1.daļa

Jēzus man atklāja savas sirds vēlēšanos. Viņš man lūdza pateikt citiem, ka Viņš atgriežas uz zemes. Viņš bija pilns ar līdzjūtību un gaidīja manu atbildi.

Es teicu: "Kungs, es darīšu visu, ko varu. Es mīlu Tevi ar visu savu būtību. Bet savā dzīvē es esmu pieļāvis dažas kļūdas."

Viņš teica: "Es par tām nezinu neko. Es tās nomazgāju. Tu esi brīvs."

"Pateicos Tev!" - teicu es.

Es ieraudzīju asaras Viņa acīs, kad Viņš teica sekojošo: "Manas dzīves ļaunākā diena Man vēl ir priekšā."Pēc tam negaidīti Tēvs ierunājās caur Kungu Jēzu Kristu: Dievs runāja ar Savu radījumu. Viņš teica: "Tu zini to Rakstu vietu, kur Es teicu, ka noslaucīšu visas asaras debesīs?"

"Es zinu, Kungs, es patiesībā šo vietu nekad neesmu sapratis", - atbildēju es. Es zinu, ka Jānis runāja par Dieva nodomu noslaucīt visas asaras Atklāsmes grāmatā 21:1-5: "Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: "Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis." Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: "Redzi, visu Es daru jaunu." Tad Viņš teica: "Raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesi."

Jēzus man atklāja noslēpumu, sakot: "Džesij, tas ietver arī asaras Manās acīs. Tajā varenajā Tiesas dienā Man nāksies teikt dažiem Maniem radījumiem, kurus Es mīlu, atdalīties no Manis. Es bīstos šīs dienas. Es bīstos tās! Es bīstos tās!"

Viņa acīs bija asaras, kad Viņš runāja šos vārdus. Tas aizskāra manu sirdi. Mēs visu laiku koncentrējam mūsu uzmanību uz to, ka Dievs noslaucīs asaras no mūsu acīm. Mēs nesaprotam to mīlestību, kura Dievam ir pret mums. Es gribēju izstiept roku pret Viņu un mierināt Viņu. Nezinot, ko vēl darīt, es uzliku savu roku uz Kunga. Varu teikt, ka Jēzus cieta.

Rakstos ir aprakstīti arī citi mirkļi, kad mēs zinām, ka Jēzus raudāja. Kad Viņš raudāja par Jeruzalemi, Viņš varēja izmainīt situāciju. Mēs redzējām Viņa asaras par Lācaru, bet Viņš piecēla Lācaru no mirušajiem. Mēs redzējām Viņa asaras pie krusta, bet Viņš noslaucīja šīs atmiņas ar Savu augšāmcelšanos. Bet kad sāksies Tiesa, Viņš neko nevarēs izmainīt. Viņa vārds būs pēdējais. Kad Viņam būs jāatgrūž cilvēks, pats dārgākais, kas Viņam ir, Viņš neko nevarēs izmainīt. Šī diena Viņu baida.

Pēc tam Viņš teica: "Džesij, tas ir nolemts. Es to nevaru pārmainīt. Asaras rit pār Maniem vaigiem kopš tās dienas, kad Mans radījums, Ādams, krita. Bet Es zināju, ka sūtīšu sevi Pašu. Man bija iespēja pieskarties cilvēkiem. Bet šī diena tuvojas, un tā būs pēdējā. Ja tas reiz ir pateikts, Es nevaru to izmainīt. Man ir jānoslauka asaras no Manām acīm."

Kungs bija nopietns ar mani: "Saki viņiem, ka Es atgriežos, Džesij!"

Es jautāju: "Kungs, kad Tu atgriezīsies?"

Viņš neatbildēja tieši uz manu jautājumu, bet teica: "Visi meklē zīmes tajā laikā, kad viņiem vajadzētu meklēt Manu liecību."

Es sapratu, ko Viņš ar to domāja, ka mēs meklējam Kunga atnākšanas laika zīmes. Viņš grib, lai mēs meklētu liecību tajā, kas Viņš ir - Jēzus Kristus personību.

Es sapratu, ka Viņš nezina laiku Savai atnākšanai dienās un mēnešos. Bet es sapratu, ka Viņa atnākšana - tā nav vienkārši Viņa atgriešanās, tā ir liecība par to, Kas ir Viņš. Kad Evaņģēlijā Viņš teica, ka Viņa Valstība nav no šīs pasaules, Viņš centās dot cilvēkiem sapratni par to liecību, kas ir Viņš, bet ne tikai atklāt viņiem zīmes, kas norāda par Viņu, kā uz Mesiju. Es jutu, ka Viņš gribēja pateikt, lai mūsu acis būtu vērstas uz Viņu, Jēzu, bet ne uz Lielo bēdu periodu.

SIRDS TICĪBA

Daudzus no mums nospiež nepiepildītas personiskās vajadzības un nopietnas problēmas, kuras posta mūsu dzīvi. Bet mēs neprasām palīdzību Dievam, jo kaut kur sirds dziļumos mēs neticam, ka Dievs ir spējīgs kaut ko izmainīt.

Patiesībā Dievs ir spējīgs atrisināt jebkuru problēmu, kuru mēs Viņam pienesam. Viņam nesagādāja grūtības radīt planētas. Viņš viegli augšāmcēla mirušos. Dievam nav nekā pārāk grūta. Bet viņš sagaida, ka mēs noticēsim Viņa spēkam un prasīsim palīdzību.

