Atkal un atkal Bībeles lapās Dievs aicina mūs nebaidīties. Psalmi 91:5 sākas ar tādiem vārdiem: "Tu nebīsties...." Kad eņģeļi parādās cilvēkiem, parasti pirmais, ko viņi teica bija: "Nebaidies!" Tas ir tāpēc, ka bailes un ticība neiet kopā. Bailes un ticība nevar no jums iziet vienā un tajā pašā laikā.

Kad jūs sākat runāt neatbilstoši Dieva Vārdam, bailēs, bet ne ticībā - jūs sasienat rokas saviem eņģeļiem. Jūs neļaujat viņiem izdarīt savu darbu. Psalmi 103:20-21 mums paskaidro kāpēc: "Teiciet To Kungu, Viņa eņģeļi, jūs, Viņa stiprie sargi, kas Viņa pavēles pilda, klausīdami Viņa vārda balsi! Teiciet To Kungu, visi Viņa karapulki, jūs, Viņa kalpi, kas pildāt Viņa prātu. Eņģeļi klausa Dieva Vārda balsi.

Viņi atbild Vārdam! Tāpēc, kad jūsu sirds ir piepildīta ar ticību un jūsu mute saka: "Jebšu tūkstoši kritīs man blakus un desmit tūkstoši man pa labo roku, taču mani tas neskars" (Psalmi 91:7), jūsu eņģeļi izpildīs šo Vārdu un pasargās jūs.

Bet tad,  kad jūsu sirds ir piepildīta ar bailēm un jūsu mute izrunā neticības vārdus, jūsu eņģeļi vienkārši bezjēdzīgi stāv. Viņi jūs nav atstājuši, vienkārši viņiem nav ko izpildīt.

Viens no aizraujošākajiem Bībeles piemēriem tam, kā Dieva eņģeļi saglabā un aizsargā, atrodas Daniēla grāmatas 3. nodaļā. Trīs Dieva vīri nokļuva valdnieka nelabvēlībā. Bābeles impērijas ķēniņš izveidoja tēlu un pasludināja, ka: "tie kas nezemojas tēla priekšā un to nepielūdz, to būs iemest degošā ceplī" (11.pants).

Tā sanāca, ka trīs Dieva vīri - Sadrahs, Mesahs un Abednego - bija Bābeles zemes pārvaldnieki.

Bet Dieva svētība bija pār viņiem tādā mērā, ka viņiem uzticēja lielas atbildības Bābeles valsts lietu vadīšanā. Viņi kalpoja Dievam un uzticējās Viņam. Tāpēc, neskatoties uz ķēniņa pavēli, viņi atteicās pielūgt tēlu.

Pievērsiet uzmanību, šie trīs bija uzticami Dievam. Viņi bija Viņā. Un tad, kad viņi saskārās ar briesmām, tad tā vietā, lai raudātu un skumtu, viņi runāja ticības vārdus. Kad ķēniņš draudēja viņus iemest degošā ceplī par atteikšanos pielūgt tēlu, viņi teica: "Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ. Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uztaisīji." (17-18 pants)

Citiem vārdiem, viņi atteicās pielūgt, un viņi atteicās baidīties. Viņi teica: "Mūsu Dievs ir spēcīgs mūs glābt!"

Tas tā sadusmoja ķēniņu, ka viņš pavēlēja sakurināt cepli septiņreiz stiprāk nekā parasti. Liesmu svelme bija tik karsta, ka cilvēki, kas meta ceplī Sadrahu, Mesahu un Abednego, nomira uz vietas.

Bet šie trīs vīri - Sadrahs, Misahs un Abednego - iemeta saistītus degošā ceplī. Ķēniņš Nebukadnēcers izbrīnīts steidzami piecēlās un jautāja saviem padomniekiem: "Vai tad mēs neiemetām ugunī trīs vīrus saistītus?" Tie atbildēja ķēniņam: "Jā, tiešām tā, ak, ķēniņ!" Tad viņš atbildēja un sacīja: "Bet es redzu četrus brīvi ugunī staigājam, un tiem redzami uguns neko nekait, un ceturtais izskatās kā kāda dievišķa būtne." (23-25 pants)

Kāpēc Sadrahs, Mesahs un Abednego nesadega? Protams, ka ne tāpēc, ka uguns bija vāja. Liesma bija ļoti spēcīga. Tik spēcīga, ka paši stiprākie vīri no karaspēka, metot tos ceplī, tika nogalināti ar uguns spēku. Vienkārši liesmai nebija spēka un varas pār šiem trim Dieva ļaudīm. Faktiski, Bībele mums saka, ka pat "viņu galvas mati nebija apsviluši, viņu apmetņi nebija apdeguši un deguma smaka tajos nebija manāma." (27.pants)

Turklāt, Dievs ugunī sūtīja Savu eņģeli aizsargāt viņus, kamēr viņi atradās ceplī.

Daži cilvēki domā, ka šodien eņģeļi vairs nav ar mums. Bet tas tā nav! Nekur nav minēts, ka tagad viņi atrodas atvaļinājumā.

"Melus runādams, viņš (velns) runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs." (Jāņa 8:44)

Dažiem cilvēkiem ir grūti noticēt Dieva apsolījumiem, jo viņi ir redzējuši pārāk daudz to, kas, viņuprāt, ir pretrunā šiem apsolījumiem dabīgajā pasaulē. Viņi ir redzējuši to, kā cilvēki ir uzticīgi atdevuši desmitās tiesas, bet nokļuvuši bankrotā. Viņi ir redzējuši, kā slimi kristieši nevarēja pieņemt savu dziedināšanu.

Pareizāk būtu teikt, ka viņiem liekas, ka viņi ir redzējuši visas šīs lietas. Iegaumējiet, šajā pasaulē strādā krāpnieks. Krāpnieks, kurš ir aizņemts ar to pašu, ar ko nodarbojās jau no Ēdenes dārza laikiem, liekot cilvēcei noticēt tam, ka Dieva Vārds nav patiess.

Un ar savu tūkstoš gadu pieredzi viņš ir kļuvis par savas lietas meistaru. Padomājiet par to, kad viņš atkal liks jums domāt, ka Dieva Vārds jums nenostrādās, kad viņš jūs pārliecinās, ka vairs nav nekādas cerības. Sakiet: "Es neskatos uz redzamo. Es ticu Dieva Vārdam un atsakos šaubīties tajā."

Ļaujiet man jums parādīt, ko es ar to domāju. Vai esat kādreiz redzējuši, kā triku meistars pārzāģē kasti uz pusēm, kurā guļ cilvēks? Jūs redzat to ar savām acīm. Šī cilvēka kājas paliek vienas kastes pusē, bet galva otrajā pusē, kaste ir pārzāģēta uz pusēm. Pēc tam triku meistars saliek abas puses kopā un minūti atpakaļ pārzāģētais cilvēks izlec no kastes sveiks un vesels.

Sakiet man, vai tad patiesībā jūs ticat, ka šis cilvēks bija pārzāģēts uz pusēm? Protams, ka ne! Jūs zināt, ka redzējāt vienkāršu triku, apmānu, kaut ko tādu, kas likās viens, bet patiesībā bija kaut kas pavisam cits. Jūs varat nezināt, kā tas tika izdarīs. Iespējams, jūs to nevarat izskaidrot to, bet jūs zināt, ka nav iespējams no sākuma pārzāģēt cilvēku uz pusēm, bet pēc tam atkal salikt abas puses kopā. Tāpēc jūs atsakāties ticēt savām acīm.

Tieši tādai pašai pieejai jums ir jābūt arī pie tiem jautājumiem, kuri saistīti ar Dieva Vārdu. Jums vajag iemācīties uzticēties tam un paļauties uz to tā, ka tad, kad sātans jums parādīs šajā dabīgajā pasaulē kaut ko, kas ir pretrunā Vārdam, jūs vienkārši pateiksiet: "Jā, es redzēju to, bet es neesmu tik naivs, lai tam noticētu. Es labāk pielipšu Dieva Vārdam."

Ja jūs to izdarīsiet, tad melu tēvs nekad jūs nespēs apmānīt.

Psalmi 119:89-104

Vēstulē Ebrejiem 6:12 ir teikts, ka mēs apsolījumus iemantojam pateicoties ticībai un pacietībai. Lai saņemtu mantojumu, nav jāpieliek nekādas piepūles. Vienīgais, kas ir nepieciešams, tas ir gaidīt, kad atnāks paredzētais laiks. Iespējams, jūsu radinieks jums ir atstājis , un tagad jums ir vajadzīga pacietība, lai sagaidītu, kad pienāks laiks to saņemt. Ticība un pacietība darbojas pārī. Tikai kopā tās var dot vēlamo rezultātu.

"Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. Bet izturība, lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim un jums nebūtu nekāda trūkuma." (Jēkaba 1:2-4) Bet, tad kad mēs iemācīsimies gaidīt, kad izstrādāsim sevī pacietību, tad mums nebūs nekādu trūkumu.

Grieķu vārds "υπομονή" - "pacietība" - nozīmē izturība. Kā redziet, šī īpašība attīstās tikai pārbaudījumos vai tad, kad mums nākas kaut ko gaidīt. Bet kā tad mums parādīsies pacietība, ja mēs neko negaidām vai, ja gaidām, bet tajā pašā brīdī pastāvīgi esam neapmierināti ar to, ka mums nākas gaidīt? Grūtības mūs norūda, dara gudrākus, pieredzējušākus. Sašutums, aizvainojums un mēģinājumi izbēgt grūtības, nevar mūsos attīstīt pacietību. Kā jūs tikko lasījāt, jūs varat atbrīvoties no trūkumiem pie viena noteikuma, ka izstrādājat sevī pacietību. To saprast nav grūti: ja cilvēkam ir pacietība, viņš ir spējīgs saglabāt mieru un prieku jebkurā situācijā. Nevarētu teikt, ka es esmu ļoti pacietīgs cilvēks, bet es jau vairs sen kā neesmu tā nepacietīgā, kāda es biju iepriekš. Agrāk es ne pavisam nemācēju gaidīt, bet tad sapratu, ka Dievs nemainīsies un jāmainās ir man, lai pielāgotos Viņa ceļiem. Ja reiz Viņš saka, ka mēs saņemam vēlamo ar ticību un pacietību, tad es nolēmu mācīties pacietību. Jo vairāk pacietīgāka es kļūstu, jo vairāk prieka un miera parādās manā dzīvē.

Pacietība - tas ir Gara auglis. Tas ir līdzīgs muskulim: jo vairāk mēs viņu trenējam, jo stiprāks tas kļūst. Bet kad tas ir attīstīts, ir jāvingro, lai tas nezaudētu formu. Kā vingrojumi mūsu pacietībai var kalpot dažādas situācijas, kad kaut kas notiek ne tā, piemēram, lēns cilvēks mums traucē ātri iet, jūsu mašīna ir sastrēgumā. Lūk, arī tad mums ir jāieslēdz pacietība, kaut arī tas nav viegli. Bet toties mūs vajadzētu mierināt tam, ka jebkurai gaidīšanai pienāk beigas; kaut kur ir finiša līnija, kuru reiz mēs šķērsosim un saņemsim gaidīto.

Jūsu sapnis gatavojas īstenošanai. Tas atrodas "uz plīts". Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka jums ātri ir nepieciešams uzvārīt ūdeni, bet tas vārās tik ilgi, ka jums jau liekas, ka tas nekad neuzvārīsies? No tā, ka jūs vienkārši skatījāties uz katlu, ūdens neuzvārījās ātrāk. Ir tikpat bezjēdzīgi dzīvot spriedzē, gaidot, kad tad sapnis īstenosies. Es jums iesaku baudīt katru savas dzīves dienu. Dariet visu, kas ir atkarīgs no jums, bet necentieties darīt to, kas ir atkarīgs no Dieva.

Dievs jau ir nolicis jūsu sapņa īstenošanās laiku, un tas būs pats labākais laiks. Tas ir zināms tikai Viņam. Uzticieties Viņam un priecājieties par dzīvi, pat tad, kad jums nākas kaut ko gaidīt. Bet tad, kad atnāks Dieva noliktais laiks, jūs ieraudzīsiet sava sapņa piepildīšanos.

Iegūstiet jaunu dzīvi

"Godiniet Kungu ar savu kapitālu un īpašumu...un visu ienākumu pirmajiem, un tavi šķūņi piepildīsies pārmērīgi un tavas vīna spiedes plūdīs pār malām pāri." (Salamana pamācības 3:9-10 no paplašinātā Bībeles tulkojuma)

Mums ar Kenetu nebija nekāda finansiālā izaugsme, kamēr mēs nekļuvām uzticīgi desmitās tiesas došanai. Sākumā likās neiespējami atdot šos desmit procentus. Bet, kad mēs to izdarījām, atlikušie deviņdesmit procenti tika realizēti vairāk, kā simts procenti līdz tam.

Desmitā tiesa - tā ir derības operācija, kas ļauj Dievam piedalīties tajā, ko jūs darāt. Jūsu ienākumu pirmie desmit procenti, saukti par desmito tiesu, pieder Dievam. Bībele tos sauc par ienākumu pirmajiem vai par pirmajiem augļiem. Tie ir veltīti Dievam un tiek tērēti kalpošanu uzturēšanai, kuras jūs baro garīgi.

Desmitās tiesas atnešana - tas ir Dieva godāšanas veids ar jūsu finansēm. Tas ļauj Dievam jūs pārdabiski svētīt.

Pievērsiet uzmanību tam, ka pravieša Maleahija grāmatā 3:8-10 ir teikts, ka mums ir jāpienes Dievam visas desmitās tiesas. Tāpat tur ir teikts, ka tādā veidā mēs dodam Dievam iespēju atvērt debesu logus un svētīt mūs tā, ka mums nebūs kur likt visas savas svētības! Tāpēc nevajag paturēt sev to, kas pieder Dievam. 3. Mozus grāmatā 27:30 ir pasludināts: "Un ikviena desmitās tiesas deva no zemes tīrumā sētās sēklas, kā arī no koku augļiem, pieder Tam Kungam un ir Tam Kungam svēta".

