver man acis, lai es varētu redzēt Dieva Patiesību Tavā Svētajā Vārdā." Ir liels prieks studēt Dieva Vārdu pēc lūgšanas!

Ticība atnāk no klausīšanās, bet klausīšanās - no Dieva Vārda, rakstīja Pāvils vēstulē Romiešiem. Dievs audzē mūsu ticību, ja mēs attīstām klausīšanos (dzirdēšanu) vai jūtīgumu. Mūsu garīgais jūtīgums atnāk pie mums caur lūgšanu Dieva Vārda studēšanā.

Atkarība no Kunga palielina tavu garīgo jūtīgumu. Es sapratu, ka tad kad es pilnībā esmu atkarīgs no Kunga, Viņš vienmēr mani vada un dod man garīgo sapratni. Bieži tas prasa garīgu drosmi. Pēc lūgšanas. kad esmu piepildīts ar ticību, es saņemu vēl vairāk garīgo jūtību. Attīstoties manām garīgajām sajūtām, es varu uzņemt Dieva Vārda "cieto barību". "Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu." (Ebrejiem 5:14)

Ebreju vēstules autors vienkārši parāda noteikumus, kas nepieciešami tam, lai būtu spējīgs ēst cietu garīgo barību. Tie, kuri ir attīstījuši savu garīgo jūtīgumu, izmantojot tiem raksturīgo prasmi izšķirt, var ēst cietu barību.

Taču tie, kuri nav attīstījuši savu garīgo jūtīgumu, var tikai uzņemt Dieva Vārda pienu.

Reiz vakarā mūsu ģimenes lūgšanas laikā viens no maniem dēliem norādīja uz manu pilnīgo atkarību no Svētā Gara. Mans vecākais dēls teica Manai sievai Greisai: "Mammu, es negrasos pavadīt tik daudz laika lūgšanā, kā to dara mans tēvs. Es esmu jauns un spēka pilns. Man nav nepieciešamība lūgt tā, kā viņš. Kāpēc man prasīt Dievam palīdzību jebkurā lietā? Es taču daudz ko varu pats izdarīt."

Kad es izdzirdēju šos vārdus, manu sirdi sagrāba žēlums pret manu dēlu-pusaudzi.

Un tā, es biju ļoti godīgs pret viņu.

-Nāc, - teicu es, - tu un tavi brāļi, paskatieties uz savu tēvu un labi paklausieties to, ko viņš teiks. Katrs Korejā zina jūsu tēvu.

Pareizi?

-Jā, - atbildēja viņi.

-Jūsu tēvs tagad ir pašas lielākās draudzes mācītājs pasaulē. Pareizi?

-Jā, viss ir pareizi, tēt, - draudzīgi piekrita viņi.

Tagad paskatieties uz savu tēvu! Reiz es miru no tuberkulozes un neviens dakteris man nespēja palīdzēt vai izārstēt mani. Turklāt, jūsu tēvs bija tik nabadzīgs, ka nevarēja sev atļauties ārstēšanu slimnīcā, lai izietu ārstniecības kursu. Jūsu tēva oficiālā izglītība beidzās jau pēc pirmā apmācības gada vecākajās klasēs. Viņam nebija augsts sociālais stāvoklis; viņa ģenealoģija nemirdzēja no slavenībām; un, kā visparastākajai personībai, man nebija ar ko lepoties. Šajā sakarā jūs arī nevarat lepoties ar savu tēvu. Viņam nav nauda, stāvoklis vai izglītība. Taču, kad es pilnībā paļāvos uz Kungu, paskatieties, ko Viņš priekš manis izdarīja. Vai jums ir zināms manu panākumu noslēpums? Es atvēru savu sirdi Dievam. Es pilnībā biju atkarīgs no Viņa. Ar Dieva palīdzību es turpināju izglītoties pats patstāvīgi. Es lasīju katru grāmatu, kura nokļuva pie manis. Es rūpīgi mācījos, nepārstājot lūgt. Un tagad, pateicoties Dieva žēlastībai, es esmu tas, kas es esmu.

Dēli, ja jūs tikai paļausieties uz saviem pašu spēkiem, izglītību un gudrību, jūs ienirsiet ar galvu šīs pasaules purvā. Neesiet augstprātīgi! Iemācieties būt atkarīgi no Kunga, kā es.

Pēc tam, kad es visu šo pateicu saviem dēliem, man bija apstiprinājums tam, ka viņi ne tikai uzklausīja mani, bet arī saprata šo vārdu nozīmi. Viņu attieksme, kā arī sejas izteiksme, pilnībā izmainījās pēc tam, kad viņi saprata pilnīgas atkarības no Kunga svarīgumu.

Kad es lūdzu, mans jūtīgums tiek trenēts ne tikai Rakstos, bet arī iegremdēšanās Kunga klātbūtnē. Reizēm lūgšanas un sadraudzības laikā ar Viņu, Dieva klātbūtne ir tik tuva, ka es jūtu, ka spēju Viņu aizskart. Un cik atjaunots es jūtos pēc sadraudzības ar savu dārgo Kungu! Kristieša dzīve, jo sevišķi, ja atrodaties mācītāja kalpošanā, var kļūt skumja un pārvērsties rutīnā, ja jums nav šāda veida sadraudzība lūgšanā.

Ja tu neesi pieradis pie šādas sadraudzības, tad tagad ir pats labākais laiks to sākt.

Tieši tagad sāc prasīt Svētajam Garam, lai Viņš padara reālu Jēzus Kristus klātbūtni tev! Lūdz, lai Viņš dod tev jaunu sapratni par Viņa Vārdu. Lūdz, lai Viņš tevi ved jaunā sadraudzības līmenī ar Svēto Garu!