Savas vājās lūgšanu dzīves dēļ es pieradu atrast attaisnojumus. "Es nezinu tādus lūgšanu piemērus, - teicu es sev. - Man ir pārāk daudz pienākumu, lai lūgtu kā nākas. 

Bet Dievs man parādīja, kas es nebiju patiess pats pret sevi. Manas lūgšanas bija vājas, tāpēc, ka mana ticība arī bija vāja.

Ar prātu es vienmēr ticēju Dieva varenībai. Es rakstīju un sludināju par to. Bet ļoti reti šī pārliecība nokļuva tur kur vajadzīgs - manā sirdī. Ja mana sirds nav aizskarta, tad es nelūdzu par šīm grūtībām un neprasu Dievam apmierināt manas vajadzības. Kaut kur sev iekšienē vienalga es neticēju, ka Viņš ir spējīgs man reāli palīdzēt.

Mana vasaras darba pārtraukuma laikā, kuru paņēmu Bībeles studēšanai, es stundām lasīju, plānoju nākamos darbus mazā istabiņā, no kuras loga pavērās skats uz Mičiganas Dienvidu līci. Kādu rītu, vērojot viļņus kas sitās pret krastu, es sapratu, kur bija problēma manā lūgšanu dzīvē. Savā sirdī es neticēju, ka Dievs ir reāli spējīgs iejaukties man apkārt esošajos apstākļos. Man bija neērti tajā atzīties Dievam, taču mana atzīšanās kļuva man par attīrošu piedzīvojumu.

Es nolēmu atvadīties no visiem saviem racionālajiem izskaidrojumiem, neticot Dieva varenībai. Es sāku uzbrukt savai vājajai pārliecībai. Es atvēru Bībeli un atradu gandrīz visus pantus, kas uzsvēra Dieva spēju izdarīt visu, ko Viņš grib.

DIEVA VARA PĀR DABU

Sākumā es skatījos uz pantiem, kas aprakstīja Dieva varu pār dabu.

Kad Dievam vajadzēja pāršķirt jūru un upi, Viņš pāršķīra tās. (2.Mozus 14; Jozuas 3) Kad Viņa tauta cieta badu, Viņš tiem sūtīja mannu no debesīm vai pavairoja maizi un zivis.(2.Mozus 16; Jāņa 6:1-13) Kad vētra apdraudēja mācekļu dzīvības, Viņš to nomierināja. (Marka 4:35-41) Kad Izraēla armijai bija vajadzīgs vairāk laika, lai gūtu panākumus cīņā, Dievs pagarināja dienasgaismu par diennakti.(Jozuas 10:12-14)

Viens stāsts man ļoti īpaši patīk - kad Mozus žēlojās par ūdens trūkumu. (2.Mozus 17:1-7) Viņš vērsās pie Dieva, un Dievs teica: "Redzi šo klinti?" Varu iedomāties, kā Mozus atbildēja: "Jā, bet mums taču ir vajadzīgs ūdens. Vai nebūtu labāk to meklēt zem zemes?" Dievs atbildēja: "Nē, Es negribu, lai tauta nodomātu, ka tu nejauši esi uzdūries artēziskajai akai. Es gribu, lai tu uzzinātu, kam ir vara pār dabu. Es jums došu ūdeni tieši no šīs sausās klints". Un Dievs to izdarīja. Atkal un atkal es pārlasīju vietas par Dieva varu pār dabu. Beigu beigās es pārliecinājos, ka viss tas patiešām ir bijis.

SAUCIENA GAIDĪŠANA

Dievs ir ieinteresēts jūsu lūgšanās, jo Viņam interesējat jūs. Viņš pievērš lielu uzmanību tam, kas ir svarīgi jums. Nekas visā Visumā nav nozīmīgāks Viņam tā, kā tas, kas tagad notiek ar jūsu dzīvi. Jums nav jābūt uzmācīgam, lai saņemtu Viņa uzmanību. Jums nav obligāti jāpavada stundām stāvot uz ceļiem, vai jāšausta sevi, vai jābadojas, lai izrādītu, cik svarīga jums ir piedošana. Viņš ir jūsu Tēvs; Viņš vēlas dzirdēt to, ko jūs gribat pateikt. Patiesībā Viņš gaida, kad jūs Viņu pasauksiet.

Ja viens no maniem bērniem pasauktu mani un teiktu: "Tēti, lūdzu, es tev lūdzu, es lūdzu tevi, es lūdzu, lai tu uzklausi manu pieticīgo lūgumu", es atbildētu: "Pagaidi, man nepatīk tava izturēšanās. Tev nav jāsaka visas šīs frāzes. Kas man var būt svarīgāks par tevi? Piepildīt tavas vajadzības - tas man vairāk patīk par visu. Ko es tevis labā varu izdarīt?"

"Nāciet pie Manis, - saka Dievs. - Runājiet ar mani. Dalieties ar savām rūpēm. Es esmu dziļi ieinteresēts par jums, jo Es esmu jūsu Tēvs. Es jums varu palīdzēt, jo visa vara debesīs un uz zemes pieder Man. Un Es pieliekšu ausi, lai sadzirdētu jūsu balsi".