Patiesa desmitās tiesas pienešana ir ar sirds un mutes ticību. Dieva ļaudīm bija jāatnes savi ienākumu pirmaji. "Un nu tagad, redzi, es esmu atnesis zemes pirmos augļus no tās zemes, ko Tas Kungs ir man devis. Tad tev tos būs atstāt Tā Kunga sava Dieva priekšā un pielūgt To Kungu, savu Dievu, un tev jābūt priecīgam par visu to labo, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev un tavam namam ir devis...." (5.Mozus 26:10-11). Viņiem bija jāpiemin, kā Dievs viņus atbrīvoja no verdzības važām. Un Viņiem bija jāpielūdz Viņš un jāpriecājas par visiem labumiem, kurus Viņš tiem ir devis.

Visu ko mēs darām, ir jādara paklausībā un ticībā.

Visu, ko mēs darām Dievam, tam ir jānāk no sirds. Savādāk tam vienkārši nav nozīmes. Jēzus teica: "Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka..." (Jāņa 6:63) Mums ir jādod labprātīgi, kas ir zīme mūsu godbijībai uz Dievu, un pagodināt Dievu ar mūsu desmitajām tiesām. Tad Viņš paliks mūsu partneris.

Pēc desmitās tiesas pienešanas, mums ir jāsēj saskaņā ar to, ko Dievs ir licis mums uz sirds, un mums tas ir jādara ar pareizu attieksmi. Ebreju vārds "ziedojums" ir cēlies no vārda "tuvoties". Ar saviem pienesumiem vai ziedojumiem, mēs tuvojamies Dievam. 2.vēstulē Korintiešiem 9:6 ir teikts: "Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus, un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību".

Raksti skaidri saka, ka jūs pļausiet to, ko esat sējuši. (Galatiešiem 6:7) a jūs vēlaties saņemt, tad jums ir jābūt devējiem: "Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros" (Lūkas 6:38). Desmitās tiesas pienešana - tā ir pārdabiska lieta; tāpēc nepalaidiet garām nevienu svētību, kura atnāk tās rezultātā. Dievs ir ieinteresēts jūsu finansēs - Viņš vēlas jums dot pieaugumu un svētīt jūs, jo Viņš jūs mīl.

Jēzus Vārdā es ticu Jēzum Kristum! Viņš ir mans Kungs! Es esmu nodevis viņam savu dvēseli un dzīvi! Es esmu Viņam atdevis savu prātu, un es atjaunoju savu prātu ar Dieva Vārdu. Viņa Vārds dzīvo manī pārpilnībā, dāvājot man gudrību.

Man tika dāvāts gudrības Gars un atklāsme Dieva pazīšanai. Viņa Garā atrodas visa Mūžības gudrība, bet es atrodos Viņā.

Es palieku Viņā, bet Viņš manī. Viņš ir mans Tēvs. Es atrodos Tēvā, Tēvs paliek Dēlā, un Tēvs ir manī.

Svētais Gars mani piepilda pāri malām. Es esmu kristīts ar Garu, iegremdēts Viņā. Viņš mani ietekmē un vada mani. Jēzus Vārdā Svētais Gars mani vada pie jebkuras patiesību sapratnes, lai es varētu dzīvot šajās mūžīgajās patiesībās.

Jēzus - Gaisma pasaulei. Viņš dzīvo manī un es - gaisma šai pasaulei, gaisma tumsā. Lai spīd Dieva gaisma caur mani, kas pagodina Dievu.

Es godināšu Dievu ar saviem darbiem, vārdiem un domām. Es sagūstu katru domu paklausībā uz Kristu, lai manas domas nebūtu pretrunā ar Dieva Vārdu.

Es esmu dziedināts ar Jēzus brūcēm. Caur Viņa brūcēm es esmu vesels. Es dzīvoju Dievišķajā veselībā un dalos ar šo veselību ar citiem.

Es sludinu Evaņģēliju. Pasludinu brīvību saistītajiem. Atbrīvoju ieslodzītos. Es netiesāju cilvēkus un neizsaku viņiem spriedumu. Es nevērtēju cilvēkus, bet atbrīvoju tos, lai Dieva laipnība varētu viņus atvest pie grēka nožēlas. Un viņi nožēlo grēkus. Viņi izmaina savu attieksmi pret grēku, pret dzīvi, pret Dievu. Viņi nevar pretoties maniem vārdiem, jo Dievs man dod gudrību sarunai ar jebkuru cilvēku.

Man ir Jēzus Kristus vara. Es darbojos ar to pašu varu, kas bija Jēzum. Es darbojos Viņa spēkā. Tā nav mana vara un spēks. Es to neesmu nopelnījis ar savu rīcību. Tās pieder Jēzum.

Man ir Paša Dieva spējas. Manī ir visa Viņa pilnība, jo manī dzīvo Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Viņi mani neapciemo periodiski. Viņi manī dzīvo pastāvīgi.

Es mīlu visus cilvēkus. Es mīlu Dievu ar visu savu sirdi, dvēseli un visu būtību. Mīlu tuvāko kā sevi pašu. Izturos pret citiem tā, kā gribētu, lai izturas pret mani. Es staigāju pa dzīvības, bet ne pa nāves ceļiem.

Es staigāju gaismā. Dievs virza manas kājas. Sastādot dzīves plānus, es gaidu, ka Svētais Gars man darīs zināmus pareizos orientierus, kuri veidos manus mērķus. Visi mani plāni - no Dieva, jo es atzīstu Viņa valdīšanu visos savos ceļos.

Es nepaļaujos uz savu sapratni, uz saviem spēkiem. Es paļaujos uz Kristu. Viņš mani stiprina ar savu spēku, un caur Viņu es spēju izdarīt visu.

Es vienmēr esmu spēcīgs, jo Dievs izpaužas manā nespēkā. Apzinoties savu vājumus, es vienmēr paļaujos uz Dieva spēku.

Dievs izpaužas mīlestībā caur maniem vārdiem, darbiem, darbībām. Es izplatu mīlestību, rīkojos pēc mīlestības. Es neturu akmeni azotē. Es par citiem domāju tikai pašu labāko.

Es piedodu, jo man ir piedots. Es apžēloju, jo pats esmu apžēlots. Es netiesāju, kuram ir taisnība, bet kuram nav.

Es uz katru cilvēku skatos ar Kristus acīm. Es redzu cilvēci ar Dieva acīm - mīlestības, žēlastības, labestības un pacietības acīm.

Es nežēloju laiku, lai  palīdzētu citiem. Es ziedoju savus plānus viņu dēļ. Es esmu sevi veltījis Dievam un cilvēku glābšanai.

1.Mozus 37, 39, 42

Kad jūs apzināties savu sapni, lai kāda arī nebūtu situācija un, lai kas arī nenotiktu jums apkārt, tam nebūs nekādas nozīmes.

"Bet Jāzeps sapņoja sapni, un, kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk. Un viņš teica tiem: "Uzklausiet šo sapni, ko es sapņoju. Redzi, mēs sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtstāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā." Un viņa brāļi sacīja tam: "Vai tiešām tu būsi mūsu ķēniņš? Vai tu valdīdams valdīsi pār mums?" Un viņi turpmāk to ienīda vēl vairāk gan to sapņu, gan to vārdu dēļ." (1.Mozus 37:5-8)

Reizēm jūs redzat laimīgus cilvēkus, kad nav ārēju iemeslu būt laimīgiem. Tas ir tāpēc, ka viņiem ir sapnis (redzējums), kurus zina tikai  viņi. Tieši tā bija ar Jāzepu.

"Un notika, tiklīdz Jāzeps pienāca pie saviem brāļiem, tie novilka Jāzepam viņa svārkus - šos svārkus ar piedurknēm, kas tam bija mugurā, un sagrāba to un iemeta bedrē; bet bedre bija tukša bez ūdens." (1.Mozus 37:23-24)

Pat tad, kad viņš bija pašā bedrē, viņš nebija skumju, baiļu vai šaubu pārņemts. Apstākļi, atrodoties sausā bedrē, nespēja viņu viņu novest no sliedēm, jo viņš bija fokusējies uz savu sapni, bet ne uz bedres apstākļiem.

"Tad Jāzeps atrada labvēlību viņa acīs, viņam kalpodams, un viņš to iecēla par sava nama pārvaldnieku un ielika visu, kas tam bija, viņa rokās. Un no tā laika, kad viņš to bija iecēlis par pārvaldnieku savam namam un pār visu, kas tam bija, Tas Kungs Jāzepa dēļ svētīja ēģiptieša namu, un Tā Kunga svētība bija pār visu, kas tam piederēja gan namā, gan tīrumā." (1.Mozus 39:4-5).

Pat tad, kad viņš bija Potifara namā, kur pret viņu labi izturējās, viņa fokuss palika uz sapni. Kad viņš baudīja visus labumus, viņš turpināja ticēt, ka viņa sapnis bija lielāks,nekā viņa pašreizējie labumi.

"Un Jāzepa kungs paņēma to un iemeta cietumā, vietā, kur ķēniņa apcietinātie tika apsargāti, un nu viņš atradās tur, cietumā." (1.Mozus 39:20)

Pēc tam viņš nokļuva cietumā. Cietumā viņš turpināja fokusēties uz sapni, bet ne uz cietuma apstākļiem. Daudzi šodien ir apstākļu ieskauti, jo viņi nesaknocentrējas uz savu sapni (redzējumu). Kad jūs apzināties savu sapni, lai kāda arī nebūtu situācija un, lai kas arī nenotiktu jums apkārt, tam nebūs nekādas nozīmes.

Atcerieties, mēs neskatāmies uz to, kas ir redzams, bet gan uz to, kas nav redzams, jo redzamais ir laicīgs, bet tas, kas neredzams, ir mūžīgs. Kā Dieva bērni, mēs staigājam ticībā, ne skatīšanā. Tāpēc mēs neesam pakļauti tam, ko redzam. Jāzeps bija cietumā, bet viņš neļāva tumšajiem apstākļiem nospiest viņu.

Viņš nekad neskatījās lejā. Likt jums skatīties uz dzīves grūtībām un vētrām no cilvēciskā skatu punkta, tas ir sātana lamatas. Es ar to domāju, ka skatoties uz jūsu situāciju no cilvēciskā viedokļa (no ārpuses), novedīs jūs pie vilšanās, bailēm, šaubām un uztraukumiem.

Jāzeps ieguva sapni, kad bija vēl mazs. Viņš redzēja kā zvaigznes klanās viņa priekšā. (1.Mozus 37:9) 

Tas bija sapnis, kuram viņš sekoja; tajā bija viņa fokuss. Viņš no tā brīža turējās pie tā. Lai kāda bija situācija, Bībele saka, Jāzeps vienmēr teica pats sev, "Šī vēl nav tā vieta, kur man ir jābūt". Nākotne, ko es vēlos ir lieliska. Maniem vārdiem ir jābūt manas vēlamās nākotnes fotogrāfijai. Mana rīcība, uzvedība, dzīves ceļš un viss par mani ir jābūt nākotnes fotogrāfijā, kuru es vēlos.

Katru reizi, kad Jāzeps atrada sevi vietā, kas bija pretēja viņa redzējumam, viņš teica: "Es neesmu tur, kur man ir jābūt - vēl ne!" Kad viņš atradās sausā bedrē, viņš teica sev: "Es neesmu tur, kur man ir jābūt - vēl ne!" Tas viņu apveltīja ar spēku pārvarēt apstākļus sausā bedrē. Kad viņš bija cietumā, viņš sev teica: "Es neesmu tur, kur man ir jābūt - vēl ne!" Tas apveltīja viņu ar spēku pārvarēt cietuma apstākļus. Kad viņš bija notiesātā pozīcijā, kad Potifara sieva centās viņu kārdināt, Bībele saka, ka viņam bija trīs iemesli, kuru dēļ viņš nepadevās kārdinājumam:

-Viņš saprata, kas viņš bija.

-Viņš bija derības bērns.

-Viņš bija bērns ar Dieva apsolījumu.

Ja jūs esat cilvēks ar redzējumu, jūs zināsiet to vietu, kurai jūs piederat. Un noteikti jums ir jāzina šī vieta! Kad Jāzeps atradās bedrē, viņš teica pats sev: "Tas nav Dieva apsolījums. Turp, kur es eju, ir kaut kas daudz lielāks. Es zinu, kam es piederu - un tas nav šeit!" Bībele saka, ka viņš turpināja pārvarēt. Atcerieties, ka ar mūsu grūtībām kļūst vieglāk tikt galā, kad mēs zinām, ka tas nevilksies ilgi. Viņš zināja, ka bedrē atradīsies neilgi. Lai kāda arī nebūtu problēma, tas nevilksies ilgi. Kad viņš bija cietumā, viņš zināja, ka šāds stāvoklis nav uz ilgu.

Ja jūs zināt savu vietu, tad kāpēc žēlojaties? Kāpēc jūs cīnaties? Kāpēc jums atrodas laiks visādiem nevajadzīgiem jautājumiem? Kāpēc? Kāpēc jūs uztrauc tas, ko cilvēki par jums runā? Kāpēc jūs pārvēršaties par ubagu, zinot savu aicinājumu?

Jāzeps zināja savu aicinājumu. Ja tas tā nebūtu bijis, tad viņš arī būtu nomiris šajā bedrē. Viņš būtu iekritis sevis žēlošanā: "Dievs, kāpēc? Kāpēc es? Kāpēc es!" Zinot to vietu, kurai viņš pieder, viņš paskatījās apkārt un teica: "Es zinu, kam es piederu - un tas nav šeit! Es nenomiršu. Es dzīvošu, lai redzētu Dieva slavu!" Viņš gāja pie troņa.

Jūs varat būt apmierināti, nav svarīgi, kas jums notiek apkārt. Lai kas arī notiktu jums apkārt, tas nenosaka, vai jūs esat apmierināti ar dzīvi vai nē.

Kad Dievs jūsu prātā ieliek kaut ko, apstākļi, ko teiks cilvēki vai, kas notiek jums apkārt, nevarēs izmainīt jūsu prātu. Atcerieties, to, ko Dievs ielika Jāzepa prātā, bija centrā, kad viņš bija netīrajā bedrē, cietumā vai Potifara mājā.