Savā pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils raksta: "Brāļi, es negribu, ka jūs esat neskaidrībā par garīgajām dāvanām." (1. korintiešiem 12:1) Šis pants ir aktuāls arī šodien. Tik daudz draudzes nezina par Svētā Gara dāvanu izpausmēm. Un no tiem, kuri zina par šīm dāvanām un izpausmēm, daudzi nezina, kad un kā tās saņemt.

Pirmo reizi Svētais Gars nonāk cilvēkā jaunpiedzimšanas brīdī. Pēc tā mūsu pienākums ir ieiet daudz ciešākās attiecībās ar Svēto Garu. Es to saucu par "Svētā Gara pilnības saņemšanu".

Šajā pilnībā mēs ieejam caur lūgšanu. Tāpat arī caur lūgšanu mēs mācamies darbināt mūsu garīgās dāvanas.

KALPOŠANAS DĀVANAS

Par kalpošanas dāvanām Pāvils Rakstos piemin pāris vietās. Šīs dāvanas Dievs dod kā viņam labpatīk: "Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja" (1.Korintiešiem 12:18) Ja mēs zinām par savu kalpošanas dāvanu, tad mums tā ir jāattīsta. "Nenicini dāvanu, kas ir tevī, kas tev tika dota ar praviešu vārdiem toreiz, kad presbiteri uzlika tev rokas." (1.Timotejam 4:14-15) Angļu tulkojumā - "Pārdomā par to, pilnībā atdodies tai, lai tavi panākumi būtu acīmredzami."

Šajā Rakstu vietā Pāvils māca Timoteju, ka pārdomāšana un būšana lūgšanā palīdzēs attīstīt tam doto kalpošanas dāvanu.

1. korintiešiem 12. nodaļā Pāvils nosauc šīs kalpošanas dāvanas, neiedziļinoties detaļās: Apustuļi, Pravieši, Skolotāji. Pēc tam viņš uzskaita, kas ir zemākas, bet ne maznozīmīgāka līmeņa kalpošanas dāvanas: brīnumi, dziedināšanas dāvanas, palīdzības sniegšana, vadīšana un dažādas mēles.

Pirmais kalpošanas dāvanu līmenis sīkāk ir aprakstīts vēstulē efezas draudzei: "Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem" (Efeziešiem 4:11). Tālāk, nākamajā pantā, tiek runāts par šī pirmā līmeņa dāvanu funkciju: "Lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu." (12.pants).

Kāds ir Kristīgās Vadības Kalpošanas mērķis? Mērķis ir tajā, lai apmācītu tautu kalpošanai, lai Kristus miesa tiktu būvēta un nostiprināta. Kā aug kalpotājs un attīsta savu kalpošanu? Caur pārdomāšanu par šo kalpošanu lūgšanā. Tādā veidā, vai jūs esat mācītājs vai draudzes administrators, mājas grupu līderis vai diakons, jūsu dāvana var augt un attīstīties tikai caur lūgšanu un pārdomāšanu.

SVĒTĀ GARA IZPAUSMES

Garīgās kalpošanas dāvanas dod Svētais Gars kā vēlas Tēvs.Taču katrs kristietis var piedalīties Svētā Gara izpausmēs. Šo izpausmju mērķis ir tajā, lai katrs sapulcē tiktu atjaunots.

Pāvils saka: "Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. Citam Gars dod gudrības runu, citam, atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams." (1.Korintiešiem 12:7-11)

1. vēstule korintiešiem 14. nodaļa veltīta pareizai Svētā Gara izpausmju lietošanai, īpaši sapulču laikā. Galvenais šo izpausmju mērķis ir draudzes saliedēšana, bet ne tam, lai parādītu individuālo apdāvinātību vai garīgumu.

13. nodaļā tiek runāts par mīlestību. Tur netiek runāts par to, ka mīlestība ir labāka, nekā garīgās dāvanas, bet ko tā norāda mums, kā pareizi lietot šīs dāvanas. "Bet dzenieties pēc vislielākajām dāvanām, un es jums rādīšu vēl pārāku ceļu" (1.korintiešiem 12:31) Ievērojiet, ka Pāvils šeit nesaka: "Es jums parādīšu vēl kaut ko brīnišķīgāku". Nē. 13.nodaļā viņš sakoncentrē mūsu uzmanību uz "vēl izcilāku ceļu".

Tā kā Dievs ir kārtības Dievs, tad viss, kas tiek darīts draudzē, tam ir jābūt tāpat kārtībā; "Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs" (1.Korintiešiem 14:33)

Kad mēs mācam kristiešus lūgt par to, lai draudze tiktu celta uz stingra Bībeles pamata, mēs neaizmirstam par garīgajām dāvanām, par kurām tiek runāts 1. korintiešiem.

Garīgo dāvanu attīstības ceļam un izpausmēm ir jāiet caur lūgšanu. Lūgšana palīdz dažādām kalpošanas dāvanām strādāt kopā, bet ne sacensties. Lūgšana attīstīs mīlestības motivāciju, kura turēs garīgās dāvanas un izpausmes noteiktā kārtībā. Lūgšana - tā ir atbilde!

3.daļa

Es pieceļos no zāles un atgriežos pilsētā. Visur, kur vien es skatos, visu, ko es redzu, ir Dieva vēsts  man par pārpilnību.

Es apstājos pie strauta un paņemu tik vienu akmentiņu. Es atkal dzirdu vēsti.

Pirmajā mirklī, akmentiņš liekas nedzīvs un nekustīgs, bet tas ne pavisam nav tā. Tas sastāv no molekulām. Tam katram iekšā atrodas miriādēm atomu, no kuriem katrs ir mazs visums.

Katrā bezgalīgi mazā atomā ir daudzums elektronu, kas pārvietojas ar ātrumu, kas cilvēka prātam nav saprotams.