Bils Haibels no grāmatas "Pārāk aizņemts, lai lūgtu")

Ja jūs saņemat atlīdzību, tas nozīmē, ka kāds ir atbildīgs jūsu priekšā par ieguldīto naudu. Pievērsiet uzmanību nākamajam apgalvojumam, jo tajā slēpjas svarīga patiesība- ka jūs dodat Dievam savu naudu, Viņš personīgi ņem uz Sevi atbildību par tās atlīdzību."Dievs var jums bagātīgi dot...." (2.Korintiešiem 9:8).Jau pats šis fakts ir pelnījis apbrīnu, taču tajā ir kaut kas vairāk. Dievs vienmēr atlīdzina Viņam doto summu, turklāt vēl daudzkārt pavairotu! Tādā veidā Viņš ne tikai apmierina mūsu nepieciešamās vajadzības, bet arī sūta daudz vairāk to, kas mums ir nepieciešams.Lielākais labums došanā Dievam ir tas, ka pie jebkuras ziedošanas Dieva darbam mēs stāvam jaunas ražas saņemšanas priekšā. Šis process ir neierobežots, un savu dalību tajā var pastāvīgi atjaunot. Ar katru sēju jūs dzirdat apsolījumu, ka "Dievs ir spējīgs jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un jūs būtu bagāti ikkatram labam darbam" (2. Korintiešiem 9:8).Ar katru šī procesa ciklu tiek īstenots trīskāršs finansiālās pļaujas mērķis:1.Tiek sludināts evaņģēlijs.2.Jūsu vajadzības tiek apmierinātas pāri mēram.3.Jūs kļūstat bagāti ikkatram labam darbam.JUMS IR KO DOT! 

"Bet, kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem; tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam..." (2. Korintiešiem 9:10-11).Praktiski katrā draudzē un katrā seminārā, kur es uzstājos, bet tāpat arī saņemtajās vēstulēs cilvēki saka vienu un to pašu: "Brāli Džon, Dievs mani nav apveltījis ar naudu, tāpēc es neko nevaru dot."Ticiet man, es nevienu negribu sadusmot, tomēr man ir jāpaliek uzticīgam Dieva Vārdam, un mans pienākums - nostāties pret šo rupjāko apvainojumu, kas vērsts pret Dievu. Katrs kristietis ir nodrošināts ar naudu, kas  epieciešama došanai Dievam. Pievērsīsimies vēlreiz pie Dieva Vārda."Bet, kas dod sēklu sējējam....tas arī dos un vairos jūsu sēju.... (2.Korintiešiem 9:10). Es zinu, ka tad, kad ziedojuma trauks iet pa rindām, daudzi kristieši tur nevar neko ielikt. Taču saprotiet, ka naudas trūkums ir izskaidrojums ne tajā, ka Dievs nepietiekami ir nodrošinājis tos ar līdzekļiem došanai. Patiesais iemesls šādām parādībām ir tajā, ka cilvēki nepareizi izmanto naudu, kuru Dievs tiem ir sniedzis, lai piedalītos Dieva darbā. Īsāk sakot, viņi to izmanto citiem mērķiem, kas bija paredzēts sējai, iztērējot šos līdzekļus vai nu sev, vai kaut kam citam, tikai neatdodot tos Dievam.

SLIMĪBAS ĀRSTĒŠANA

1.Sēklai jātiek iesētai. "...ja kviešu grauds nekrīt zemē..." (Jāņa 12:24)

2.Sēklai jātiek novestai stāvoklī, kad tā ir nepiemērota sējējam. "...ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens..." (Jāņa 24:1)

3.Jums ir jāsēj tas, ko cerat nopļaut. "...izdeva zāli un augus, kas savu sēklu nes, pēc savas kārtas..." (1. Mozus 1:12)

4.Ražas lielums tiek noteikts sējas brīdī. "...kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību" (2. Korintiešiem 9:6).

5.Sēklai jātiek iesētai labā augsnē. "Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus." (Mateja 13:8)

6.Vienmēr ir jāgaida noteikts laiks starp sēju un pļauju. "....cilvēks sēklu iemet zemē un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana" (Marka 4:26-27).

7.Pēc iesēšanas ir jārūpējas līdz pašai ražas novākšanai. "...un ērkšķi izauga un to nomāca" (Mateja 13:7).

8.Vienmēr sējiet domājot par nākotni, bet ne vadoties no pagātnes. "Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu." (1.Mozus 26:12)

9.Ražas novākšanas izdevumi vienmēr ir lielāki. "...(namatēvs), kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīnadārzā." (Mateja 20:1).

10.Daļu no ražas jāizmanto jaunai sējai. "Kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju..." (2.Korintiešiem 9:10)

11. Daļa no ražas paliek jums. "Kas dēsta vīnadārzu un neēd tā augļus?" (1.Korintiešiem 9:7)

12.Jūs raža - Dieva brīnums. "Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai." (1.Korintiešiem 3:6).

PARALĒLES STARP DABĪGO UN GARĪGO

Dievs ar jūsu naudu dara tieši to pašu, ko ar iesētajiem graudiem. Pavairošanās simts, sešdesmit un trīsdesmit kārt nav tikai lauksaimniecībā. Šis brīnišķīgais pavairošanās princips attiecas arī uz kristiešu naudu. Par to runā nevis cilvēks, bet Pats Dievs.

Apustulis Pāvils velk šīs paralēles 2.Korintiešiem 9:6: "Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību."