Dievs reizēm lieto grūtos laikus, lai pievērstu mūs Sev, lai mēs spētu zināt pareizu pozīciju un valdīšanu Viņā. Tajā laikā, kad Jāzepam bija sapnis viņa nākotnei, viņš bija pārāk jauns, lai novērtētu slavu, kas viņam bija priekšā - tas, kā viņš kļūs par premjerministru. Ja viņš būtu kļuvis par premjerministru agrāk, kā viņš kļuva par to Ēģiptē, viņš nebūtu tik pieredzējis, lai tiktu galā ar tādu stāvokli. Tāpēc grūtie laiki, caur kuriem viņš izgāja: sausā bedre, cietums, Potifara māja, bija unikāls Dieva ceļš, lai saglabātu viņu priekšā stāvošajai slavai. Ja Jāzeps nebūtu bijis cietumā, viņam nebūtu radušies tie kontakti, kas beigu beigās sasaistīja ar Ēģiptes troni. Savas dzīves tumšajos brīžos viņš ieguva nepieciešamās iemaņas un briedumu, lai tiktu galā ar atbildību, kas gūlās uz viņu paaugstinātajā pozīcijā, kuru viņš pieņēma Ēģiptē. No tā, mēs varam saprast, ka Dievs reizēm izmanto grūtus laikus - tās ir nepatīkamas situācijas - lai saglabātu mūs, lai mēs varētu paņemt savās rokās savu nākotni.

"Tagad viņa brāļi paši nāca un krita viņa priekšā zemē un sacīja: "Redzi, mēs tev gribam būt vergi." Un Jāzeps sacīja viņiem: "Nebīstaties, vai tad es esmu Dieva vietā? Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, gribēdams, kā šodien redzams, daudz ļaužu saglabāt dzīvus" (1.Mozus 50:18-20).

"Ticība ir stingra gaidīšana. ka Dievs piepildīs visu, ko Viņš mums ir apsolījis Jēzu Kristū" (Ebrejiem 10:23).

"Pacietība, neatlaidība, pārvarēšana, izturība, šie ir ticības cilvēka instrumenti" (Jēkaba 1:2-4).

Ar Dievu viss ir iespējams!

Un nav nekā neiespējama.

Ar Dievu piepildīsies visi apsolījumi,

Jo mēs zinām, Viņš patiešām spēj visu.

Ir dziedināšana Jēzus Vārdā,

Dziedināšana Jēzus pieskārienā.

Viens Viņa rokas pieskāriens paceļ tevi - 

Miesu, prātu un dvēseli.

Tici Viņam, jo Viņa spēks spēj tevi atbrīvot.

Slavē Viņu par žēlastību tev.

Pateicies Viņam par mīlestību:

Viņš grib padarīt tevi veselu.

Tikai viens Dieva rokas pieskāriens,

Tikai viens vārds - Viņam ir pilnīga vara.

Tici: visu, ko Viņš prasa no tevis,

Ir tas, ko Viņš grib izdarīt.

Tici Viņam, jo Viņa spēks var tevi atbrīvot.

Slavē Viņu par labvēlību pret tevi.

Pateicies Viņam par mīlestību:

Viņš grib padarīt tevi veselu.

Es gaidu brīnumu šodien!

Nav nekā neiespējama tiem,

Kas tic un saka:

Es ticu, ka Dieva Vārds nav mainījies.

Es gaidu brīnumu šodien!

Šīs dziesmas vārdi skaidri izsaka tās ilgas, kuras es jūtu savā sirdī, un to realitāti, kuru dārgais Svētais Gars dod man piedzīvot katru dienu - es gaidu brīnumu šodien! Bet iemesls vienkāršs: Dieva Vārds paliek nemainīgs! Dievs nav mainījies un nav pārstājis Tieši Svētā Gara darbs mums ļauj ieraudzīt daudz varenākas lietas, kā jebkad agrāk. Raksti saka: "Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo Es noeimu pie Tēva" (Jāņa 14:12).

Vēl nav bijuši tik vareni laiki  dzīvei, kā tagadējie! Tieši tādi paši notikumi, kas ir aprakstīti Apustuļu darbos, notiek mūsu acu priekšā, jo šodien darbojas tieši tas pats Svētais Gars. Apustuļa Pāvila un mācekļu dienās, staigājot kopā ar skolotāju, notika varenas lietas. Es daudz reizes esmu dzirdējis, kā ticīgie ar sirsnīgumu runā par aizgājušiem laikiem, paužot nožēlu, ka viņi nevar būt to laiku dalībnieki. Bet es ticu, ka mēs stāvam uz varenāko lietu sliekšņa visā draudzes vēsturē. Un teju teju, mēs nonāksim tādā pārdabiskā spēka manifestācijā, ka gadījumā, ja Pāvilam dotu tādu iespēju, viņš teiktu: "Žēl, kas es nevaru būt dalībnieks tam, kas notiek jūsu pilsētās un draudzēs!"

Kā jūs novērtētu savas attiecības ar Dievu? Jūs spriežat par tām pēc tā, cik bieži ejat uz draudzi? Vai pēc tā, cik pantus no Bībeles esat iemācījušies no galvas? Bet varbūt pēc tā, cik ilgi un cik bieži jūs lūdzat?

Vai tam patiešām ir nozīme? Atbilde uz šo jautājumu ir gan "jā"", gan "nē". Jā, ir labums no draudzes apmeklējuma. Jā, protams, ir labi zināt Dieva Vārdu. Jā, lūgšana ir svarīga, un lai cik jūs ilgi un bieži nelūgtu, var lūgt vēl vairāk un biežāk. Un tajā pašā brīdī nav svarīgi, ka katru reizi jūs atnākat pats pirmais uz draudzi, kā tikko atveras draudzes durvis. Nav svarīgi, ka jūs spējat nocitēt visu Bībeli no vāka līdz vākam. Nav svarīgi pat tas, ka jūs lūdzat ilgi un skaļi!

Varētu likties, ka es esmu pretrunā pati ar sevi, bet tas tā nav. Jā, ejiet uz draudzi, pielūdziet Dievu kopā ar citiem kristiešiem, esiet sadraudzībā ar viņiem. Protams, studējiet Dieva Vārdu un sekojiet tam savā ikdienas dzīvē. Un, kā jau es teicu, lai cik jūs nelūgtu, var lūgt vēl vairāk. Bet...nekas no tā nepārsteidz Dievu un neko Viņam nepierāda. Turklāt, Viņš neskaita stundas, kuras jūs pavadāt lūgšanā.

Redziet, patiesā kristietība nav iknedēļas draudzes apmeklējumā. Daudzi cilvēki bieži iet uz draudzi un ir dzirdējuši jau daudz sprediķus, bet gandrīz neko no dzirdētā neizpilda. Patiesā kristietība ir personīgās un tuvās attiecībās ar Kristu. Patiesai kristietībai ir tāds dzīves veids, kādu Jēzus mums ir dāvājis, - dzīve pārpilnībā un dzīve, kurai ir nozīme.

Jūs varat iet uz draudzi katru nedēļu un katru reizi klausīties spēcīgu sprediķi, kas spējīgs izmainīt dzīvi, bet ir par maz vienkārši paklausīties to - vajag pievērst sprediķī uzmanību tam, kas aizskāra jūsu sirdi, jo, visdrīzāk, tieši uz to jums norāda Dievs un grib, lai jūs attiecīgi rīkotos. Atnākot mājās, pārdomājiet tos vārdus no sprediķa, kas atsaucās jūsu sirdī, studējiet Rakstu vietas, kas attiecas uz šiem vārdiem, lūgšanā pajautājiet Dievam, kā jums tos īstenot dzīvē.

Lūk, kas ir tuvība ar Dievu. Tās ir PERSONĪGAS attiecības ar Viņu. Tā ir Viņa iesaistīšana mūsu dzīvē. Tā ir sapratne par to, ka Viņš zina par visām mūsu dzīves detaļām un rūpējas par tām, pat par tām, kuras mums liekas nenozīmīgas vai negarīgas.

Daudzus gadus atpakaļ Dievs man deva neticamu atklāsmi, kura izmainīja manu dzīvi. Es ar savu vīru Deivu tad spēlējām boulinga līgā. Reiz ceļā uz boulingu Dievs man teica: "Džoisa, kāpēc tu Man neprasi palīdzēt tev spēlēt boulingu?" Palīdzēt spēlēt boulingu? Dievs? Jā! Viņš ir gatavs mums palīdzēt visā, kas mūs interesē, uztrauc vai rūp, tai skaitā palīdzēt mums rūpēties par savu veselību, palīdzēt mūsu dzīves finansiālajā pusē, bērnu audzināšanā un visā pārējā. Tajā arī ir personīgās attiecības ar Dievu! Viņu uztrauc viss tas, kas uztrauc jūs! Nevajag dalīt savu dzīvi uz svēts un pasaulīgs. Vēstulē Efeziešiem 6:10 (no paplašinātā Bībeles tulkojuma) aicina mūs nostiprināties caur mūsu savienību ar Viņu. Visa mūsu dzīve - svēta, jo tajā ir Dieva klātesamība!

Bet kāpēc liekas, ka it kā vieni cilvēki daudz tuvāk Dievam, nekā citi? Varbūt Viņam ir mīluļi? Kāpēc vieniem ir dziļas attiecības ar Viņu, bet citiem - nav? Kāpēc tādas attiecības ar Viņu nav visiem mums? Es domāju, ka atbilde slēpjas vienā vārdā - tuvība. Tie esam mēs,  nevis Dievs, kas nosakām, cik tuvi mēs būsim ar Viņu. Katrs no mums ir tik tuvu Dievam, cik pats to vēlas. Un,  jo tuvāk mēs esam Dievam, jo dziļākas kļūst mūsu attiecības ar Viņu un jo aktīvākā ir mūsu garīgā izaugsme.

Dāvids pareizi rīkojās. Lūk, ko viņš teica: "Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, to es tikai meklēju: lai varu dzīvot Kunga namā (Viņa klātbūtnē) visas savas dzīves dienas, redzēt Kunga skaistumu (aizraujošs apbrīns un majestātisks krāšņums) un pārdomāt Viņa templī." (Psalmi 27:4 no paplašinātā Bībeles tulkojuma) 

Dāvids meklēja Dieva vaigu - Viņa klātbūtni, bet ne Viņa rokas - to, ko Viņš varētu izdarīt priekš viņa, vai dot viņam. Viņš vienkārši mīlēja Dievu, un kā rezultātā, viņam pārveidojās raksturs, viņš attīstīja sevī teicamas īpašības, ieguva veselumu un kļuva par spēcīgu valdnieku.

Jēzum bija daudz sekotāju. Divpadsmit no tiem bija Viņa tuvi draugi, kuri atradās līdzās Jēzum gandrīz visu laiku. Trīs no viņiem kopā ar Jēzu kalpoja cilvēkiem pat īpašās situācijās un apstākļos. Bet viens tiem sevi sauca par mīļoto Jēzus mācekli.

Visi šie cilvēki daudz laika pavadīja kopā ar Jēzu. Viņi bija tuvāk Viņam, nekā citi, bet mīlēja Viņš viņus visus. Tieši tagad, šajā minūtē, Dievs mīl katru no mums ar bezgalīgu mīlestību. Viņam ir labi nodomi attiecībā uz katra mūsu dzīvi. Vienīgais, kas ir vissvarīgākais, - tas ir pavadīt ar Viņu laiku, sarunāties ar Viņu, būt līdzās Viņam. Jautājums ir tikai tajā, cik tuvu jūs gribat būt Viņam?

"Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā." (Mateja 25:21)

Uzticības spēks ir gara auglis, kuru jūs saņēmāt, kad jaunpiedzimāt. Vebstera vārdnīca dod sekojošu skaidrojumu vārdam uzticība: "ticības pilns; ticēt; spēcīgs vai stingrs savā ticībā; pilnīgi nodevies pienākumiem; patiesa uzticība; lojalitāte; uzticīgs pienākumiem; pastāvīgs pienākumu vai pakalpojumu izpildīšanā."

Uzticīgs cilvēks pastāvīgi darīs to, kas ir pareizi, pat tad, ja liksies, ka viņam no tā būs sliktāk. Vienā no Bībeles tulkojumiem Psalmos 105:3 ir teikts: "Svētīgi tie, kas turas pie tiesiskuma un taisnīguma, pastāvīgi izpildot to, kas ir pareizs."

Ir neiespējami būt dievbijīgam, neesot uzticīgam, jo  uzticība ir Dieva rakstura iezīme.

"Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība." (Raudu dziesma 3:22-23)

"Dievs ir uzticīgs (uz Viņu var paļauties, Viņš ir uzticības cienīgs un tāpēc vienmēr izpilda Savus solījumus); Jūs bijāt Viņa aicināti saziņai un sadraudzībai ar Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, mūsu Kungu." (1.Korintiešiem 1:9 no paplašinātā Bībeles tulkojuma)

2. Laiku 16:9 ir teikts, ka Dievs meklē uzticamos: "Jo Tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kuru sirdis ir pilnībā nodotas Viņam." Ebreju vārds, kas pārtulkots kā "nodots", nozīmē "lojāls, veltīts, taisnīgs."

Mums ar Kenetu bija finansiālas nepatikšanas, mums meta izaicinājumu slimības un daudz kas cits, bet, kad mēs stāvējām uz Dieva Vārda un atteicāmies padoties, Dievs vienmēr atbildēja mūsu ticībai ar Savu darbību!

Tiklīdz jūs atradāt Dieva Vārdā apsolījumu, neizslēdziet sevi no tā, sakot: "Dievs  man to nekad neizdarīs." Pārvērtieties atjaunodamies savā prātā (Romiešiem 12:2)

 Ļaujiet Dieva Vārdam izmainīt jūsu domāšanu. Jūs gūsiet panākumus jebkurā sfērā, kad jūsu dvēsele (prāts, griba un emocijas) piedalīsies Dieva Vārda jomas sapratnē un jūs paņemsiet šīs zināšanas un rīkosieties saskaņā ar tām.

jūsu iekšējais cilvēks gūs panākumus, kad jūs ticat Dieva Vārdam. Jūsu apstākļi gūst panākumus, kad jūs pieņemat to, ko runā Viņš, un rīkojaties pamatojoties uz to.