Šajā mazajā akmentiņā atrodas visi pamatmateriāli, kādus jūs varat atrast, izpētot zvaigžņu struktūru Visumā.

Lai gan šis akmentiņš liekas nedzīvs, patiesībā tajā ir augsti organizēta daļu kombinācija, kurām piemīt bezgalīga enerģija.

Tā - nav cieta masa, kā pirmajā acu mirklī varētu likties. Patiesībā, katrs elektrons ir atdalīts viens no otra attālumā, kas ir lielāks, nekā viņš pats.

Kādu mācību nes dzīve! Mazais akmentiņš izskatās tik parasts, taču viss, kas eksistē Visumā, darbojas tajā.

Tas mani pamudina domāt par Dievu, kas darbojas manī.

Dievs un es esam viens. Viņa dzīve ir mana dzīve. Es - viens no Viņa tēla. Viss radošais spēks un enerģija, kura ir Viņam, piepilda mani tieši tagad. Es esmu brīnums.

Spēks un enerģija, kura notur sauli, zemi un citas planētas savās orbītās, darbojas manī.

Es esmu daļa no Dieva plāna.

Es apzinos vareno saikni. Es esmu savienots ar Dievu. Mana dzīve ir nozīmīga!

Es sajūtu sevi īpaši ķēnišķu, bagātās valstības goda pilsonis.

Es piederu Dievam. Es identificēju sevi ar Viņu. Viņš nodod Sevi man. Es esmu piepildīts ar Viņa enerģiju.

Es staigāju kopā ar Dievu un saņēmu jaunu liecību par Viņa pārpilnību.

Dievs nekad nevienu nav radījis nabadzībai vai bezvērtībai, skumjām vai pazemojumam. Viņš negrib, lai cilvēki dzīvotu bez prieka, laimes un apmierinātības.

Pēc Jēzus vārdiem, viss ir iespējams ticīgajam. Nepastāv enerģijas un iespēju trūkums. Jūs esat savienoti ar avotu, kas radījis Visumu.

Lai dzīvais Jēzus pieceļas jūsos pilnā augumā.

Ziniet, jūs esat īpašs Dieva radījums. Jums ir sagatavots dzīvē viss labākais, jo Viņš, kas dzīvo jūsos, ir pelnījis to.

Un tā, virzieties uz priekšu un iemantojiet dzīvē labāko, pārpilnība pieder jums!

60 SEKUNDES PĀRDOMĀM

Es atzīstu, ka pārpilnība, kas ir Dieva radīta, ir pierādījums tam, ka Viņš ir labs un dāsns.

Pārpilnība ir pietiekama, lai apmierinātu manas vajadzības un manas vēlmes.

Tā kā šīs zemes bagātība bija Dieva radīta, tā ir laba, nevis slikta. Tā ir domāta lietošanai tiem, kas tic Dieva mīlestības plānam, bet ne tam, lai pilnīgi pār to valdītu neticīgie.

Nav kauns būt nabagam. Kauns ir būt samierinātam ar nabadzību.

Dievs mani ir radījis pārpilnībai. Man pareizi ir baudīt dzīvē labāko.

Es noraidu reliģiozos ierobežojumus, kas nosoda bagātību un svētī nabadzību. Dievs radīja pārpilnību. Viņa ģimenē neeksistē vajadzības.

Dieva mīlestības plānā ir paaugstināt, dziedināt un svētīt cilvēkus. Materiālā bagātība kalpo Dievišķajiem mērķiem.

Kā Viņa partneris es solos nekad nepieņemt nabadzību, bet pacelties un tiekties uz dzīvē labāko, jo es esmu daļa no Viņa varenā plāna, Viņa bagātība pieder man pēc pirmdzimtā tiesībām

2.daļa

Es eju gar mazo strautu virzienā no upes. Ūdens tajā ir tik tīrs, ka es redzu zivi.

Es apsēžos uz akmens pie strauta un novelku kurpes, lai pabradātu ar kājām pa auksto ūdeni, kā es to reizēm darīju savā jaunībā.

Un atkal dzirdu vēsti.

Ūdens!

Brīnums! Jau kopš paša iesākuma Dieva dāsnās radīšanas, ūdens vienmēr darīja brīnumus. Kādus brīnišķīgus stāstus tas varētu man izstāstīt, ja vien spētu runāt!

Kopš tā brīža, kad mūsu planēta kļuva par mājām cilvēkiem, ūdens kalpoja visiem, dodot dzīvību.

Tā veldzē slāpes miljardiem cilvēku.

Pārveidojot to par tvaiku, tā dod spēku mašīnām, kuras izveidojuši cilvēki, un pēc tam pārvēršas par šķidrumu, lai atkal kalpotu cilvēkiem.

Kāds brīnišķīgs partneris ir ūdens!

Tas iztīra kanalizācijas caurules, mazgā apģērbu un veic tūkstošiem citu darbu. Pēc tā tas vienmēr atgriežas okeānos, kur attīrās un no kurienes atkal sāk sava cikla darbu.

Ūdens! Tas ir līdzīgs Dievam. Tas nekad neatkāpjas, nekad nepadodas un nekad nepārtrauc iesākto.

Neviens nespēj radīt to.

Nekas spēks nespēj to iznīcināt.

Tas vienmēr atgriežas atpakaļ, tīrs un caurspīdīgs.

Bez tā uz zemes nekas nespētu eksistēt.

Un es domāju par mūsu vareno saikni.

Dievs darbojas mūsos un manī.

Viņš ir jūsu avots. Viņš nekad neatkāpjas. Viņa atjaunojošais spēks ir spējīgs pacelt un izdziedināt, izglābt un svētīt jebkuru cilvēku. Viņš vienmēr atgriežas, tīrs un spožs.