Ar šo paziņojumu Pāvils skaidri norāda, ka ražas lielums ir tieši atkarīgs no sējas lieluma. Lauksaimniecībā šis ir neapstrīdams fakts. Turklāt, lasot tālāk, mēs redzam, ka Pāvila mērķis nebija tajā, lai mācītu Korintiešus, kā pavairot savus lauksaimniecības graudaugus, bet gan tajā, kā pavairot naudas sēklu. Viņš parāda, ka viņu naudu, kas ieguldīta Dieva darbā, rada to pašu, ko iesētā sēkla. Tā rada  ražu! Tātad, mēs uzstādījām, ka šeit ir skaidra paralēle starp materiālo atbalstu evaņģēlijam un iesēto sēklu laukā.

DOŠANA RADA PAVAIROŠANOS

"Dievs spēj jums dot pārpilnībā visādu žēlastību, lai jums visa būtu diezgan vienmēr un visur un jūs būtu pārplūstoši dedzībā uz ikkatru labu darbu." (2.Korintiešiem 9:8)

Tradicionālās draudzes māca, ka nav labi gaidīt no Dieva atpakaļ Viņam atdotos līdzekļus. Taču pat cilvēks, kurš nezina rakstus, lasot augstāk minēto pantu, spēs atklāt, ka tāda mācība neatbilst teiktajam Dieva Vārdā šajā jautājumā.

Ievērojiet, ka šeit Dieva Vārds nesaka, ka, ja jūs dosiet noteiktu summu Dieva darbam, tad jūs atpakaļ saņemsiet tik pat. Tieši pretēji, šis pants saka, ka saņemtā summa ir daudz lielāka par atdoto. Un Dieva Vārds apsola, ka Dievs jums dos pārmērīgi jūsu sētajam: "lai jūs visur un vienmēr būtu pārplūstoši dedzībā uz ikkatru labu darbu."

"Dodiet, tad jums taps dots..." (Lūkas 6:38).

Tāpēc finansiālā raža nevar būt līdzīga iesētajai. Katra materiālo līdzekļu vienība, kas ieguldīta Dieva darbā, tiks pavairota līdz pļaujai vairākkārt.

"...tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim... (Lūkas 6:38)

Ja jūs iesējāt simts dolāru evaņģēlija jomā, jūs pļausiet daudzus simtus; tajā nevar būt nekādu šaubu.

Dievs, piedāvā daudz labvēlīgākus noteikumus  mūsu ieguldījumiem. Vienus rēķinus viņš atmaksā ar simtkārtīgu pieaugumu, otrus ar sešdesmitkārtīgu, bet trešos - trīsdesmitkārtīgi.

"Bet cita (sēkla) krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus" (Mateja 13:8)

Caur lūgšanu Dievs mums dod Savu mieru, un tas ir viens no iemesliem, kura dēļ pašpietiekami cilvēki loka ceļus un izlej savas sirdis Viņa priekšā. Bet ir arī cits iemesls. Lūgšana piesaista cilvēkus, jo viņi zina, ka Dieva spēks pārsvarā izlīst pār cilvēkiem, kuri lūdz.

Raksti ir pilni ar piemēriem, kas māca mūs par to, ka Visuvarenais Dievs ir gatavs un vēlās,  un ir spējīgs atbildēt uz Savu sekotāju lūgšanām. Izraēla iziešana no Ēģiptes un došanās uz Apsolīto Zemi bija atbilde uz izraēliešu lūgšanām. Līdzīgi brīnumiem, kurus paveica Jēzus: vērtas apsaukšana, pabaroti cilvēku pūļi, slimo izdziedināšana un miroņu augšāmcelšana. Kad agrīnā Draudze veidojās, auga un izpletās pa visu pasauli, Dievs atbildēja uz cilvēku pastāvīgajām lūgšanām par viņu dziedināšanu un atbrīvošanu.

Dieva spēks ir spējīgs izmainīt sarežģījušos apstākļus un attiecības. Tas mums palīdz sastapt dzīves grūtības. Tas var atrisināt psihiskās un fiziskās problēmas, noņemt barjeras starp laulātajiem, piepildīt finansiālās vajadzības. Lūgšanas ir spējīgas atrisināt katru grūtību, problēmu vai noņemt vilšanos.

Kāds reiz teica: kad mēs strādājam, tad strādājam mēs; bet kad mēs lūdzam, tad strādā Dievs. Viņa pārdabīgais spēks ir pieejams tiem cilvēkiem lūdzējiem, kuri līdz kaulam ir pārliecināti Viņa spējā izmainīt lietu stāvokli. Skeptiķi var iebilst, apgalvojot, ka atbildētas lūgšanas - vienkārši apstākļu sakritība, bet, kā pamanīja angļu arhibīskaps, "pārsteidzoši, cik daudz sakritību rodas, kad kāds sāk lūgt!"

LAI STRAUME PLŪST

Otrā mūsu daļa ir ļoti nopietna: Dievam ir grūti atbrīvot Savu spēku jūsu dzīvēs, ja jūs ieliekat rokas kabatās un sakāt: "Es pats tikšu galā."Ja jūs tā rīkojaties, tad neesiet pārsteigti, ja kādu dienu jūs ar sāpēm sajutīsiet, kā cīņa sāk pagriezties ne jums par labu, bet jums ne pavisam nav spēka, lai izmainītu šo stāvokli.