Esiet uzticīgi tajā, lai turpinātu pārdomāt Dieva Vārda apsolījumus, līdz tie piepildīs jūsu dzīvi. Viss, ko jūs pieņemat no Dieva, sākas ar Dieva Vārdu jūsu sirdī. Salamana pamācībās 4:20-23 ir teikts: "Mans dēls, ievēro manus vārdus, un lai tava auss nosliecas manai runai pretī. Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes loka; saglabā tos savā sirdī! Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina. Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!"

Uzticība dos jums spēku būt centīgam, pat tad ja jūs tāds nekad neesat bijis pēc savas dabas.

Dieva Vārds pastāvīgi saka, ka mums cītīgi ir jāmeklē Dievs, klausīties Viņa vārdos un pakļauties Viņa baušļiem. Kāpēc? 5.Mozus 28:1-2 ir teikts, ka, tad kad jūs cītīgi klausīdami klausīsiet Dievu, svētības atnāks pie jums un pārklās jūs no galvas! Jo Dievs atmaksā tiem, kas cītīgi meklē Viņu (Ebrejiem 11:6)

 Centība atnes jums pieaugumu (pavairošanos). Kā uzrakstīts Salamana pamācībās 10:4: "...čaklas rokas dara bagātu."

Tāpat esiet centīgi un uzticīgi Dievam jūsu dabīgajā dzīvē. Pieņemiet lēmumu būt uzticīgam darbā, savā draudzē, savā lūgšanu dzīvē un tajā, lai vienmēr savās dzīvēs liktu pirmajā vietā Dieva Vārdu.

Mūsu dvēsele gūs panākumus, ka mēs pavadīsim laiku Dieva Vārdā, ticēsim tam un radīsim dzīves veidu paklausībā Dievam. Rezultātā mēs saņemsim to, kas ir rakstīts Jāņa 3:22: "Un mēs saņemsim no Viņa visu, ko lūdzam, jo mēs (uzmanīgi) esam paklausīgi Viņa pavēlēm (izpildām Viņa piedāvājumu un noteikumus, sekojam Viņa plānam, kas ir mums) un (pastāvīgi) praktizējam to, kas Viņam ir tīkams" (Paplašinātais tulkojums).

Likums numur viens pieņemšanai - tas ir nepadoties! Stāviet uz Dieva Vārda. Stāviet uz to, ko Dievs teica jums darīt.

Pat ja jūs esat pieļāvuši kļūdu, nožēlojiet un atgriezieties uz pareizā ceļa. Tā arī ir uzticība. Tā ir daļa uz veiksmīgu dzīvi, tā kā uzticams cilvēks ir bagāts ar svētībām (Salamana pamācības 28:20).

Jāņa 11:1-44

Ticība - tā ir gaidīšana uz Jēzu, ka Viņš izdarīs to, ko Viņš ir apsolījis izdarīt.

Marta parādīja pilnīgu ticību uz Jēzu, sakot: "...Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos." (Jāņa 11:21-22)

Kas par ticību! Tā bija tieši tāda ticība, kura bija nepieciešama Jēzum, lai piepildītu viņu vajadzības. Tieši tāda ticība ir vajadzīga Jēzum, lai piepildītu jūsu vajadzības šodien - ticība, patiesa vēlēšanās tam, kuru grib redzēt Viņš.

Tikai Marta izrādīja pilnīgu ticību Jēzum Kristum. Viņa atzina Jēzu par Glābēju, Pestītāju un Atbrīvotāju. Viņa saprata, ka ticība Jēzum Kristum ir priekšnosacījums cīņā pret sātanu. Tāda ticība bija nepieciešama, lai Jēzus varētu piepildīt viņu vajadzības - tāda ticība ir vajadzīga, lai Jēzus varētu piepildīt visas mūsu vajadzības šodien.

Kad mēs izpaužam nepieciešamo uzticēšanos Jēzum, ir nepieciešams tam, lai uzmodinātu mūs no nāves dzīvībā un pēc tam atjaunotu mūs pilnībā un ievestu mūs savstarpējās attiecībās.

"Ticības cilvēks teiks: "Paldies par manām svētībām!" pat tad, kad nabadzības iezīmes vēl ir klātesošas. Ticības cilvēks teiks: "Paldies Tev par manu dziedināšanu", pat tad, kad vēl sāpes ir. Tā ir pilnīga ticība; tā ir pilnīga uzticēšanās, ka Viņš strādā pie atbildes" (Jāņa 11:41-42)

"Kad mēs izpaužam nepieciešamo ticību Jēzum Kristum, tā ir Viņa daļa mūs augšāmcelt no nāves dzīvībā. Es ar to domāju, kad jūs izpaužat nepieciešamo ticību Viņam, jūs iegūstat jaunu mērķi un nozīmi" (Jāņa 11:22-44).

"Ticība fokusējas uz Dievu, nevis uz jūsu problēmām." (Jāņa 16:33)

LŪGŠANA

Jēzu, dod mums tādu ticību, kura Tev ir nepieciešama, lai piepildītu mūsu vajadzības. Kungs, lai jebkādas šaubas manā sirdī tiek pārvērstas ticībā! Lai jebkura neticība manā sirdī tiek pārvērsta ticībā. Atver manu sirdi ticībai. Atver manu sirdi Tavam Garam! Atver manu sirdi Taviem Vārdiem, Jēzus Kristus Vārdā. Amen.

"Man nav lielāka prieka dzirdēt, ka mani bērni dzīvo (staigā no krievu val.) patiesībā." (3.Jāņa 4)

Ja es jums stāstītu par debesīm, man nebūtu tieša informācija, jo es neesmu tur bijusi. Bet tad, kad es mācu par labklājību, tad varu stingri apgalvot, ka zinu, par ko runāju, jo es pārgāju no pilnīgas nabadzības uz pārpilnību. Kenets un es jau staigājam pārpilnības likumā jau vairāk kā 30 gadus.

Kad mēs apprecējāmies, mēs nestaigājām labklājībā. Man bija plīvurs, kas maksāja 2 dolārus, un es biju apģērbta baltā kokvilnas kleitā, kura bija šūta manai mammai uz kāzām. Keneta drauga sieva izcepa kāzu torti. Mēs pat aizņēmāmies 100 dolārus mūsu medus mēnesim. Mums nebija ne naudas, ne gudrība. Jums nāktos labi pameklēt, lai atrastu daudz nezinošāku pāri par mums.

Bet pēc tam notika tas, kas pilnībā izmainīja mūsu dzīvi. Mēs sākām dzirdēt Dieva Vārda patiesību. Sākumā mēs jaunpiedzimām. Mēs izmainījāmies iekšēji, bet ārēji viss palika pa vecam. Kad mēs piepildījāmies ar Svēto Garu, notika noteiktas ārējās izmaiņas, bet tās nebija ļoti pamanāmas, jo mēs vēl joprojām bijām nezinoši Dieva Vārdā. Reālas izmaiņas mūsu dzīvē notika, kad mēs sākām staigāt Vārdā un atļāvām Dieva gudrībai kļūt par mūsu dzīves veidu. Viss sāka mainīties!

Mēs sapratām, ka pirmais solis uz pārpilnību un pavairošanu ir staigāšana patiesībā. Tas nozīmē staigāt Dieva Vārda gaismā, staigāt Viņa ceļus un Viņa gudrībā, tajā, ko Viņš sauc par pareizu. Ir neiespējami tā rīkojoties, nebūt svētītam. Jēzus teica: "...ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus." (Jāņa 8:31-32)

Es ar to nedomāju, ka jūs vienkārši lasāt Rakstu vietas par uzplaukumu. Jūs uzplaukstat, kad staigājat visā, ko Dieva Vārds jums saka. Tā ir Dieva gudrība.

Staigāšana patiesībā - tas ir dievbijīgs dzīves veids paklausībā tam, ko Dievs sauc par pareizu. Dieva svētības, kas aprakstītas 5. Mozus 28:1-14, parādās paklausības rezultātā. "Un, kad tu klausīdams klausīsi Tā Kunga, sava Dieva balsi, un turēsi visus Viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu, tad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi jo augstu cels pār visām zemes tautām, un pār tevi nāks visas šīs svētības..." (5.Mozus 28:1-2). Dievs vienmēr ir svētījis paklausīgus cilvēkus. Jesajas grāmatā 1:19 ir teikts: "Ja jūs būsit Man padevīgi un paklausīgi, tad jūs baudīsit zemes svētību." Dievs var izdarīt kaut ko ar cilvēku, kurš labprāt klausās Dievā. Faktiski, vienā no tulkojumiem Psalmos 24:12-13: "Kas ir tas cilvēks, kas bīstas Kungu? Dievs iemācīs (viņu) izvēlēties labāko. (Viņš) dzīvos Dieva svētību lokā..."

Pats pirmais, ko Dievs mums iemācīja, - tas ir neņemt kredītus, un mēs bijām Viņam paklausīgi! Tajās dienās mums tas bija kaut kas ļoti nozīmīgs. Mēs sākām ar to, ka ticējām Dievam par parādu un rēķinu nomaksu. Bet pavairošana atnāca tikai tad, kad mēs sākām klausīt Dieva Vārda patiesībai.

Pavairošana var atnākt arī jums. Dievs vēlas, lai jūs dzīvotu Viņa svētību lokā. Tā ir Viņa griba, lai jūs uzplauktu.

2. Ķēniņu grāmata 4:20-26

Nav vajadzīgs daudz laika, lai saprastu, ka Jēzus tic, ka tas, ko jūs sakāt ir svarīgi.

"Lūdzu, tagad steidzies viņai pretī un jautā viņai, vai viņai pašai, viņas vīram un viņas dēlam klājas labi." Un viņa atbildēja: "Labi gan!" (2.Ķēniņu grāmata 4:26)

Mirušais bērniņš bija istabā, bet viņa atbildēja, "Viss ir labi - viņš vesels." Un ,kad jūs lasāt tālāk, jūs redzēsiet, ka patiešām viss bija labi - bērniņš patiešām bija vesels.

Tas, ko jūs teiksiet pirms tikšanās ar Dieva cilvēku, reizēm kļūst par patiesību pēc tikšanās ar Viņu.

Dievs jums garantē žēlastību, lai runātu Viņa Vārdu ar drosmi. Jums jārunā Viņa Vārds ar drosmi. Psalmists saka: "Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos..." (Psalmi 23:4).

"Ar mani viss ir labi. Viss ir labi un tā arī būs". Kad jūs lasāt 2. Ķēniņu grāmatu 4:20, tad šīs sievietes vienīgais bērns nomira. Sieviete atstāja bērnu istabā un gāja satikties ar pravieti Elīsu. Savā ceļā, viņa sastapa kalpu un kalps jautāja: "Kas jums jums noticis, kundze? Kā jūsu dēlam? Kā jūsu vīram? Kā jums?" Tā vietā, lai teiktu: "Mans vienīgais bērns ir nomiris", viņa vienkārši kalpam pateica, "Viss ir labi", un patiešām tā arī bija - labi.

Ir spēks un vara jūsu lūpās. Sirds ticība tiek atbrīvota ticībā caur jūsu lūpām. Nav nepieciešams daudz laika, lai saprastu, ka Jēzus tic jūsu pateiktā svarīgumam. Jūsu vārdi vai nu jūs attaisno, vai nu jūs notiesā. Jūs dosiet atskaiti par saviem vārdiem (Mateja 12:36,37)

 Ja tie nav pēc Dieva Vārda patiesības, tie būs veltīgi, bezjēdzīgi un bieži vien postoši. Tas, ko cilvēks runā ar savu muti var vai nu atbrīvot, vai nu vājināt Rakstu vietas, kurām viņš tic ar visu savu sirdi.

Kad jums liekas, ka lietas strādā pret jums, sāciet apliecināt Ticības Vārdus. Iemācieties runāt: "Viss ir labi", un viss arī būs labi, Jēzus vārdā.

"Nesaki man, ko tu jūti; saki man, kam tu tici" (2.Ķēniņu 4:26)

"Ticība pieprasa no jums runāt par lietām pirms jūs tās sajutīsiet, vai ieraudzīsiet" (1.Ķēniņu 18:41-46)

"Neveiksmju priekšā runājiet to, kam jūs ticat." (2.Ķēniņu 4:26)

"Tā ir patiesība, ka mums ir tas, par ko mēs ticam un runājam" (Salamana pamācības 13:2)

"Ticības vārds divās vietās: mūsu sirdīs - mēs ticam, un mūsu mutē - mēs apliecinām." (Romiešiem 10:8-10)

KĀ PARĀDĪT BĒRNAM, KA VIŅŠ IR MĪLĒTS

Mums ir jālūdz par to, lai mūsu bērni iemācītos šīs patiesības. Tikai tad, kad viņi pieņems Dieva mīlestību, viņi iemācīsies mīlēt un saprast citus cilvēkus.

Lai gan tieši Dievišķā mīlestība ir vajadzīga katram cilvēkam, bērns, pirmkārt, ļoti asi izjūt vecāku mīlestības esamību (vai neesamību) savā dzīvē. Mazulis to jau izjūt savas dzīves pirmajos mirkļos. Vecāku mīlestība dod bērnam iespēju iepazīt Dievišķo mīlestību jau agrā vecumā. Tāpēc jau pirmajās mūs bērnu dzīves dienās, mums ir jālūdz: "Kungs, palīdzi man pa īstam mīlēt savu bērniņu, mīlēt tā, kā to gribi Tu, iemāci man izrādīt bērnam mīlestību tā, lai viņš spētu to saprast!" Ja jūsu bērns jau ir liels un kaut kāda iemesla dēļ nejūtas vajadzīgs, sāciet lūgt, neatlieciet to. Prasiet Dievam, lai Viņš piepilda viņa sirdi ar Dievišķo mīlestību un, lai viņa sirds tiek atvērta jūsu mīlestībai un citu cilvēku mīlestībai.

Prasiet Dievam, lai Viņš jums iemāca izrādīt mīlestību pret bērnu un neļaujiet velnam nospiest jūsu dvēseli ar vainas apziņu par pagātnes neveiksmēm. Jums ir jāsaprot viņa taktika: "Tavs bērns nejūtas vajadzīgs, jo tu esi slikta māte (slikts tēvs)"; "Ja tu nebūtu tik bezpalīdzīgs, tad tu mācētu savam bērnam izrādīt savu mīlestību"; "Tevi neviens nekad nav mīlējis, tad kā gan tu vari kādu mīlēt?". Visi šie meli nāk no elles un ir daļa no velna plāna.