Es izņemu kājas no ūdens un apauju tās. Saules stari krīt uz zemes cauri koku lapotnēm. es eju pa zaļo nogāzi un noguļos saules apspīdētajā zālē. Es pārdomāju.

Es dzirdu vēl vienu pārpilnības vēsti.

Saule! Kāds spēks! Kāda bagātība! Kāds enerģijas avots!

Neizmērāma enerģija, kas saņemta no saules, tā mazā zīle nekad nespētu izaugt bagātajā augsnē. Minerālie sāļi sajaucoties ar ūdeni nekad nespētu pārvērsties varenā ozolā, dzeltenā kukurūzā, rakstainā papardes lapā, krāšņos augļos un skaistos ziedos.

Bez saules, strauts, kur es spēlējos, būdams zēns, nekad nebūtu, un tajā nekad nedzīvotu zivis.

Ūdens brīnums vienmēr paliktu okeānu gūstā, un dzīvība uz zemes nespētu parādīties.

To pašu var teikt par Dievu.

Es dzirdu vārdus:

"saules gaismas pārpilnība! Dieva pārpilnība!"

"Pārpilnība man! Pārpilnība jums!"

"Nav nekāda trūkuma!"

1.daļa

Reizēm, cenšoties sevi norobežot no negatīvi noskaņotas sabiedrības, es aizeju no tās, lai pabūtu vienatnē ar Dievu un dabu. Es pārdomāju par Viņa dāsnumu un radīšanas mērogiem.

Man Oklahomā patīk kalni un strauti, kur es spēlējos, būdams bērns. Man patīk klīst starp spēcīgiem ozoliem, pārdomājot par zemes brīnišķīgo spēku, pa kuru es skraidīju būdams pusaudzis. Man patīk bradāt pa dzidriem strautiem, kuros es kā puika būdams ķēru zivis.

Es paņemu akmeni pie milzīgā ozola saknes un turu to savās rokās.

Līdzīgi Dāvidam Bībelē, kurš lūkojās debesīs un saprata, cik liels un dāsns ir Kungs, es skatos uz milzīgo ozolu un saprotu, ka šis koks ir izaudzis no mazas sēkliņas.

Viss tehnikas brīnums, kas ir cilvēku veidots, nekad nespētu ražot šo vareno ozolu. Bet Dievs spēja. Viņam tas bija vienkārši.

Šeit, dabas klēpī, es sāku saprast, ka vislielāko no visiem spēkiem nav iespējams izmērīt, izanalizēt vai ieraudzīt, bet tas ir reāls. Tas dod sākumu visam, un tas darbojas manī.

Es dodos uz upes līci, ejot pa plašu lauku, kur jaunībā sēju kukurūzu, ar pirkstiem sēklu iegrūžot zemē.

Es noliecos un paņemu rokā zemi, pārdomājot par Dieva brīnumiem.

Manās rokās atrodas tās matērijas redzamā daļa, kas dod dzīvību kukurūzai, ražai, kuru mēs novācam rudenī. Tā taču ir izaudzējusi spēcīgus ozolus, kuru es tik ļoti mīlu.

Bagāta augsne! Tā ir vēl viena manas bagātās pasaules daļa! Dievs to ir radījis satriecošā pārpilnībā.

Man prātā nāk varena ideja. Manam Tēvam pieder pārpilnība. Viņš dzīvo manī. Mēs - viens vesels. Mēs esam bagāti.

Es eju gar upi. Es domāju par miljoniem cilvēku visā pasaulē, kurus mēs ar Deiziju mācījām, tiekoties vaigu vaigā.

Es gribu, lai viņi pievērstu uzmanību pārpilnībai, kuru Dievs tiem ir radījis apkārt. Es gribu, lai viņi ar savām acīm ierauga bagātību, ar kuru viņi ir saistīti.

Tur, tālumā no sintētiskās un elektriskās, skaļās un dunošās pasaules, es dzirdu Dieva vēsti par pārpilnību.

Es norauju papardes lapu un redzu smalku zīmējumu un skaistumu, no kuras man aizraujas elpa. Es dzirdu, kā Dievs saka:

"Katra lapa ir individuāla."

"Katra sniegpārsla ir unikāla."

"Katra bērna seja atspoguļo Mani."

"Katrs pirksta nospiedums ir neatkārtojams."

"Katra balss nav līdzīga visām pārējām."

"Un tu esi vienīgais Man."

Kad es pārdomāju par dabas bagātībām, es lūdzu par iespējām palīdzēt cilvēkiem, redzēt Dieva pārpilnību, kas tiem ir apkārt. Es gribu viņus pārliecināt, lai viņi attīra savu prātu no reliģiozām un teoloģiskām nabadzības un negatīvisma idejām, kas programmē cilvēkus nabadzībai. Es gribu, lai viņi apzinātos varenu saikni un ieraudzītu, ka bagātība, panākumi, laime, veselība un pārpilnība ir Dieva dāvana  visiem, kas tic Viņam.

Tagad ir Svētā Gara laiks. Jēzus teica saviem mācekļiem, ka Viņam ir nepieciešams aiziet, lai Svētais Gars varētu atnākt. Vasarsvētku dienā Svētais Gars nonāca pār 120 ticīgajiem, kuri pēc Jēzus pavēles atradās Jeruzalemē. Tā bija Jāņa Kristītāja pravietojuma piepildīšanās.