Cilvēki, kas nelūdz norobežo sevi no Dieva uzvarošā spēka, kas bieži viņus noved pie apspiestības, tukšuma, sakāves, ierobežotības un salauztības sajūtas. Pārsteidzoši, cik daudzi cilvēki ir gatavi nodzīvot tādu dzīvi. Bet neesiet viens no tiem. Mums nav tā jādzīvo. Lūgšana - tā ir atslēga Dieva uzvarošā spēka atbrīvošanai jūsu dzīvē.

Kad Mozus ieraudzīja saikni starp lūgšanu un Dieva spēku, viņš nolēma pavadīt atlikušo dienas daļu lūgšanā par Dieva iejaukšanos cīņas gaitā. Bet viņa rokas nogura. Tāpēc viņš zināja: ja atkal nolaidīs rokas, izraēliešu karaspēks tiks sakauts. Tāpēc divi cilvēki, kas bija blakus Mozum, atrada viņam akmeni, uz kura varētu apsēsties, un, stāvot blakus, turēja sava līdera rokas paceltas. Cik brīnišķīgs attēls - divi gādīgi cilvēki, kas vēlējās saglabāt Dieva straumes plūsmu, atbalsta Mozu! Vai te būtu jārunā, ka Izraēls noturēja uzvaru tajā kaujā?

Vai jūs esat noguruši lūgt? Jūs jūtat, ka jūsu lūgšanas nav efektīvas? Jūs uzdodat jautājumu: vai Dievs jūs vispār dzird? 

Es zinu, ka Dievs atbild uz lūgšanām. Viņš atbild man, Viņš atbildēs arī jums. Turklāt, Viņš grib dzirdēt jūs. Jūsu aizraujošais ceļš uz lūgšanu dzīvi sākas ar to, ka Viņš vēlas jūs uzklausīt.

Bils Haibels (no grāmatas "Pārāk aizņemts, lai lūgtu")

Lūgšana ne vienmēr bija mana stiprā puse. Daudzu gadu garumā, pat būdams lielas draudzes vecākais mācītājs, es par lūgšanu vairāk zināju, nekā praktizēju to dzīvē. Man ir sacīkšu temperaments, kur pašpietiekama un pašpārliecināta rakstura problēmas man ir labi pazīstamas. Pietiekami ilgi es negribēju pamest sacīkšu apli, lai beidzot uzzinātu, kas ir lūgšana.

Bet Svētais Gars man deva tik tiešu norādi, kas es nespēju to ignorēt, strīdēties ar to vai nepakļauties tai. Viņš man lika izpētīt, izstudēt un praktizēt lūgšanu līdz tam brīdim, kamēr es to neiepazīšu. Es pakļāvos šai vadībai. Es izlasīju no piecpadsmit līdz divdesmit plaši pazīstamām grāmatām par lūgšanu. Dažas no tām bija sarakstītas sen, dažas bija jaunas. Es izstudēju, laikam, katru Bībeles fragmentu, kas attiecās uz lūgšanu.

Pēc tam es pārgāju uz radikālām darbībām: es sāku lūgt.

Ir pagājuši jau divdesmit gadi, kopš brīža, kad es sāku veltīt laiku lūgšanai, un mana lūgšanu dzīve pārvērtās. Lielākais sasniegums šajā nekļuva brīnišķīgi atbildēto lūgšanu saraksts, lai gan arī tas ir brīnišķīgi. Visvairāk mani sajūsmināja pārsteidzošās izmaiņas manās attiecībās ar Dievu. Es nezināju, ka kaut kas tāds notiks, kad tikko sāku lūgt. 

Agrāk pie Dieva es vērsos drīzāk atsevišķos gadījumos. Mēs nesapulcējāmies kopā un nerunājām ilgu laiku. Tagad mēs tiekamies ar Viņu pastāvīgi un nemetam vārdus pa ceļam, bet pavadām katru rītu jēgpilnas, sirdi piepildošas ilgas sarunas. Es jūtu, kas esmu iepazinis Dievu daudz labāk, kopš tā brīža, kad sāku lūgt.

Ja Svētais Gars jūs vada uzzināt vairāk par lūgšanu, tad jūs sagaida aizraujošs piedzīvojums. Pēc lūgšanu izaugsmes mēra Dievs jums atklās Sevi dziļāk un dziļāk, iedvešot vēl vairāk Savu dzīvību jūsu garā. Iegaumējiet manus vārdus par to, kas tieši kļūs visvairāk izdevusies un daudzsološākā daļa jūsu lūgšanu pieredzē, pat vairāk, nekā atbildētas lūgšanas, kuras jūs, bez šaubām,  saņemsiet. Sadraudzība ar Dievu, pārliecība, uzticība, miers, atvieglojums - lūk, šīs brīnišķīgās sajūtas,kuras jūs piepildīs tādā mērā, kādā mērā jūs mācīsieties lūgt.

Bils Haibels (No grāmatas "Pārāk aizņemts, lai nelūgtu")

(3.daļa)

5.BAILES

Ja mēs baidāmies, bailes mūs vajā. Mēs baidāmies no vakardienas. Mēs nevaram aizmirst pagātni. Mēs baidāmies no šodienas, jo nezinām, ko mums darīt. Mēs baidāmies no rītdienas.Tā pienāks, bet mēs nezinām, kā tai sagatavoties.