Ja jūs moka vainas apziņa vai atmiņas par neveiksmēm kaut kādā dzīves sfērā, atklājiet savas domas Dievam, palūdziet par šo problēmu, atdodiet to Dieva rokās, bet pēc tam stingri sakiet: "Kungs mīl manu bērnu. Es mīlu savu bērnu. Citi cilvēki mīl manu bērnu. Un, ja mans bērns nejūtas mīlēts, tas nozīmē, ka viņš ir noticējis meliem, ko viņam iedvesis ir ienaidnieks. Mēs atsakāmies dzīvot saskaņā ar velna meliem!"Lai gan jums būs nepieciešams vairāk neatlaidības un izturības, neatkāpieties, nedodiet vietu velna meliem, atspēkojiet tos ar Dievišķo patiesību, bet pēc tam lūdziet par to, lai Dievs izlietu Savu mīlestību jūsu bērna sirdī, un par to, lai bērns spētu pieņemt jūsu mīlestību.

Papildus lūgšanām centieties izrādīt savu mīlestību pret bērnu ar skatienu, pieskārienu (vai tie būtu glāsti, apķeršana, noskūpstīšana), rīcību, darbos un vārdos. Es pamanīju: kad es maigi pieskaros bērniem, skatoties viņam (viņai) tieši acīs, sakot: "Es mīlu tevi. Es domāju, ka tu esi malacis", tad vienmēr dēla vai meitas seja un viņu uzvedības manieres izmainās. Pamēģiniet to izdarīt un pārliecinieties paši! Iespējams, sākumā jūs jutīsieties neveikli, jo tas jums ir pavisam kas jauns vai arī tāpēc, ka jūsu bērns - pusaudzis vai jau pieaudzis cilvēks - vienalga tieciet galā ar mulsumu un rīkojieties tā. Ja jums ir grūti spert tādu soli, prasiet Dievam, lai Viņš jums dod spēku tam, lūdziet, lai jūsu rīcība rastu atbildi jūsu dēla vai meitas dvēselē.

Ja jūs jūtat, ka jums nav mīlestība pret savu mazuli, prasiet to Svētajam Garam. Bībele saka, ka "mūsu sirdīs ir izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots." (Romiešiem 5:5) Bez visa tā, Dievs grib jūs piepildīt ar Savu mīlestību, lai tā izlietos arī pār citiem cilvēkiem. Lūdzot par savu bērnu, jūs ne tikai pieņamt Dieva mīlestību, bet arī daudzkārt pavairojat to, tā, ka tā sāk plūst pāri jūsu sirdij.

LŪGŠANA: Kungs, es lūdzu par to, lai mans bērns (dēla vai meitas vārds) justos mīlēts un vajadzīgs. Piepildi viņa sirdi ar Tavu mīlestību tieši tagad un palīdzi viņam saprast, cik liela un neierobežota ir Tava mīlestība. Tavā Vārdā ir teikts, ka Tu tik ļoti mūs mīlēji, ka sūtīji Savu Vienpiedzimušo Dēlu nāvē mūsu dēļ

 (Jāņa 3:16) Norobežo manu bērnu no jebkādiem velna meliem, kurus grib velns uzlikt viņam (viņai), ar mērķi iesēt šaubu sēklu viņa sirdī. Jēzus teica: "Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis, palieciet Manā mīlestībā." (Jāņa 15:9) Kungs, palīdzi manam bērnam (bērna vārds) palikt Tavā mīlestībā, lai viņš varētu teikt kopā ar Dāvidu: "Liec man piedzīvot Tavu žēlastību jau no paša rīta, jo es paļaujos uz Tevi." (Psalmi 143:8) Parādi, ka Tava mīlestība ir neierobežota, un palīdzi viņam to pieņemt. Es lūdzu Tev: iemāci man mīlēt savu bērnu bez nosacījumiem, kā mīli Tu viņu, iemāci man izrādīt savu mīlestību pret viņu tā, lai viņš to spētu sajust. Parādi man, kā man viņam ir jānodod Tava mīlestība, lai viņš apzinātos, cik stipri Tu viņu mīli. Es lūdzu, lai visi mani ģimenes locekļi mīlētu manu bērnu un pieņemtu viņu tādu, kāds viņš ir, un lai mans dēls (meita) atrod labvēlību un atbalstu citos cilvēkos. Lai mana bērna pārliecība ir tajā, ka viņš ir mīlēts, turpina augts, atver viņā spēju brīvi dalīties ar šo mīlestību ar citiem. Lai viņa (viņas) dvēsele atveras šai mīlestībai. Bet kamēr viņa (viņš) iepazīs Tavas mīlestības dziļumu pret viņu un pieņems to ar visu savu dvēseli, dari viņu par trauku, caur kuru Tava mīlestība izliesies uz apkārtējiem. Jēzus Kristus vārdā es lūdzu Tevi.

Tas nomāc. Jūs apliecinājāt, ka Dievs nodrošina visas jūsu vajadzības, bet jūs joprojām esat izputināti. Vēl jo vairāk tas ir dīvaini, jo jūs adodat desmito tiesu un jūs esat devējs. Jūs zināt, ka Dieva Vārds ir patiesība, un Tas ir apsolījis atvērt debesu logus un izliet tik svētības, ka jums nebūs kur tās likt. Bet jums vēl joprojām daudz brīvas vietas.

Jūs nevarat saprast, kas par lietu. Jūs jautājat: "Kur ir mans bagātīgais nodrošinājums? Kas noticis ar manu ražu?"

Kad Dievs mani sāka mācīt par pavairošanas likumiem, Viņš man parādīja, ka ir atsevišķi principi tam, kapēc daži cilvēki vispār nenovāc ražu, un kãpēc citi savāc ļoti mazu ražu. Ja mēs uzmanīgi izskatīsim šos principus un veiksim atbilstošus labojumus, mēs varēsim baudīt lielas Dieva svētības katru reizi.

PIRMAJAM IR JĀBŪT PIRMAJAM

Pirmais iemesls tam, kapēc cilvēki nesaņem ražu, ir vienkāršs un acīmredzams. Bet mēs nevaram to ignorēt, jo tā ir pati izplatītākā kļūda, kuru pieļauj cilvēki.

Kad Dievs man pirmo reizi uz to norādīja, Viņš teica: "Keit, tu esi pievēsris uzmanību tam, ka Es nodibināju sējas un pļaujas likumu, bet ne pļaujas un sējas?"

Es saprotu, ka tās ir pamatlietas, bet pārsteidzoši, cik cilvēki grib novākt ražu jau pirms tam, kad viņi ir kaut ko iesējuši. Jēzus teica: "Dod, tad jums taps dots." (Lūkas 6:38) Apustulis Pāvils uzrakstīja:"Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus." (2.Korintiešiem 9:6) Atkal un atkal Rakstos mēs redzam, ka sējai ir jābūt pirms ražas. Bet iemesls numur viens ir tam, kapēc daži cilvēki nesaņem ražu, ir tajā, ka viņi neko nav sējuši!

Viņi veic apliecināšanu. Viņi vēršas ar lūgšanu vajadzībām. Viņi zvana uz karstajām līnijām. Bet pēc tam, kad viss ir pateikts un izdarīts, paliek tas, ka viņi neko nav iesējuši, bet, ja viņi neko nav iesējuši, tad tas nozīmē, ka viņi neko nenopļaus.

Jūs varat teikt: "Bet, brāli Keit, man nav ko sēt!"

Nav problēmas. 2.Korintiešiem 9:10 ir teikts, ka Dievs nodrošina sēklu sējējam. Tāpēc, ja jums nav absolūti nekā, vienkārši sakiet: "Dievs man ir vajadzīga sēkla sēšanai", - un Viņš to dos jums.

Kad Viņš to izdarīs, nesējiet šo sēklu kur pagadās. Sējiet viņu tajā konkrētajā sfērā, kurā jūs gribat iegūt ražu. Un, lūk, kāpēc.

1.Mozus 1:11-12 ir teikts, ka katra sēkla izdod pēc savas kārtas. Tā ir patiesība ne tikai dabīgajā pasaulē, bet arī garīgajā. Galatiešiem 6:7 ir teikts tā: "Ko cilvēks sēj, to vinš arī pļaus."Ja jūs sējat naudu, jūs pļausiet naudu. Ja jūs sējat rotas, jūs pļausiet rotas. Visu, ko jūs sējat, atnesīs ražu jūsu dzīvēs.

Tikko kā mēs sākām ar sievu praktizēt šo principu, mūsu dzīvē viss sāka mainīties. Piemēram, mēs kādam palīdzējām nomaksāt maksājumus par viņu mašīnu. Gada garumā mēs katru mēnesi mēs veicām par viņu maksājumu. Pagāja tikai pāris mēneši, un mēs varējām nomaksāt savu mašīnu. Mēs iesējām trīs tūkstošus trīs simti dolārus parāda apmaksai un nopļāvām piecpadsmit tūkstošus dolāru lielu ražu!

Tagad jūs, iespējams domājat: "Tas ir brīnišķīgi! Es paņemšu daļu no savas desmitās tiesas un apmaksāšu kādam mašīnu!" Ja tā, tad atļaujiet man jūs pabrīdināt: "Desmitās tiesas atnešana - tā nav sēja, lūk kur ir visa atšķirība. Kad jūs atnesat desmito tiesu, jūs atdodiet Dievam to, kas jau pieder Viņam.

Bībele saka, ka pirmie augļi - tie ir pirmie un labākie desmit procenti jūsu ražai - pieder Dievam. Kad jūs sējat, tas nozīmē, jūs atdodat to, kas pieder jums, tāpēc jūs sējat tikai tad, kad jūs dodat ārpus savas desmitās tiesas.

Jūsu desmitā tiesa nav jūsu sēja. Faktiski tas ir kā galvenais faktors jūsu sējā, kas nodrošina svētības. Maleahija 3:10-11 ir teikts, kad jūs atnesat desmito tiesu, Dievs jums atver debesu logus, izlej lietu pār jūsu sētajām sēklām un daudzkārt pavairo to.

NEATSLĀBSTIET

Nākamais iemesls tam, kapēc cilvēki nenopļauj, ir tajā, ka viņi piegurst gaidīt savu ražu un padodās. Dievs mūs brīdina par to Galatiešiem 6:9. Viņš mums saka: "Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim".

Tomēr mums grūti sagaidīt "savu laiku", par cik raža gandrīz vienmēr atnāk vēlāk, kā mums to gribētos! Mūsu miesa ir nepacietīga. Viņa vēlas šodien iesēt sēklu un rīt nopļaut ražu. Bet tas vienkārši tā nenotiek.

Garīgās lietas darbojās līdzīgi dabiskajām. Lauksaimnieks zina, ka būs nepieciešams noteikts laiks tam, lai raža izaugtu. Viņš nemēģina likt zemei izaudzēt ātrāk. Viņš nesēdīsies savā traktorā un nebraukās pa laukiem, bļaujot: "Pasteidzies raža. Man ir vajadzīga raža tieši tagad!" Viņš vienkārši pacietīgi gaida, par cik viņš zina, ka viņa raža atnāks savā laikā.

Daudzi kristieši domā, ka tiklīdz viņi iesēs, zeme uzirdināsies, no debesīm nāks zibens un pēkšņi masveida raža izleks no zemes. Kad tas nenotiek, viņi vienkārši norausta plecus un saka: "Laikam es neko neigūšu!"

Šī iemesla dēļ, viņi vienkārši nodarbojas ar savām lietām un nekad vairs neatceras par šo sēklu, kuru viņi iesēja. Rezultātā viņi atslābst un palaiž garām savu laiku, aizmirstot par to, ko un kur viņi ir iesējuši. Ļoti bieži tā notiek, par cik cilvēki nenopietni attiecas pret savu došanu un pat nesagaida ražu. Viņi uzskata, ka viņu došana - tas ir zaudējums, bet nevis investīcija.

Izturieties pret savu sēšanu nopietni. Atcerieties, kur un kad iesējāt sēklu. Katru reizi, kad domājiet par to, sakiet: "Es iesēju sēklu tajā sfērā, un sagaidu ražu!" Pēc tam pastāvīgi sekojiet tai. Salamana pamācībās 10:5 ir teikts: "Kas vasarā sakrāj, ir gudrs, bet, kas ražas ievākšanas laikā guļ, paliek kaunā!" Neesiet guļošais dēls ražas laikā. Esiet modri un pļaujiet apbalvojumus!

PĻAUJA NENOTIEK AUTOMĀTISKI

"Ja es esmu iesējis labu sēklu ticībā, vai tad mana raža neparādīsiet automātiski?"

Nē, neparādīsies. Raža neatnāk automātiski, tieši tāpat kā sēja. Izlasiet līdzību, kuru Jēzus stāstīja Marka 4. nodaļā, un jūs ieraudzīsiet,ko es ar to domāju: "Un Viņš sacīja: "Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kāds cilvēks sēklu iemet zemē un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Zeme pati no sevis nes augļus, pariekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā. Un, kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt." (Marka 4:26-29)

Dievs nesēja sēklu šajā līdzībā. To izdarīja cilvēks. Dievs deva pavairošanos. Bet tieši cilvēks vāca ražu, sūtot sirpi.

Pļauja prasa darbu. Viņa prasa darbību no mūsu puses. Tāpat kā lauksaimnieks nesēž ražas laikā, gaidot, ka viņa raža pati atnāks no lauka noliktavā, mēs nevaram sagidīt, ka mūsu raža atnāks bez mūsu palīdzības. Iespējams, jūs cerējāt, ka Dievs paņems uz Sevi visu atbildību par to. Bet viņš to nedarīs.

Ja jūs palasīsiet Bībeli, jūs ieraudzīsiet, pat tad kad Dievs nodrošināja milzīgus brīnišķīgus nodrošinājumus, Viņš vienalga pieprasīja, lai Viņa ļaudis izietu un salasītu to. Kad izraēlieši bija tuksnesī, Dievs izbēra no debesīm pār viņiem barību. Bet viņi nevarēja vienkārši sēdēt savās teltīs un gaidīt. Šis ēdiens nolaidās uz zemes līdzīgi mazām sniegpārsliņām, un viņiem vajadzēja paņemt kādu trauku un iziet un salasīt to līdz tam brīdim, kamēr būs salasīts pietikami, lai paēstu. Viņiem vajadzēja salasīt ražu!