Jēzus Kristus kristīšanās brīdī Svētais Gars nonāca pār Viņu baloža veidā. Baloža attēls nav izvēlēts nejauši, jo tas simbolizē Svētā Gara raksturu un dabu. Balodis ir lēnprātīgs un pazemīgs; tāds arī ir Svētais Gars. Tu patiešām vari saprast,  kāds ir Svētais Gars tikai tad, kad sāksi ar Viņu sarunāties. Vecajā Derībā Svētais Gars netika norādīts kā atsevišķa personība. Jaunajā Derībā tik daudz tiek runāts par Kristu, ka kādi varētu nepamanīt Svētās Trīsvienības Trešā Dalībnieka personības bagātību.

Kā mēs varam iepazīt Svēto Garu? Mēs varam saprast Viņa dabu tikai ar lūgšanu dzīves sākumu.

No visiem Evaņģēlijiem, Jāņa Evaņģēlijā visvairāk tiek runāts par Svēto Garu. 14. nodaļā Viņš ir nosaukts par Patiesības Garu vai Mierinātāju. Patiesības Gars Viņš ir tāpēc, ka Viņš var ņemt Jēzus vārdus un atklāt nozīmes dziļumu, ko satur Vārds. Mierinātājs Viņš ir tāpēc, ka Viņš nes mūsu sirdīs mieru, kuru apkārtējā pasaule mums nespēj dot. Šī pasaule pazīst tādu mieru, kurš atnāk ar kara darbību pārtraukšanu. Svētais Gars nes mieru neatkarīgi no jebkuriem apstākļiem. Tādā veidā, kad mēs mācāmies staigāt Svētajā Garā, mēs mācāmies staigāt patiesībā un mierā.

Ja patiesība nedarbojas mūsu dzīvē, ja mums nav Dieva miers, tad, visdrīzāk, mēs nestaigājam Svētajā Garā.

Svētais Gars var tevi svētīt, kad tu lasi Rakstus. Svētais Gars var tevi vadīt, kad tu liecini par Jēzu. Svētais Gars var svaidīt tevi, kad tu sludini un māci Dieva Vārdu. Bet, ja tu vēlies personīgas attiecības ar Svēto Garu, tev ir jālūdz.

Pirmo reizi es atklāju šo patiesību vēl savas kalpošanas sākumā. Es no visiem spēkiem centos pievest cilvēkus pie Kristus, bet rezultāti nebija lieli. Reiz, kad es lūdzu, Kungs runāja manā sirdī: "Vai daudz paipalu izraēlieši būtu noķēruši, ja būtu devušies medībās uz tuksnesi?" Es atbildēju: "Kungs, es nedomāju, ka ļoti daudz." "Kā tad tomēr viņiem izdevās noķert paipalas?" - turpināja Kungs. Tad es atcerējos, ka Dievs sūtīja vēju, kurš arī atnesa šīs paipalas. Kungs man gribēja parādīt, ka es pēc dvēselēm dzinos bez Svētā Gara vadības, bez sadarbības ar Viņu. Tad Kungs man pateica to, kas pilnībā izmainīja manu dzīvi: "Tev ir jāiepazīst Svētais Gars un jāiemācās strādāt ar Viņu!"

Es zināju, ka biju jaunpiedzimis. Es zināju, ka biju piepildīts ar Svēto Garu. Taču es vienmēr domāju par Svēto Garu drīzāk, kā par piedzīvojumu, nevis kā par personību. Tam, lai iepazītu Svēto Garu, man bija nepieciešams pavadīt laiku sarunā ar Viņu un ļaut Viņam runāt man. Pateicoties sadraudzībai ar Svēto Garu mana kalpošana izmainījās pašā saknē. Ideja par mājas grupu sistēmu atnāca pateicoties sadraudzībai ar Svēto Garu lūgšanā. Tāpat arī ideja par Starptautisku Draudzes Pieaugumu atnāca pateicoties sadraudzībai ar Svēto Garu. Patiesībā jebkurš pamatprincips, kuru es mācu Korejā un visā pasaulē, neatnāca pie manis no teoloģijas grāmatām, bet no dzīvas personīgas sadraudzības lūgšanā ar Svēto Garu.

Manā personīgajā dzīvē saziņa ar Svēto Garu izmainīja manu pasauli. Es vairs nespētu dzīvot bez šīs patīkamās sadraudzības, kura man kļuva tik tuva. No rītiem es varu sajust, kā Viņa svaigums ieplūst manā sirdī, bet es saņemu spēku iziet cauri visām grūtībām pa dienu, zinot, ka jebkurā situācijā, es vienmēr būšu uzvarētājs.

Tāpat es sapratu, ka es neesmu pietiekami gudrs, lai risinātu daudzums problēmu, kuras nāk pār mani ikdienas. Bet es varu vienkārši vērsties pie Svētā Gara: "Dārgais Svētais Gars, lūdzu, ļauj man pastāstīt tev par savu problēmu. Es zinu, ka Tev ir zināmas Dieva domas, un Tev jau ir atbilde." Un tad pilnīgā pārliecībā es gaidu atbildi no Svētā Gara.

Tāpat arī visu šo gadu laikā es sapratu, ka Svētais Gars mani stiprina garīgi un fiziski. Es ieraudzīju, ka mana ikdienas saziņa ar Svēto Garu - tā ir nepieciešamība. Pavadot stundu laika rīta lūgšanā, lielāko šī laika daļu es atvēlu sarunai ar Svēto Garu.

Katru reizi, kad Dievs man dod kaut ko jaunu no Vārda, es zinu, ka tas nāk no Patiesības Gara, kurš dzīvo manī. Tāpat arī, kā zem Svētā Gara darbības notika Marijas apaugļošana, tieši tāpat Svētais Gars mūs var apaugļot ar Dzīvu Vārdu. "Burts nokauj, bet Gars dara dzīvu."