Dievs neradīja cilvēku ar baiļu garu, un, protams, ja jūs esat jaunpiedzimuši, bailes nav daļa no jaunā radījuma.

"Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu..." (2.Timoteja 1:7)

Vienkārši sakiet: "Prom,  bailes! Bailes, ejiet prom !Jēzus vārdā!"

Bībele saka, ka bailēm ir mokas (1.Jāņa 4:18), bet jums nav jāmokās no bailēm. Jūs cietīsiet sakāvi, ja iekšā ir pilns ar bailēm, bet vainojat tajā visus un visu.

6.NEPIEDOŠANA

Jums ir jāpiedod, lai uzvarētu. Jums ir jāmācās atbrīvoties no tā, kas ar jums ir noticis. Tas, kas ar jums notika, ir daudz mazsvarīgāks, nekā jūsu reakcija uz notikušo. Jūs izvēlaties, atcerēties jums pāri nodarīto vai ne.

Ja kāds jūs ir apmānījis, jums vienkārši ir jāsaka: "Labi, tu man esi pavairojis zināšanas. Es, protams, būšu spiests samaksāt, toties es guvu mācību stundu!"

Mācība reizēm maksā dārgi.

Bet tev ir jātiek vaļā no nepiedošanas, pretējā gadījumā tā aizsprostos līdzjūtības artērijas. Nepiedošana traucēs kareivīgai mīlestībai, bet tas nozags uzvaru.

Es esmu saticis cilvēkus, kuru vecāki jau ir miruši, bet viņi turpina tos neieredzēt. Tas ir tāpat, kā neieredzēt koku par to, ka viņš vairs nenes augļus. Naids - tās vispār ir liekas sajūtas. Nav svarīgi, vai dzīvs ir tas cilvēks, uz kuru jūs turat ļaunu prātu, vai miris, jums ir jāatbrīvojas no naida.

Piedot - tas ir jums par labu. Vairākumā gadījumu nepiedošana neskar to, uz kuru jūs turat aizvainojumu. Taču tā ietekmē jūs, jūsu domāšanu, emocionālo, fizisko un garīgo veselību.

Atbrīvo šos cilvēkus, ļauj viņiem aiziet. Piedošana dzemdē aizmiršanu. Piedod un aizmirsti, un ej tālāk pa dzīvi,  sekojot Jēzum.

7.NEPIEKĀPĪBA

Ir ģimenes, kurās vieni grib pacelt citus, bet šie citi traucē viņiem. Viņi attur visu ģimeni no svētībām. Ir draudzes, kurās trīs vai četri diakoni, kuriem dzīvē nekad nekas nav bijis, grib, lai draudzē nevienam nekas nebūtu.

Kad ir nepieciešams remontēt draudzes ēku, viņi saka: "Mēs varam pagaidīt vēl vienu gadiņu."

Ja kāds piedāvā organizēt lielu evaņģelizāciju, viņi saka: "O, mēs nevarēsim to apmaksāt!"

Esi palīgs, kad piedāvā labas lietas. Neesi abstrakcionists. Skaties, kā tu vari palīdzēt, bet ne kā tu vari traucēt. Necenties sameklēt iemeslus, lai nedarītu kaut ko. Labāk sameklē pāris iemeslus, kāpēc tev tas bija jāizdara jau vakar.

Bībele brīdina, lai mēs nekļūtu par šķēršļiem ceļā uz Kristus Evaņģēlija izplatīšanu. (1.Korintiešiem 9:12) Labāk visu, ko tu dari, dari no visas sirds: "Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem." (Kolosiešiem 3:23)

2.daļa

3.KOMPROMISS AR ŠO PASAULI

Lielākā daļa  šodienas draudžu  ir pasaulīgas. Kristieši skatās pasaulīgas vai pat bezdievīgas televīzijas programmas un kinofilmas. Kristieši piedalās valsts loterijās un spēlē bingo. Liekas, ka daudzi cilvēki pielīdzinās viens otram likumīgi un garīgi. Ja valdība saka, ka tas ir likums, tad kristieši domā, ka viss ir kārtībā ar pornogrāfiju, azartspēlēm un pat nedzimušu bērnu slepkavībām (abortiem).

Šodien Amerikā tas, kas ir likumīgi, ne vienmēr ir pareizi un tas, kas ir nelikumīgi, ne vienmēr ir nepareizi. Valdības likumi neaizvieto Dieva morāli.

Līdz tam brīdim, kamēr mēs nevaram pateikt: "Es neesmu no šīs pasaules", līdz tam brīdim, kamēr mēs kā Ābrahāms nebūsim svešinieki šajās pasaulīgajās sistēmās, mēs nebūsim efektīvi priekš Dieva Valstības.

Zeme, ar visiem saviem resursiem, pieder Kungam, bet pasaules sistēmas nav no Dieva. Dievs to radīja cilvēkam, lai viņš dzīvotu un baudītu to. Tomēr sistēmas, kuras vēl joprojām vada pasauli, lielākoties ļoti spēcīgi atspoguļo sātana ietekmi.

Dieva valdīšanas principi veselībā, kultūrā un izglītībā tiek izkropļoti, iznīcināti un tiek padarīti perversi.