Garīgi runājot, jums vajadzēs darīt tieši to pašu. Jums būs nepieciešams sūtīt savu sirpi un pieprasīt nodrošinājumu, kurš pieder jums pēc jūsu iesētās sēklas likuma. Jums nepieciešams pateikt: "Es ticu, ka pieņemu savu ražu Jēzus vārdā. Bet tagad, kalpotāju gari, ejiet un izdariet tā, lai mana nauda (vai lai kas tas nebūtu) atnāktu!" (Skatieties Ebrejiem 1:14)

Citiem vārdiem, jums ir jāpļauj ticībā, tieši tāpat kā sējāt ticībā. Tā vietā, lai vienkārši sēdētu un gaidītu Kungu, jums ir jākļūst vairāk aktīvam. Jums ir nepieciešams paņemt to, kas pieder jums.

Marka evaņģēlijā 11:24 ir teikts, kā to izdarīt. tur ir teikts: "Visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks".

Izlasiet vēlreiz šo pantu. Tajā ir teikts, ka jums ir jātic. Kam jātic? Ticēt tam, ka jūs saņemat.

Ir nepietiekami ticēt, ka Dievs ir labs un grib, lai jūs esat veiksmīgi. Nepietiekami ticēt, ka jūsu raža kaut kur ir. Jums ir jātic, ka jūs saņemat to. Šajā pantā vārds, kurš tulkots kā "dabūsiet", burtiski nozīmē "ņemt". Jūs nevarat būt kūtrs cilvēks, un tajā pašā laikā veiksmīgs kristīgajā dzīvē. Apustulis Pāvils teica Timotejam: "Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību.." (1.Timotejam 6:12). Kad lieta skar Dieva svētības, kuras ir nodrošinātas priekš jums, jums nepieciešams sagrābt tās, jums ir jābūt drosmīgiem, lai iemantotu to, ko Dievs ir pasludinājis par jūsu.

Tāpēc ķerieties pie lietas. Sējiet sēklu konkrētā jomā, kur jums ir vajadzīga raža. Stāviet stipri un esiet modri, kamēr atnāks jūsu laiks. Pēc tam sūtiet sirpi un ņemiet to, ko Dievs jums devis.

Lai jūs varētu gūt panākumus, sākumā ir jāuzplaukst jūsu dvēselei. Tas ir sākums veiksmīgai dzīvei. Bet kā to sasniegt?

Mans ceļojums uz veiksmīgu dzīvi sākās daudzus gadus atpakaļ, kad es Keneta Bībelē, ko uzdāvināja viņa mamma, izlasīju Mateja evaņģēliju 6:33: "Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas."Paplašinātajā Bībeles tulkojumā ir teikts: "Meklējiet Viņa ceļu tam, kā būt pareizam un rīkoties pareizi." Tas ir Dieva labklājības pamats. Kad es atradu šo pantu, es biju gatava pamēģināt Dieva ceļu, jo man bija vajadzīgs ļoti daudz kas, bet mans ceļš nenostrādāja.

Es sapratu, ka Dieva labklājība - tā nav tikai finansiāla svētība. Tā ietver sevī dziedināšanu, aizsardzību, labvēlību, gudrību, panākumus, labklājību un visu labo, kas vien jums būtu nepieciešams, visus labumus, par kuriem Jēzus samaksāja, lai tie jums būtu. Viņš ieņēma mūsu vietu un paņēma mūsu grēku lāstu, lai mēs varētu dzīvot labvēlībā. "Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka, - lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristū Jēzū..." (Galatiešiem 3:13-14).

Jesajas 53:5 ir teikts: "Sods (kas nepieciešams miera un labklājības iemantošanai) mūsu bija uz Viņu, un Viņa brūcēm (kuras bija ievainotas) mēs esam dziedināti un darīti par veseliem (pilnīgiem) (no paplašinātā Bībeles tulkojuma). Šajā pantā vārds "miers" ir pārtulkots no ebreju vārda "šalom". Tas nozīmē: "viss ir vietā, viss ir vesels", tas ir veselums katrā dzīves sfērā - garā, dvēselē un miesā.

Veiksmīga dzīve neatnāk tāpat vien. Un tā neatnāk uzreiz. Patiesu panākumu pamatā ir sekojošas darbības:

1.Staigāšana patiesībā

2.Uzticamība

3.Centība

4.10.tiesa

5.Sēja

6.Ticība

7.Apliecināšana

Dievs ir spējīgs runāt!

Viņš sāka ar mani runāt, kad es gulēju brāļa mašīnā uz aizmugurējā sēdekļa. Un kad es biju pilnībā pārliecināts tajā, ka dzirdēju uz sevi vērstus Dieva vārdus, es nekad tajos nešaubījos. Šo vārdu piepildīšanās ir  pierādījums tam, ka tie patiešām bija no Dieva.

Es dzirdu, kā sludinātāji un citi ticīgie bieži saka, ka Dievs viņiem teica to un šito. Es vienmēr meklēju pierādījumus - rezultātus.

Kungs teica: "Redzi, Es stāvu pie durvīm un klauvēju: ja kāds sadzirdēs Manu balsi un durvis atvērs, Es ieiešu pie viņa un turēšu mielastu ar viņu un viņš ar mani." (Atklāsmes grāmata 3:20) 

Viņam katram no mums ir vēsts par lielisko mērķi. Tomēr Viņš ir ielicis šeit vārdu "ja", kas nozīmē, ka mums visu laiku ir jāklausās, mūsu dzirdei ir jābūt kārtībā.

Dievs ir spējīgs runāt. Cilvēki arī runā. Caur Savu Dēlu Jēzu Viņš ir tur, kur mēs. Viņš jūt to, ko jūtam mēs. Viņš vēlas ar mums sarunāties, piedalīties mūsu dzīvē un būt ar mums tuvās savstarpējās attiecībās.

Dievs runāja ar mani manas kristietības ceļa sākumā, un tāpat vairāk kā 20 reizes pēc tam. Un tas mani noveda pie sekojoša lēmuma:

Es nekad neko neuzsākšu Viņa vārdā, kamēr no sākuma par to nedzirdēšu no Viņa, un nepārliecināšos, ka nepastāv nekāda kļūda.

Es esmu cilvēks, man ir daudz pretinieku, un man ir pietiekami grūti izdarīt kaut ko Dievam, pat, ja es skaidri dzirdu Viņu sevī iekšienē un zinu, ka Viņa mutiskais vārds tiek apstiprināts ar Viņa uzrakstīto Vārdu. Mēģināt darīt Dieva darbu, pamatojoties uz to, ko mēs paši par sevi esam sacerējuši - absurds, kas ved pie postošām sekām.

Grūtajā meklēšanas laikā, kad es meklēju savu vietu Dievā, es noteicu principus lēmumu pieņemšanai. Tāpat rīkojās apustulis Pāvils. Es nekonsultējos ar miesu un asinīm, pirms pieņemt kaut ko svarīgu Dieva vārdā (Galatiešiem 1:16). Piedzīvojot spēcīgu sastapšanos, dziedināšanu un aicinājumu, Pāvils vēl pirms iepazīšanās ar citiem apustuļiem nošķīrās uz veseliem trim gadiem, lai saprastu, kas ir viņš un kurp tiekties. Tā viņš atrada savu likteni.

Uzzinot vietu, ko nozīmējis Dievs, es Viņā klausījos ar katru savas būtības šūnu. Es neskatījos ne uz vienu šķērsli, ne uz cenu, kuru nācās maksāt dēļ nesapratnes, vajāšanas, streiki. Es biju gatavs parastam smagam ikdienas darbam. Zināšanas par savu vietu Dievā kļuva par virzošo spēku, par manu visaptverošo kaislību, un to pašu es jūtu līdz pat šai dienai. Pasaulē nav citu līdzīgu pārdzīvojumu tam.

SAVAS VIETAS ATRAŠANA DIEVĀ

Es daudzus gadus pēc kārtas uzstājos kalpotāju, biznesmeņu un citu cilvēku priekšā, kas bija ieinteresēti profesionālā izaugsmē, un no daudziem dzirdēju vienus un tos pašus jautājumus: "Kā es varu kļūt tik veiksmīgs, kā tas cilvēks? Kāpēc man nesanāk tas, ko dara viņš?"

Tā vietā, lai nosodītu šos cilvēkus, es parasti viņiem uzdodu kaudzi ar jautājumiem: "Kur Bībelē Dievs jums prasa izdarīt to, ko dara kāds cits? Vai esat atraduši savu vietu Dievā? Ja jā, tad vai nevajadzētu paskatīties uzmanīgāk uz to, ko tieši darīt jums ir aicinājis Dievs? Vai jūs apzināties, ka jūs savā veidā esat unikāls. Pats lielākais gods - darīt to, ko Viņš personīgi jums ir aicinājis darīt. Bet viņš jūs nav aicinājis kļūt par kāda klonu."

Pēc manas pārliecības, balstoties uz milzīgu pieredzi un zināšanām, kas balstītas uz Dieva Vārda principa, Dievs nav pagodināts, kad mēs visi kļūstam vienādi. Katrs no mums ir unikāls un neaizvietojams.

Iespējams, jūs redzat, kā kāds ir sasniedzis brīnišķīgus rezultātus televīzijā vai kādā citā cienīgā jomā. Bet jūs nekādā veidā nevarēsiet veiksmīgi darīt to pašu, kamēr nesadzirdēsiet, kad Dievs sāks runāt jūsu garā tieši un skaidri, kā un kad darīt. Turklāt jums ir jāredz, kā Viņš atver jums durvis šī plāna piepildīšanai.

Kad es runāju par to, ka Dievs runā jūsu garā, es ar to domāju, ka jūs dzirdat Viņa balsi un sasaistāt to ar Bībeli, ar Dieva Vārdu. Jūs redzat neredzamo un sevī iekšienē jūtat ticību tam, ka jūs varat paveikt neiespējamo.

Jūs zināsiet, ka esat atraduši savu vietu Dievā, kad sajutīsieties, kā zivs ūdenī, kad kā kalpotājs būsiet pilnībā sakoncentrēts uz Evaņģēlija izplatīšanos. (Romiešiem 1:16) 

Bet ja jums ir cita nodarbošanās, jūs vienkārši būsiet iekšēji pārliecināti, ka atrodaties Dieva gribā.

Savas vietas noteikšana Dievā neatnāk vienas dienas laikā. Tas ir process, kas prasa laiku, pieredzi, pacietību, paklausību un izturību. Bet, kad jūs atradīsiet savu likteni, ne par ko neatstājiet to!

Es pat teiktu, ka mums vienkārši nav izvēles. Dievs - mūsu Avots, un Viņa ceļš - tas ir mūsu ceļš.

SVARĪGAS DOMAS

Esiet gatavi izpildīt Dieva pavēli, lai atrastu savu vietu Viņā. Atveraties Viņa vadībai šajos meklējumos. Jums nav jāsamierinās ar kaut ko  citu. Dubultojiet piepūli, kuru jūs pielikāt panākumu sasniegšanai kalpošanā, profesijā vai personīgajā dzīvē. Ar Dievu nekad nav par vēlu kaut ko sākt. Bet, kad Viņš runā, jums ir jārīkojas. Sākot redzēt neredzamo, sekojiet Viņam, kā to darīju es. Atcerieties: "...no neredzamā ir cēlies redzamais." (Ebrejiem 11:3)

Lai atrastu savu vietu Dievā, veltījiet sevi pilnībā šai meklēšanai, un jūs ierakstīsieties savā liktenī tikpat harmoniski, cik ērglis komfortabli jūtas savā ligzdā.

Es atceros laiku, kad mums ar Deivu bija vajadzīgs brīnums katru mēnesi, lai būtu iespēja nomaksāt rēķinus. Es atstāju savu darbu, lai man būtu laiks gatavoties savam aicinājumam - gatavoties kalpošanai, un tas samazināja mūsu ienākumus uz pusi. Pēc katras rēķinu apmaksas es raizējos, jo naudas kaut kam citam gandrīz vairs nepalika. Es sēdēju ar rēķiniem un kalkulatoru vienā istabā un lauzu galvu, kā izdzīvot līdz nākamajiem rēķiniem, bet Deivs tajā laikā priecājās kopā ar bērniem citā istabā. Un tā katru reizi. Beigu beigās starp mums izvērtās saruna:

Es: Katru mēnesi mēs tikko sakasām tam, lai nomaksātu rēķinus.

Deivs: Jā, un katru mēnesi mums Dievs tajā palīdz.

Es: Un kā tad Viņš gatavojas palīdzēt mums nākamajā reizē? Kāpēc gan tev neizdarīt kaut ko?

Deivs: Ko tu gribi, lai es izdaru? Tu tici, ka mēs esam paklausīgi Dieva gribai?

Es: Jā, ticu, ka mēs esam paklausīgi Viņa gribai.

Deivs: Tu tici, ka Dievs tev lika pamest darbu?

Es: Jā, es ticu, ka Dievs man lika pamest darbu.

Dievs: Dievs ir rūpējies par mums no mēneša uz mēnesi?

Es: Jā, jā. (Aizkaitināta teicu.)

Deivs: Un tā Džoisa, mēs esam paklausīgi Dieva gribai, mēs ziedojam, atbildē tam Dievs apsola piepildīt mūsu vajadzības. Tātad, ko tu gribi, lai es darītu?

Es gribēju, lai Deivs sēdētu pie rēķiniem un kalkulatora un kopā ar mani uztrauktos par naudas trūkumu. Tā vietā, lai sēdētu pie rēķiniem, man vajadzēja veltīt laiku sadraudzībai ar Dievu.

VELTĪT LAIKU DIEVAM - TĀ IR ATSLĒGA

Ir ļoti svarīgi pavadīt laiku ar Dievu. Bībelē ir daudz apsolījumu, kuri īstenosies mūsu dzīvē, ja mēs būsim sadraudzībā ar Dievu. Piemēram,  16. psalmā 11. pantā ir rakstīts, ka Dieva klātbūtnē ir prieka pārpilnība. Bet Nehemijas 8:10 ir rakstīts, ka prieks - tas ir mūsu spēks.