Lūk,  kāpēc daudzi tūkstoši cilvēku iziet uz grēku nožēlu katrā no septiņiem svētdienas dievkalpojumiem. Lūk,  kāpēc mūsu televīzijas kalpošanai Korejā ir viens no augstākajiem reitingiem. Cilvēkiem neinteresē vienkārši Vārda studēšana, viņi vēlas iepazīt Patiesību, kas ir Svētā Gara svaidīta.

Tieši tādā veidā mācīja Pāvils. Viņš liecināja draudzei Korintā: "Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to Garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis. To mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami" (1.Korintiešiem 2:12-13).

Svētais Gars ne tikai svaida mūs kalpošanai Dieva Vārdā ar spēku un varu, bet Viņš tāpat arī mūs aizsargā no sātana uzbrukumiem. Tas, ka es esmu pasaulē lielākās draudzes mācītājs, neatbrīvo mani no cilvēku uzbrukumiem. Uzbrukumi, kas ir šajā pasaulē, mani neuztrauc. Tieši uzbrukumi no Dieva tautas ievaino visvairāk. Bet ikdienas sadraudzība ar Svēto Garu mūs pasargā nevis no pašiem uzbrukumiem, bet no to ietekmes uz mums. Stefana dzīvē, draudzes pirmā mocekļa, mēs redzam spilgtu šī principa apstiprinājumu.

Stefans sludināja Dieva Vārdu ar lielu spēku; par to mēs varam izlasīt Apustuļu darbos 7. nodaļā. Bet Izraēlas reakcija par viņa pārliecinošajiem vārdiem, atspoguļojās vēlmē nogalināt viņu. "Šie vārdi iedzēla viņiem sirdī, un viņi grieza zobus pret to. Bet viņš, Svētā Gara pilns, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas un sacīja: "Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas."" (54-56.pants). Pāvils savu otro Vēstuli Korintiešiem pabeidz ar vārdiem: "Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!" Viņš atkal uzsver sadraudzību ar Svēto Garu. (Filipiešiem 2:1)

Ja tavas lūgšanas ir tukšas un nenes spēku, tad pilnīgi iespējams, ka tu nepakļaujies Pāvila ieteikumam un neesi sadraudzībā ar Svēto Garu. Svētais Gars tevi ievedīs tādā priekā, mierā un taisnības sajūtā, kādas tu tik ļoti gribi iegūt. Atceries, ka Dieva Valstība - tā nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.

Viens no veiksmīgākajiem mūsu gadsimta cilvēkiem izstāstīja par savu pamāti. Pēc tam, kad viņa apprecējās ar viņa tēvu un atnāca dzīvot viņu mājā, kurā valdīja vajadzība, viņa sapulcināja visu ģimeni kopā un paziņoja, ka vieta, kuru viņi sauc par mājām, ir kauns un pazemojums bērniem.

Viņa atgādināja par to, ka viņi visi ir veseli, un nav nekāda iemesla tam, lai samierinātos ar nabadzību. Viņa teica, ja viņi turpinās dzīvot tā, kā iepriekš, pacietīgi pieņemot apstākļus, tad to pašu darīs arī bērni.

Lai gan tajā brīdī viņa vēl nezināja, kā viņi varēs pārvarēt nabadzību, bet viņa skaidri lika saprast, ka viņu spēkos ir gūt panākumus, neatkarīgi no tā, cik tam būs nepieciešams laiks un kādu cenu nāksies par to samaksāt.

Viņa ar lepnumu paziņoja, ka personīgi sekos tam, lai bērni būtu pilni ar vēlēšanos pārvarēt nabadzību, kuru viņa salīdzināja ar slimību, ka katru reizi, kad samierināmies ar nabadzību, tā kļūst praktiski nāvējoša.

Viņa apgalvoja, ka piedzimt nabadzībā - nav kauns, "Bez šaubām, kauns ir būt pārliecinātam, ka dzīvē neko nevar izmainīt."

Viņa atgādināja, ka viņiem ir paveicies piedzimt pašā bagātākajā valstī uz zemes, kur daudzums iespēju ir atvērtas jebkuram cilvēkam, kuram ir mērķis atrast tās un lietot tās. Viņa pieminēja, ka ja apstākļi nav pateicīgi, viņu spēkos ir izveidot jaunus, daudz labvēlīgākus apstākļus.

Viņa paziņoja ģimenei, ka nabadzība līdzinās progresējošai paralīzei. Galu galā, nabadzība ir spējīga noslāpēt vēlēšanos iemantot panākumus un brīvību, apslāpēt tiekšanos uz labāko dzīvē un atņem personīgo iniciatīvu un darba kvalitāti.

Viņa zvērēja darīt visu, lai bērni varētu iemantot "uzplaukuma domāšanu" un iegūtu dzīvē labāko.

Šīs sievietes runa iznīcināja nabadzības važas ģimenē un iesēja sirdīs ticības sēklu par labāku dzīvi, pamudināja katram tiekties uz labāko.

Dievs pārpilnībā sēj jūsu sirdī dzīvības sēklas. Jūs varat izdarīt visu to, ko, pēc jūsu pārliecības, Dievs var izdarīt caur jums. Tikai vienam šim varenajam faktam jūs ir jāpārvērš par mūžīgu optimistu.

Jūsu iespējăm nav robežu, izņemot tās, kuras jūs uzstādāt  Dievam, kas dzīvo jūsos.

Kā Dieva bērnam, jums ir tiesības uz visu labo, ko Viņš ir radījis jūsu pasaulē, un tāpēc sagaidiet tikai to labāko.

Jūsu kuņģis tika radīts tam, lai baudītu, sagremojot labu pārtiku.

Jūsu ausis radītas tam, lai klausītos mūzikas skaņas.

Jūsu acis radītas tam, lai redzētu varavīksni, zaļas pļavas, zilas debesis un košas krāsas.

Jūsu plaušas radītas tam, lai ieelpotu svaigu un tīru gaisu.