Pats Dievs uzcēla to pilsētu, kurā dzīvojam mēs.(Ebrejiem 11:10)

Jēzus teica, ka Viņa Valstība nāks ne no šīs pasaules sistēmas. Viņam ir pilnīgi citi valdīšanas principi. Valstība, kurai piederam mēs, ir pilnīgi citas dabas, nekā šīs pasaules sistēma.

Jēzus atbildēja: "Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes" (Jāņa 18:36).

Mums nevajag pielāgoties šai pasaulei, bet mums ir jāatjaunojas savā prātā, lai mēs varētu atšķirt, kas ir labs, tīkams un pilnīga Dieva griba (Romiešiem 12:2).

Un tā, ja tu gribi dzīvot sakāvē, tad arī kļūsti līdzīgs šai pasaulei.

4.IEVAINOT CITUS

Ceturtā sakāves pozīcija: apcelt citus cilvēkus. Ir cilvēki, kuri tīšām apceļ apkārtējos. Viņi speciāli runā lietas, kuras ievaino citus. Mums ir vajadzīgas jaunas attiecības, mums ir jāieņem jauna pozīcija. Mums ir jāiekaļ, ka neapcelsim citus, kad vien tas ir iespējams.

Pastāv kaudze lietu, par kurām var runāt, neaizskarot citus cilvēkus. Runājiet par gadalaiku: tas pastāvīgi mainās. Runājiet par jebko, tikai lieciet mierā cilvēkus.

Jūs būtu ļoti pārsteigti, ja uzzinātu, cik cilvēku - simti, nevis daži - man raksta, lai es izlabotu draudzi un visu pasauli. Daži pat raksta, lai es izlaboju pats sevi.

Attiecībā uz situāciju ar Džimu Beikeru un skandālu ar Džimmiju Svagertu viņi raksta: "Kāpēc jūs neiejaucāties šajā lietā, un neizdarījāt kaut ko šīs lietas labā".

Lūk, kāpēc es to nedarīju: kad es lūdzu par šo situāciju un viņu krišanas sekām Draudzei, Kungs man teica, lai es turu mēli aiz zobiem un ar atvērtu sirdi lūgtu par šiem cilvēkiem! Tā es arī izdarīju.

Tie cilvēki, kuri runā ļoti daudz, ne pārāk palīdz darbā, bet lūgšana katrā laikā un par jebko vienmēr palīdz.

Es nenodarbojos ar to, ka bez gala apceļu un ievainoju cilvēkus. Tas nav mans uzdevums. Mans darbs ir dziedināt un mainīt cilvēkus. Tam arī jākļūst par jūsu darbu.

Neapcelsim un neievainosim cits citu, lai mums nav šis kritizējošais un nosodošais gars, kurš aizvaino citus. Vēstulē Efeziešiem 4:32 lieliski runā par to: "Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis".

1.daļa

Ja jūs negribat būt uzvarētājs, šeit ir uzskaitītas septiņas attiecības vai "kaujas pozīcijas", kuras jūs novedīs pie sakāves. Nostipriniet tās, un jums nekad nebūs uzvara. Un, protams, jūs nespēsiet arī būt karojošs kristietis.

1.NETICĪBA

Pirmais - tā ir neticība, ticības trūkums, šaubas un neuzticība.

Ja jūs sakāt: "O, Dievs to nevar izdarīt" vai "Dievs negrib to darīt!", tad jūs esat ieņēmuši šo sakāves pozīciju.

Ieņemot tādu pozīciju darbā, jūs pēc tam to varat atnest ģimenē, vai otrādi.

Daži cilvēki gribētu atnest savu neticību manā draudzē, bet es visu laiku izdzenu šo pagrimušo garu. Mums draudzē ir septiņpadsmit divvietīgas durvis, un kad es saku: "Prom! Vācies prom!", manu prasību nav grūti izpildīt.

Mums būs ticība uz Dievu. Mums nebūs neticība. Bībele parāda, ka neticība - tas ir ticības trūkums. Bībele mums saka, ka Jēzus "...tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēļ" (Mateja 13:58).

Kādu reizi Jēzus mācekļi gribēja izdzīt ļauno garu no epileptiķa, bet nespēja. Zēna tēvs atveda to pie Jēzus, kurš apsauca ļauno garu, ļaunais gars izgāja no tā, bet zēns bija pilnībā dziedināts. Pēc tam mācekļi jautāja Jēzum, kāpēc viņi nespēja izdzīt ļauno garu, un Jēzus atbildēja: "...Jūsu mazticības dēļ: jo patiesi Es jums saku: ja jums ir ticība kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams." (Mateja 17:20)

"Un Viņš brīnījās par viņu neticību." (Marka 6:6). Pēc viņa augšāmcelšanās un parādīšanās diviem mācekļiem, kuri bija ceļā uz Emavu, un pēc tam parādoties vienpadsmit mācekļiem, Viņš tos norāja, "...viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši." (Marka 16:14)

Mēs pareizi darām, pievēršot uzmanību tam, kas apbēdināja Jēzu. Neticība parāda sirds cietību. Tas nesagādā Dievam patiku. Kungs apstiprināja vārdu ar zīmēm un brīnumiem (Marka 16:20), kad mācekļi parādīja savu ticību.

Neticība jums būs traucēklis Evaņģēlija sludināšanā, Svētā Gara dāvanu darbībā, jūs nespēsiet izdzīt ļaunos garus vai runāt jaunās mēlēs. Protams, jūs neliekat rokas uz slimajiem, lai tie tiktu dziedināti, ja jūs atrodaties neticībā.