Velns grib nozagt mums prieku. To arī viņš darīja, kad es pārdzīvoju par mūsu materiālo stāvokli. Viņš zina: ja viņam izdosies nozagt mums prieku, tad viņš nozags arī mums spēku. Turklāt, mēs pārstāsim Dievam veltīt tik daudz uzmanību, cik veltījām iepriekš.

MUMS IR JĀSAKONCENTRĒJAS UZ DIEVU UN UZ MŪSU SAVSTARPĒJĀM ATTIECĪBĀM AR VIŅU

Teikšu vairāk: mums izmisīgi ir jāvēlas sadraudzība ar Dievu. Tas mums palīdzēs apzināties, ka Viņš mums ir devis varu pār velnu, un tāpēc mēs nedrīkstam viņam ļaut vadīt mūsu dzīvi un nedrīkstam ticēt viņa meliem. Mums viņam ir jāizrāda pretestība un lūgšanā viņš jāsasien.

Mēs nevar piespiest velnam pārtraukt mums uzbrukt, bet mēs varam viņu uzvarēt katrā cīņā, ja izmantosim mums doto varu no Dieva, un nesamierināsimies ar viņa uzbrukumiem. Tā ir patiesība. Ja jūs patiešām ticat, ka Dievs dzird jūsu lūgšanas, ja jūs zināt, ko māca Bībele, tad velns nevarēs kontrolēt jūsu dzīvi.

TICĪBAS SPĒKS UN POZITĪVS NOSKAŅOJUMS

Es gribu, lai jūs saņemtu atklāsmi par to, ka Dievs deva kā jaunpiedzimušam kristietim varu pār velnu. Un viens no veidiem pielietot šo varu - tas ir saglabāt pozitīvu noskaņojumu grūtību brīžos.

Ticīgajiem patīk citēt Romiešu 8:28. Tur ir rakstīts, ka "tiem, kas Dievu mīl, kas pēc Viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti, viss nāk par labu." Šis pants satur sekojošu apsolījumu: lai kas arī nenotiktu mūsu dzīvē, ja mēs turpināsim lūgt, turpināsim mīlēt Dievu un izpildīt Viņa gribu, tad viss pagriezīsies mums par labu.

Es aicinu jūs dzīvot ticībā, bet ne bailēs. Nenovērsiet acis no Dieva un ticiet, ka Viņš  jums jau ir izdarījis visu, kas vajadzīgs, pašā piemērotākajā laikā un vislabākajā veidā.

Manas dzīves stāsts - spēka liecība par to, ko Dievs var izdarīt Viņam paklausīga cilvēka dzīvē; cilvēka, kurš gatavs skatīties tikai uz neredzamo un uzņemties neiespējamo.

Visi cilvēki ir atšķirīgi, bet, lai kļūtu veiksmīgiem, katram ir jāzina sava vieta pasaulē un sabiedrībā. Daudzi neatrodas vietā, kura ir domāta viņiem pašiem un apmierinātu arī apkārtējos. Dažreiz cilvēkiem neizdodas atrast kaut kādu svarīgu, pat pamatelementu, kas nepieciešams, lai viņu vēlmes kļūtu par kaut ko un  izdarītu kaut ko, lai vēlmes tiktu apmierinātas.

Zeme - kopumā tā ir kā mēslu izgāztuve no tonnām cilvēku, kuri nevar atrast savu vietu. Viņi ir nepamierināti un vīlušies. Tā tam nav jābūt. Mums tikai ir jāsāk saprast un ticēt, ka ir augstākā vara - Dievs. Un Viņš interesējas un rūpējas par mums. Kad mēs skatāmies uz neredzamo, vēršoties pie Augstākās Būtnes, mēs redzam, ka neiespējamais nemaz nav tik nesasniedzams, kā mums liktos. Reiz es sapratu:

-Dievs grib, lai katrs no mums atjēgtos un ieraudzītu, ka Viņš ir.

-Tikai Dievs var mums parādīt, kā izbēgt no lamatām mūsu dzīvēs.

-Dievs pazina mūs vēl pirms dzimšanas un izplānoja mūsu dzīvi un karjeru.

-Klausot Viņu, mēs atradīsim savu vietu, un tā būs pati labākā no visām iespējamajām.

Es sapratu, ka Dievam  katram ir konkrēts aicinājums, konkrēts dzīves mērķis. Un mums ir jāuzzina tas un jāizpilda tas visās sfērās.

Es domāju, ka zinu, kādam ir jābūt manam liktenim. Kā dziedāja Frenks Sinatra: "Es visu daru pa savam." Tā bija man. Es neklausīju nevienu, izņemot sevi pašu, un uzskatīju, ka Dievam gar mani nav nekāda vai gandrīz nekāda darīšana.

Atzīstos, man nebija taisnība. Pavisam nebija taisnība. Es biju tādā neziņā līdz tam brīdim, kad biju tuvu nāvei. Tālāk iet vairs nebija kur. Es nesapratu, ka ir iespēja uzzināt Dieva plānu par sevi.

Es biju piektais un pats mazākais bērns ģimenē. Mana māte deva solījumu Dievam, ja viņas pēdējais mazulis būs zēns ar melniem matiem un zilām acīm (pārējiem bija brūnas acis), tad viņš kļūs par Evaņģēlija sludinātāju, lūgs par slimajiem un paveiks  Dievam citas neiespējamās lietas.

Lai gan mans tēvs jau bija sludinātājs, man pat prātā nekad nenāca doma iet pa viņa pēdām. Es tiku izaudzināts draudzē, un man pietika ar reliģiju. Manī tā neizraisīja nekādu interesi.

Es gribēju dzīvot pa savam!

Es apņēmīgi rīkojos pēc pilnīgi cita plāna. Kā pusaudzis es aizgāju no mājām, lai atbrīvotos no patstāvīgiem vecāku aicinājumiem ļaut Dievam vadīt mani. Es gribēju pats sev dzīvē izsist ceļu.

Neskatoties uz iedzimtu stostīšanos, es precīzi zināju, par ko es gribēju kļūt -par  juristu tāpat kā mans vectētiņš Emoss Plezants Roberts. Lai cik muļķīgi tas neskanētu, es gribēju kādreiz kļūt par sava dzimtā štata Oklahomas gubernatoru. Es stingri nolēmu, ka nekas un neviens mani neapstādinās ceļā uz šo mērķi.

Pēc tam es piedzīvoju dziļāko šoku. Es sapratu, ka dzīvē ir lietas, kuras ir stiprākas par mani. Mācoties koledžas otrajā kursā, es piedalījos reģionālā basketbola čempionātā un vienas spēles laikā es nokritu bezsamaņā. Manas plaušas bija skārusi tuberkuloze, slimība, kas ļoti izplatīta indiešu ciltī, no kuras nāk mana māte. Pēc pārbaužu rezultātiem ārsti deva slēdzienu, ka šī šausmīgā slimība ir progresējusi manā ķermenī jau ilgu laiku un tagad ir sasniegusi savu pēdējo stadiju. Es jutos gandrīz miris.

Tas bija 1935. gadā, un tad ārsti vēl nemācēja izārstēt tuberkulozi.

No šīs slimības nomira mammas tētis un divas viņas vecākās māsas. Un tagad, kā domāju es, pienākusi bija mana kārta.

Vēlēšanās visu darīt "pa savam" nomira manī. Pirmo reizi es sapratu, ka ir kaut kāds ļauns spēks, kas ir uzbrucis manam ķermenim, un šī neārstējamā slimība - tā izpausme. Man gribēja atņemt dzīvi pirms es to vispār  pamēģināju.

Šausmīgi mokoties, ciešot no sāpēm, es atkal un atkal sajutu nāves klātbūtni. Sarūgtināta par manu nostāju, mamma katru nakti čukstēja manā ausī: "Oral, Dievs neļaus velnam tevi nogalināt. Tu piedzimi, lai sludinātu Evaņģēliju kā tavs tēvs, un lūgtu par slimajiem, kā es."

Tas viss man likās kaut kas tāls un svešs. Piecus mēnešus es nogulēju, atrodoties starp dzīvību un nāvi. Es nesajutu sevī nekādu atbildi uz Dieva aicinājumu, līdz mana māsa Džūlija nepienāca pie manas gultas un nepateica četrus vārdus, izmainot manu dzīvi uz visiem laikiem: "Oral, Dievs tevi izdziedinās."

Mīlošais Dievs uzklausīja manu vecāku lūgšanas un gribēja viņus pagodināt. Mana sirds tika aizskarta ar man nezināmu spēku.

Džulijas vārdi bija pravietiski. Mans brālis Elmers, - viņš bija 14 gadus vecāks par mani un tajā laikā viņam jau bija sava ģimene, - reiz mums atveda jaunumus, kuri āizrāva manu garu. Viņa sieva Ora, veltījusies kristiete, gāja uz manu dzimtās pilsētas Adas atmodas sapulci, un tur evaņģēlists Džordžs S. Mansijs katru vakaru lūdza par slimo dziedināšanu.

"Celies, Oral, - teica Elmers. - Es atbraucu pēc tevis. Es tevi aizvedīšu uz šo sapulci. Dievs tevi izdziedinās."

Elmers nebija kristietis, bet viņu, tāpat kā mūs visus, ietekmēja mūsu mammas Klaudijas Priscilas Robertsas ticība. Kaimiņi bieži lūdza viņai atnākt un palūgt par kādu no tuviniekiem, kuriem ārsti jau bija uzlikuši krustu.

Ceļā uz sapulci es gulēju uz aizmugurējās mašīnas sēdekļa, un tad es pirmo reizi sastapos ar Dievu.

Es dzirdēju Dieva balsi!

"Dēls, Es tevi izdziedināšu, un tu nesīsi Manu dziedinošo spēku savai paaudzei!"

Es nevaru to izskaidrot un nemaz necenšos, jo neko tādu tamlīdzīgu es nekad iepriekš neesmu pārdzīvojis. Tā bija Viņa balss: skaidra, kas neatstāja nekāda šaubas par runātāja personību.

Kamēr es pārdomāju dzirdēto, Viņš sāka runāt atkal: "Tev ir jāuzceļ Man universitāte. Nostiprini to Manā autoritātē un Svētā Gara spēkā!" Es zināju bez jebkādas šaubu ēnas, ka dzirdēju Dieva balsi.

Tagad man likās, ka dzīvoju divās pasaulēs. No vienas puses, es biju nāvējoši slims. No otras puses, mani veda uz dziedināšanas lūgšanu. No maniem 75 kg pie auguma 1,85 m, bija palikuši 54 kg, - kauli un āda.

Kad mēs atbraucām uz sapulci, sludinātājs svaidīja mani ar eļļu un lūdza lūgšanu, vārdi, kuri it kā iespiedās katrā manas miesas šūnā: "Tu, nešķīstā, mokošā slimība, es tev pavēlu Jēzus Kristus no Nacaretes vārdā, izej no šī jaunā cilvēka. Atstāj viņu un atlaid brīvībā!"

Es uzreiz  saņēmu dziedināšanu savās abās plaušās un runā, bet man bija vajadzīgi vairāki mēneši, lai saņemtu spēkus un apzinātos, ka no šī brīža es esmu brīvs no stostīšanās un esmu aicināts sludināt Evaņģēliju.

SVARĪGAS DOMAS

1.Dievam ir konkrēts aicinājums un plāns - augstākais mērķis jūsu dzīvei.

2.Nepalaidiet garām pašu galveno no tā, ko Dievs jums cenšas parādīt attiecībā uz Viņa plāniem  jums. Sakoncentrējieties meklējumos galvenajam pamatvirzienam jūsu dzīvē.

3.Viens Dieva pieskāriens var pilnībā izmainīt jūsu dzīves gaitu.

4.Nekad sev neuzlieciet krustu.

Daudz kas notiek tāpēc, ka mēs domājam, ka tam tā jānotiek.

Nesen es izlasīju par vienu zinātnieku, kurš apgalvoja, ka pēc tam, kad jūs sasniedzat noteiktu vecumu, mūsu atmiņa ievērojami kļūst vājāka. Kad es sasniedzu 40 gadus, tad atskārtu, ka man kļuva daudz grūtāk iegaumēt Rakstus. Pēc kāda laika es teicu sev: "Man tas nav vajadzīgs!"   Beigu beigās, smadzenes - tās vienkārši ir fizisks orgāns, caur kuru darbojas mūsu prāts. Prāts ir daļa no mana iekšējā "es" - un prāts nekad nenoveco. (Bagātniekam ellē funkcionēja gan prāts, gan atmiņa, tāpēc ka Ābrahāms viņam teica Lūkas 16:25: "...atceries, ka...")

Kopš brīža, kad es sāku ticēt, domāt un runāt pareizi, es spēju citēt jebkuru Rakstu vietu, kuru es atcerējos tikpat viegli kā iepriekš, bet mana atmiņa kļuva pat labāka tā vietā, lai sāktu pasliktināties.

Mēs vairākkārt ciešam neveiksmes tikai tāpēc, ka mēs gatavojam sevi tām. Mēs gatavojamies kritienam. Mēs domājam par to, ticam tam, un darām to. Bet kā ticīgajiem  mums nekad nav jārunā par krišanu, šaubām vai neticību. Mums ir jārunā par ticību.

Ja jūs cietāt sakāvi, jūs pasludinājāt savu spriedumu ar savām lūpām.

Es esmu pateicīgs Dievam par visām labajām publikācijām, kuras šodien ir sasniedzamas par šo tēmu, bet vēl daudzus gadus atpakaļ es atklāju šo noslēpumu tekstā, kas jau bija citēts iepriekš, kur Jēzus saka: 

Marka 11:23,24

23. Jo patiesi Es jums saku; ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! - un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks.

24.Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.

1933.  gadā es biju parasts 16 gadīgs zēns, smagi slims, gultā. Četrus mēnešus pirms maniem sešpadsmit gadiem es biju tik slims, ka likās, nekad es nepametīšu gultu.

Pieci ārsti, ieskaitot vienu slavenu, nodarbojās ar mani.