Jūs esat radīti laimei un veselībai, panākumiem un bagātībai. Tas viss pieder jums.

Ir pareizi tiekties saņemt labāku darbu, iegādāties jaunu automašīnu, labu māju, komfortabli ceļot pa dažādām valstīm, iegūt lielisku veselību, lieliski dzīvot, būt laimīgam, pārvaldīt īpašumus, dzīvot ar labklājības, cieņas, panākumu un pašcieņas sajūtu.

Dievs pārpilnību ir radījis  jums, lai jums varētu būt viss, kas jums ir vajadzīgs un ko jūs vēlaties. Viņš šo pasauli piepildīja ar dārgumiem. Tie ir radīti jums. Viņa bagātība pieder jums pēc pirmdzimtības tiesībām.

Mēs ar sievu atdevām vairāk kā četrdesmit gadus, lai mācītu šos principus miljoniem cilvēku.

Mēs redzējām, cik postošu ietekmi pār cilvēkiem un veselām tautām radījusi teoloģija, noliedzoši izturoties pret bagātību.

Satriecoši, cik daudz cilvēku ir ieprogrammēti uz nabadzību un neveiksmēm. Viņi ir samierinājušies ar to, ka nekad nevarēs saņemt to, ko viņi grib, ka viņiem vienmēr būs jāizjūt savu neatbilstību un pazemīgi jāpieņem sava stāvokļa nemainīšanos. Bet patiesībā nevienam tas nebūtu jādara.

Jūs izrausieties no viduvējības un pacelsieties jaunu panākumu līmenī, būdami lepni par sevi un būdami laimīgi.

Jēzus mācīja sekotājiem lūgt ne tikai patiesi un nošķiroties, bet īpašā veidā. Viņš parādīja, ko ar to domāja, dodot lūgšanu paraugu - "Mūsu Tēvs".

Jēzus lūgšana sākas ar vārdiem "Mūsu Tēvs". Nekad neaizmirstiet par to, ka ja jūs esat Dieva bērns caur Jēzu Kristu, un jūs lūdzat Tēvam, kurš mīl jūs bezgala.

Nākamā frāze "debesīs" atgādina, ka Dievs - suverēns Ķēniņš, majestātisks un visuvarens.  Viņam nav nekā grūta. Viņš pārceļ kalnus; Viņš ir lielāks pār jebkuru problēmu, kas radusies mūsu ceļā. Skatieties uz Viņa spējām, bet ne uz saviem nopelniem.

"Svētīts lai top Tavs Vārds." Nepārvērtiet savas lūgšanas kā vēlmju saraksta nolasīšanu Salavecim. Godiniet un slavējiet Dievu lūgšanā.

"Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!"Pakļaujieties Dieva gribai. Lieciet Viņa gribu savā dzīvē pirmajā vietā - laulībā, ģimenē, kalpošanā, finansēs, savā ķermenī, attiecībās, draudzē.

"Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien". Apustulis Pāvils rakstīja: "...bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā". (Filipiešiem 4:6) Izstāstiet Viņam par savām mazajām vai nozīmīgajām rūpēm. Ja jums ir vajadzīgs brīnums, prasiet to bez vilcināšanās.

"Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem". Jūs neesat slēgti Dievam, nešaubieties tajā. Izsūdziet Viņam savus grēkus, pieņemiet piedošanu un turpiniet augt. Saglabājiet savā sirdī piedošanas garu pret citiem.

"Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna". Lūdziet par aizsardzību pret ļaunumu un uzvaru pār kārdinājumiem.

"Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi". Noslēdziet lūgšanu ar pielūgsmi. Apzinieties, ka viss uz zemes un debesīs pieder Dievam. Pateicieties Dievam par rūpēm par sevi, par iespēju runāt ar Viņu lūgšanā.

"Āmen". Lai tā notiek.

Dieva godinošas lūgšanas - tas nav kā saraksts, ko vajag nopirkt veikalā. Tas ir vairāk, kā sauciens pēc palīdzības, spēka, žēlsirdības un brīnumiem. Īstai lūgšanai jāietver sevī pielūgsme: "Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds" (Mateja 6:9), pakļaušanos Viņa gribai: "Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes." (10.pants) Lūgumi, bez šaubām, atbilstoši: "Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien." (11.pants) Tāpat arī grēku izsūdzēšana: "Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem." (12.pants)

Kunga lūgšana - lielisks lūgšanu modelis, bet tā nekad nav bijusi maģiska vārdošana, kas spējīga pievērst Dieva uzmanību. Jēzus mums deva šo lūgšanu atkārtošanas. Viņš mūs pasargāja no bezjēdzīgas daudzvārdības. Tā vietā Viņš mums iedeva modeli, kas parāda dažādas sastāvdaļas, kurām jābūt ietvertām, lūgšanā.

Kad mācekļi prasīja, lai Jēzus iemāca tiem lūgt, Jēzus atbildēja: "...kad jūs Dievu lūdzat..."  (Mateja 6:5). Ar to Viņš domāja, ka mācekļiem ir regulāri jāveltī laiks lūgšanai.

Tas attiecas arī uz šodienas Kristus mācekļiem. Vairākums no mums apgalvo, ka nav laika ikdienas lūgšanai. Bet vai mēs gribam, lai lūgšana kļūtu par svarīgu mūsu dzīves daļu? Ja mēs gribam sasniegt panākumus kaut kādā jomā - klavierspēlē, basketbolā, fitnesā - mēs tajā trenējamies regulāri. Jaunzēlandes komanda, vinnējot Amerikas Kausu burāšanas sportā, intensīvi trenējās divu gadu garumā, sešas reizes nedēļā, pa astoņām stundām dienā, un tā sasniedza nebijušu meistarību burāšanā. Ja cilvēks pret kaut ko izturas nopietni, viņš noteikti tam atradīs laiku.