Es dzīvoju ar savu vectētiņu un vecmāmiņu. Manam vectēvam bija daudz zemes, bet viņš nebija bagāts. Tas bija Lielās Depresijas laiks. Tomēr, ja pati dārgākā klīnika spētu mani glābt, tad viņš mani sūtītu turp.

Mani dakteri ieteica manai ģimenei klausīt dakteri no slavenās Mei slimnīcas, tā kā viņa skaitījās viena no labākajām Amerikā.

Viņš un pārējie mani ārsti teica, ka man nav cerības. Viņš pat teica, ka man nav neviena iespēja no miljona izdzīvot. Viņš pat pieminēja, cik tas ir zināms ārstiem, vēl neviens bērns ar manu slimību nav nodzīvojis ilgāk par 16 gadiem. Man nekad nebija normālas bērnības. Es nekad neskrēju un nespēlējos kā pārējie bērni. Es biju pusinvalīds visu savu dzīvi.

Pilsēta, kurā es dzīvoju sauca Makkina (Teksasa štatā) un atradās 32 jūdzes (apmēram 50 km) no Dalasas. Tajā laikā tur dzīvoja ap 8750 cilvēkiem. Vectēvam tur piederēja dažas mājas, un viņš nolēma pārcelties no vienas uz otru. Viņš pārkrāsoja to, iekārtoja, un Jaunajā 1934. gadā, mēs pārcēlāmies.

Strādnieki pārveda mēbeles, atstājot mēbeles manā istabā pēdējam braucienam. Kad viņi atbrauca un iekrāva visu no manas istabas, atbrauca ātrā palīdzība, lai pārvestu arī mani.

Harisa kungs no Harisa apbedīšanas biroja, un viņa šoferis MakDonalds, pacēla mani no gultas, uzlika uz nestuvēm un pārnesa mani uz ātrās palīdzības mašīnu. Kad mēs izbraucām, Harisa kungs pagriezās pret mani un jautāja: - Dēls, runā, ka tu esi piesiets gultai jau gandrīz gadu?

 - Nē, - atbildēju es, - nevis gadu, bet apmēram deviņus mēnešus.

Viņš teica: - Ja tu vēlies, mēs varam izbraukt lēni cauri dzīvojamam rajonam, jo tu taču ilgu laiku neesi redzējis pilsētu.

Es biju daļēji paralizēts, bet varēju pagriezt galvu un skatīties pa logu. Pēc gandrīz gada, kas tika pavadīts gultā, kur es varēju skatīties tikai uz četrām sienām un griestos, pilsēta izskatījās labi, pat ja uz to bija jālūkojas caur ātrās palīdzības logu.

Harisa kungs pēc tam piedāvāja: - Dēls, ja tu gribi, mēs varam izbraukt caur pilsētas laukumu. Šodien ir Jaunais Gads un vairākums uzņēmumu ir slēgti, tāpēc satiksme būs neliela.

Es teicu: - Es būtu pateicīgs par to.

Nekad neaizmirsīšu līdz savai pēdējai dienai uz zemes un pat pēc tam, mūžībā, kad es raudzījos pa mašīnas logu un ieraudzīju veco tiesas ēku, velns man čukstēja: "Jā, tu pat iedomāties par to nevarēji,ka ieraudzīsi  šo ēku ar savām acīm. Tu nekad nespētu to ieraudzīt, ja nebūtu bijusi Harisa kunga labvēlība!"

Es zināju, ka tas bija velns. Dažiem cilvēkiem tādos brīžos nav pa spēkam atšķirt velnu no Dieva, bet es jums pateikšu,  kā jūs to varat izdarīt. Visu, ko saka velns, izsauc šaubas, neticību un kritienu garā.

Dievs nekad neiedveš šaubas, sakāvi, neticību un kritienu garā. Būdams baptists, es turpināju lasīt savas vecmāmiņas Bībeli. Man atmiņā nāca rindas no Rakstiem, un kaut kas iekšienē man ierunājās un iznesa šos Rakstus uz āru: "Būs viņam tā, kā viņš saka!"

Ticiet tam ar savām sirdīm, runājiet to ar savām mutēm. Tas ir ticības princips. Jums var būt tas, ko jūs teiksiet.

Es to izrunāju tajā dienā ātrās palīdzības mašīnā, un asaras ritēja pār manu seju. Es nesapratu visu to, ko es zinu tagad. Es tikai ieraudzīju vienu mazu gaismas stariņu, līdzīgu tam, kas laužas cauri koka lapotnei - bet es zināju, ka tas stars, bija kaut kur tur.

Es teicu: "Es ieraudzīšu šo ēku!  Es ieraudzīšu šo tiesas ēku atkal, es atnākšu un stāvēšu šajā pagalmā pie tiesas ēkas, jo Jēzus teica: "Tam kam jūs ticat savā sirdī un ko jūs runājat ar savu muti, tas jums notiks!" Es ticu tam ar savu sirdi. Un es to saku ar savu muti."

Viss sākās ap diviem dienā, 1934.gada 1. janvārī.

Kad jūs esat nolēmuši rīkoties, tad jūs zināt, kas ir jādara. Es atteicos atkāpties no sava ticības apliecinājuma, pagāja janvāris, es vēl joprojām biju piesiets gultai. Marts, aprīlis, maijs, jūnijs, jūlijs - pagāja septiņi mēneši. Es vēl joprojām biju gultā.

Velns turpināja man atkārtot: "Tas nenostrādās!" Es atbildēju: "Es netaisos ticēt tev, tu vecais musinātājs!"Es cieši turējos pie savas apliecināšanas. Es atteicos padoties. Es teicu: "Raksti ir tas, ko Jēzus teica, kad Viņš bija uz zemes!"

Es turpināju runāt Jēzum, Dievam, Svētajam Garam, eņģeļiem, velnam un ļaunajiem gariem: "Es grasos pieturēties pie tā!"Es teicu Dievam: "Ja tas nepiepildīsies, tas būs tikai tāpēc, ka Tavs Vārds neizturēja to. Es stāvu uz Tavu Vārdu. Jēzus un es, mums būs jākrīt kopā, es negrasos atkāpties no Viņa."

1934. gada augusta otrajā sestdienā, es atnācu šīs tiesas ēkas pagalmā.

Tajos laikos, Depresijas dienās 1934. gadā, visi teksasieši, jo sevišķi no laukiem, vienmēr brauca uz pilsētu sestdienās. Tur vienmēr bija tik daudz cilvēku, ka man nācās pagrūst visus ar elkoņiem, lai nokļūtu līdz ietves malai. Bet es tiku tur, nostājos dienvidaustrumu stūrī pie pārtikas veikala, un asaras ritēja pār maniem vaigiem. Es pacēlu rokas, nepievēršot uzmanību tam, ko cilvēki varētu par mani padomāt. Šī ir viena no lietām, kurai es nekad nepievērsu ne mazāko uzmanību.

Es teicu: - Velns, es tev teicu! - un vēl - Velns, es nezinu, vai tu vari lasīt vai nē, bet gadījumā, ja vari.... - Es izņēmu savu Jauno Derību, atvēru Marka evaņģēliju 11:23,24, un nolasīju viņam.

Es teicu: - Tu man visus šos mēnešus teici, ka tas nedarbojas, nevar darboties un nedarbosies. Es taču tev teicu, tas bija Dieva Vārds. Un tā tas arī notika.

Es nezinu, ko domāja cilvēki, kad redzēja septiņpadsmit gadīgu zēnu ceļa malā ar Jauno Derību rokās, ar asarām pār vaigiem, sarunājamies nezin ar ko. Bet es tam nepievērsu uzmanību. Es stingri pieturējos pie Rakstiem būdams piesiets pie gultas, un kopš tā brīža vienmēr esmu bijis uzticams Viņam.

Es nekad neaizmirsīšu, kad es pirmo reizi to sāku saprast. Tas bija tajā laikā, kad es biju Orala Robertsa universitātes students. Reiz es biju mājās, studēju savu Bībeli un sāku lasīt lūgšanu, kuru lūdza Jēzus Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā. Es nesen uzzināju par piekrišanas spēku, tāpēc teicu: "Tā kā Jēzus šeit lūdz par mani, un es zinu, ka Viņš lūdz ticībā, tāpēc, izlasot šo, es piekrītu visam, ko Viņš šeit teica."

Es domāju, ka tas būs salīdzinoši viegli. Pēc tam es nonācu līdz 23. pantiņam. Tur Jēzus lūdza par visiem mums, ticīgajiem: "...ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu esi Mani sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis."

Man aizrāvās elpa, kad es to izlasīju! Es padomāju: "Ko? Jūs gribat man teikt, ka Dievs mani mīl tikpat stipri, kā Viņš mīl Jēzu?" Es savā dzīvē neko tamlīdzīgu nebiju dzirdējis.

Tajā laikā es neko  nezināju par to, ko nozīmē būt jaunam radījumam Kristū. Kopš bērnības es draudzē pastāvīgi dzirdēju, ka es biju parasts vecs grēcinieks, glābts pēc žēlastības. Es nevarēju iedomāties nevienu iemeslu, kura dēļ Dievs mani varētu mīlēt tā, kā Viņš mīl Jēzu. Man ar to nebija nekāda sakara.

Tomēr es nolēmu, ja dzīvā Dieva Dēls teica, ka tas tā arī ir, tad es nevaru iebilst un teikt, ka tas tā nav.

Man būs jāpiekrīt tam, ko Viņš teica, jo  Viņš ir mans Kungs un Glābējs. Es burtiski trīcēju no bailēm, kad es grasījos to teikt, bet manā priekšā stāvēja atvērta Bībele, un es nolēmu spert šo soli. Es  teicu: "Labi. Es gribu pateikties Tev, Tēvs, par to, ka Tu mīli mani tikpat stipri, kā Tu mīli Jēzu."

Acumirklī es sajutu, kā mans gars pacēlās manī iekšienē. Tāpēc es to teicu atkal: "Dievs mani mīl tikpat stipri, kā Viņš mīl Jēzu!" Lai gan es vēl trīcēju, šie vārdi mani aizrāva, un es staigāju pa to mazo istabiņu, atkārtojot tos atkal un atkal. "Dievs mīl Kenetu! Dievs mīl Kenetu! Dievs mīl mani - dumjo, nezinošo, stulbo mani!"

Vēlāk es uzzināju, ka, būdams jaunpiedzimis ticīgais, es neesmu stulbs. Man ir Kristus prāts. Bet, pat nezinot to, es ieraudzīju, kā Dieva  mīlestības patiesība izlauzās pie manis. Es no tā biju tādā sajūsmā, ka izskrēju no istabas un pieskrēju pie Glorijas.

Rādot viņai savu atvērto Bībeli, es teicu: "Paskaties šeit! Dievs mūs mīl tikpat stipri, kā Viņš mīl Jēzu!"

Pagāja piecdesmit gadi, bet es vēl joprojām runāju par šo atklāsmi, un ja jūs esat jaunpiedzimis Dieva bērns, jums ir nepieciešams tāpat runāt par Viņu. Jums ir jālasa savā Bībelē uzrakstīto Jāņa evaņģēlijā 17:23 un pastāvīgi skatīties uz to, ko Jēzus tur pateica. Jums tas ir jāsaka.... Un jāsaka tas... Un jāsaka tas... Nevis tāpēc, ka jūs jūtaties tā vai savādāk, bet gan tāpēc, ka jūs tam izvēlaties ticēt.

"Brāli Koplend, es gribētu to darīt, bet man tas nenostrādā. Man ir jāsajūt Dieva mīlestība, lai to pieņemtu."

Nē, jums nav nekas jājūt. Lai gan sajūtas tas ir labi, ja jūs turpināsiet staigāt ticībā, tās beigu beigās atnāks, jūs varat pieņemt Dieva mīlestību tieši tāpat, kā jūs pieņēmāt jaunpiedzimšanu. Jūs varat to izdarīt pamatojoties uz rakstīto vēstulē Romiešiem 10:9: ar savu muti apliecinot un savā sirdī tam ticot. Jums nav vajadzīgas kaut kādas īpašas sajūtas, lai to izdarītu. Jums vienkārši ir jāzina, ko saka Dieva Vārds.

Es atceros, kā Kungs man mācīja to, kas skar dziedināšanu. Tas notika vēl pirms tam, kad es devos mācībās uz Orala Robertsa universitāti. Es cietu no visiem gripas simptomiem, un man viss sāpēja. Man likās, ka pat mani mati sāp! Es atvedu Gloriju uz veļas mazgātavu, lai nodotu veļu tīrīšanai, un kamēr viņa gāja to darīt, es sēdēju mašīnā, domājot: "Man būs jāpasaka,lai viņa sēžas pie stūres. Esmu tik slims, ka nespēju vadīt mašīnu."

Man Bībele atradās uz blakus krēsla, un es atvēru Pētera 1.vēstuli 2:24. Es to paņēmu rokās un zems Svētā Gara vadības es izlasīju šo pantiņu balsī: "Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībā; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti."

Tajā mirklī es noteikti nejutu, ka esmu dziedināts. Es jutos ļoti slims. Bet es nolēmu parādīt savu gribu un teicu: "Es izvēlos ticēt tam." Pēc tam es atkal izlasīju šo pantiņu. Es teicu: "Es izvēlos ticēt tam. Jēzus brūcēm es esmu dziedināts."

Kad Glorija atgriezās, es viņai parādīju šo pantiņu. Es teicu: "Jēzus brūcēm es esmu dziedināts. Es izvēlos ticēt tam."

Viņa atbildēja: "Labi", un mēs aizbraucām mājās. Tajā brīdī, kad mēs atgriezāmies mājās, es jutos jau pietiekami labi. Es nodomāju: "Domāju, ka varu kaut ko uzēst vakariņās."Es vēl joprojām nejutos labi uz visiem simts procentiem, bet pēc vakariņām es devos gulēt. Kad nākamajā rītā es pamodos, visi simptomi bija prom.

Kas notika šajā situācijā? Es izvēlējos ticēt tam, ko Dievs teica, neatkarīgi no tā, ko es jutu. Tas ir pamats visam, uz ko balstās ticība. Es noticēju Dieva Vārdam savā sirdī, teicu to ar savām lūpām, un tas parādījās manā miesā.