Ir ļoti svarīgi atrast pastāvīgu laiku lūgšanai, jo bez tā lūgšana nekļūs par labu ieradumu. Ja mēs vēlamies dzīvot Dieva klātbūtnē, tad mums nepieciešams izolēt sevi no pasaules vismaz reizi dienā, ikdienas noskaņojoties uz Dievu. Uz šo brīdi mums vajag atlikt citas rūpes un safokusēt uzmanību uz Dievu, lūkoties uz Viņu, runāt ar Viņu, klausīties Viņu, būt klusējot Viņa priekšā.

ATBRĪVOJIETIES NO TĀ, KAS NOVĒRŠ JŪS

Ir svarīgi izvēlēties ne tikai pastāvīgu laiku lūgšanai, bet arī atrast atbilstošu vietu. Daži lūdz sabiedriskās vietās, sanāksmēs vai ēdienreizes laikā, lai citi tos redzētu, dzirdētu un uzskatītu viņus par reliģioziem. Bet lūgšana, teica Jēzus, nav izrāde. Mēs lūdzam ne tā dēļ, lai parādītu savu garīgumu. Jēzus ieteica to nekad nedarīt. Kad lūdziet, ieejiet savā istabā un aizslēdziet durvis. Vai atrodiet vientuļu vietu, tukšu istabu vai vēl kaut ko un esiet vienatnē ar Dievu. Tā jūs varēsiet lūgt daudz efektīvāk.

Kāpēc būt vienatnē ir tik svarīgi? Kāpēc ir jāaizslēdz aiz sevis durvis? Visupirms, tam ir diezgan acīmredzams praktisks iemesls. Noslēgtā vietā nekas nenovērš uzmanību. Vairākums cilvēku uzskata, ka ārējie traucēkļi nelabvēlīgi ietekmē sadraudzību ar Dievu. Jebkāds troksnis - balsis, mūzika, telefona zvani, bērni, suņi, putni - traucē sakoncentrēties uz lūgšanu. Pat pulksteņa tikšķēšana var mani sagrābt ar savu ritmu tā, ka es sāku ar kāju sist ritmu un dziedāt dziesmu unisonā ar to. Jēzus zina, ka mums ir grūti sakoncentrēties, un tāpēc iesaka: "Necentieties cīnīties ar ārējiem traucēkļiem. Atrodiet vietu, kur nekas nenovērš jūsu uzmanību".

Vienatnes praktiskā puse ir svarīga, bet, man liekas, ir daudz dziļāka gudrība Jēzus padomā atrast nošķirtu vietu. Kad jūs atrodat tādu vietu un sākat tur lūgt, to piepilda noteikta atmosfēra. Jūsu lūgšanu istaba, pat ja tā ir saimniecības ēka, kļūst jums par Ģetzemanes dārzu - svēto vietu, kur jūs satiekaties ar Dievu.

RADIET ĪPAŠU ATMOSFĒRU

Dažiem ģimenes pāriem ir savs mīļākais restorāns, kurp viņi dodas pusdienot īpašos gadījumos. Viņiem patīk vietas atmosfēra. Viņiem ir viegli runāt tādā atmosfērā, un viņi gaida nākamo notikumu, lai atkal tur pasēdētu kopā. Tā ir īpašā vieta viņu savstarpējās attiecībās.

Dažām ģimenēm ir iemīļota vieta, kur pavadīt atvaļinājumu vai brīvdienas. Šī vieta gandrīz kļūst par otrajām mājām . Tur notika svarīgi ģimenes notikumi, kuri izraisa patīkamas atmiņas. Ģimenes ar nepacietību gaida nākamās brīvdienas, lai atkal pabūtu tur.

Tieši tāpat jūs veidojat slepeno lūgšanu vietu un gaidāt brīdi, lai atkal turp dotos. Jūs sākat novērtēt ierasto vidi, veidu un smaržas. Jums sāk patikt vietas atmosfēra, kur jūs brīvi sazināties ar Dievu.

Es tādu lūgšanu vietu izveidoju savā bijušā ofisa stūrī. Tur es novietoju vienmēr atvērtu Bībeli, plāksni ar uzrakstu "Dievs var", ērkšķu vainagu, kas atgādina par Glābēja ciešanām, un gana zizli, kuru es bieži turēju, lūdzot Dievam piedošanu.

Šis ofisa stūris kļuva man par svēto vietu. Es tur nācu tieši sešos no rīta, kamēr vēl neviens nebija darbā un telefons nezvanīja, un sarunājos ar Dievu. Es izlēju Viņam savu sirdi, pielūdzu, lūdzu par mūsu sabiedrības locekļiem un saņēmu brīnišķīgas atbildes uz lūgšanām.

Tagad man ir jauns birojs un jauns lūgšanu stūris. Bet man ir palikušas siltas atmiņas par iepriekšējo vietu. Ne jau tāpēc, ka pašā stūrī bija kaut kas svēts, bet tā dēļ, kas tur notika. Katru rītu vairākus gadus pēc kārtas es tur satikos ar Dievu, un Viņš uzticami atbildēja man.

Ja jūs gribat iemācīties lūgt, atrodiet klusu vietu, kur jūs neviens netraucē. Tā var būt saimniecības ēka, pieliekamais, klēts, birojs vai smagās mašīnas kabīne - vienalga. Galvenais, lai vieta būtu ērta un atdalīta. Ejiet tur jums vislabākajā laikā - no rīta, ja jūs esat "cīrulis", vēlu vakarā, ja jūs esat "pūce", vai arī nepieciešamības brīdī. Satiecieties ar Dievu regulāri, katru dienu.