Jūs nevarēsiet uzvarēt nevienu cīņu par Kungu, ja jūs atrodaties neticības pozīcijā.

2. EGOISMS

Ir ārkārtīgi viegli novirzīt visu savu uzmanību uz savu personu, uz tās labajām vai sliktajām pusēm.

"Es esmu tāds, un es esmu šitāds, un es tur to. Es esmu noskumis un atraidīts, es esmu dusmīgs!" vai "Es esmu laimīgs!".

Mēs nedrīkstam būt "ieciklējušies" paši uz sevi. Labāk "ieciklēties" uz Dievu. Tas novedīs pie tā, ka mēs būsim sakoncentrējušies uz citu cilvēku vajadzībām, uz to, lai ļautu Dievam un Dieva žēlsirdībai izlieties no mums pār apceltajiem, ievainotajiem un izsalkušajiem ļaudīm.

Velns gribētu sakoncentrēt visu mūsu uzmanību uz "personīgo rīcību pārdomām", kā māca visas austrumu reliģijas. Viņš gribētu, lai mēs nēsātos ar savām sajūtām kā vista ar olām, lai mēs varētu sajusties apcelti un atraidīti par visādiem sīkumiem. Ja tas neizdodas, tad viņš mēģina mūs sakoncentrēt uz mūsu ķermeņiem caur slimībām, pieķeršanos ēdieniem un dzērieniem vai pārmērīgai saldumu kārei.

Daudzi kristieši pat nesaprot, ka viņi ir egoisti, jo viņu uzmanības centrs nav emocijas un savs ķermenis. Tomēr viņi ir egoistiski, ja skraida no sapulces uz sapulci, lai viņus visur svētītu, tā vietā, lai nostiprinātos tur, kur viņiem norāda Dievs, un strādāt Dieva Valstības labā.

Apustulis Pāvils brīdināja par šo: "Būs laiks, kad ļaudis vairs necietīs veselīgo mācību, bet, savas iekāres dzīti, pulcinās sev tādus skolotājus, kas glaimo viņu dzirdei. Viņi novērsīs savas ausis no patiesības un pievērsīsies mītiem." (2.Timoteja 4:3-4, jaunais Bībeles tulkojums)

Mūsu dienās, pie draudžu, televīzijas pārraižu un radio programmu, semināru pārpilnības ir ļoti viegli iekrist garīgajā egocentrismā. Nav nekā nosodāma pie sapulču apmeklējuma un kristīgo programmu skatīšanos pa televizoru. Tomēr, ja jūs visu laiku pavadāt garīgās pārtikas meklējumos un pastāvīgi dzenieties pēc jaunām atklāsmēm, gribat kādu "niecīgu gabaliņu" no garīgā ēdiena, jaunu un nekur neredzētu, tad jūs esat sakoncentrēti paši uz sevi.

Jēzus izveidoja piecas kalpošanas svēto pilnveidošanai (Efeziešiem 4:11-12) ne tāpēc, lai sēdētu un bezgalīgi aptaukotos. Kalpošanas darbs - Lielā Pavēle: "Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli"" (Marka 16:15-18).

2.daļa

LAI IR PIEDOŠANA

Es ticu, ka Dieva vārds caurdūra jūsu sirdi kā zobens, un Svētais Gars jūs ir nolicis uz kulšanas grīdas, kur Viņš grib jūs attīrīt no sēnalām jūsu dzīvē. Vai ir cilvēki jūsu dzīvē, kuriem jums ir jāpiedod?

Ļaujiet man jūs vadīt lūgšanā. Lūdzu, nepretojieties!  Jūs varat teikt: "Es varu pateikt vārdus, bet patiesībā es tā nedomāju!" Tas nekas, kamēr jūs savā sirdī sakāt: "Kungs, palīdzi man tajā. Dari tā, lai es gribētu piedot!" Dievs to ņems vērā. Tāpat arī mēs lūgsim Dievam mums piedot grēku par citu nosodīšanu un palūgsim Viņam mums atgādināt, kad mēs atkal domāsim negatīvi.

Svētīsim, bet ne nolādēsim, un dosim cilvēkiem nepelnītas dāvanas, tā lai mēs varētu būt cieņas un žēlsirdības trauki. Kļūstiet par jauniem ādas traukiem, lai mēs varētu turēt Svētā Gara vīnu un eļļu, kuri jums palīdzēs staigāt brīvībā un mīlestībā.

Bet pirms es jūs vadīšu lūgšanā, apstāsimies uz brīdi un sagaidīsim Dievu. Atrodiet sevi Svētā Gara klātbūtnē. Aiciniet Viņu nolaisties pār jums atkal. Necentieties to darīt reliģiozā veidā vai pielietojot savu personīgo gribas spēku. Es gribu, lai jūs zinātu, ka bez Svētā Gara palīdzības jūs nespēsiet neko izdarīt. Daži pāridarījumi pret jums ir pārāk nopietni.

Pret dažiem no jums ir pastrādātas šādas ļaunprātības. Apstākļi, caur kuriem jūs izgājāt, un tās lietas, nekad, nekad nav bijušas Tēva sirdī. Tās dzima no grēka, kas tika brīvībā palaistas pasaulē, jūsu paša personīgās nepareizās izvēles dēļ, tāpat arī citu cilvēku darbības rezultātā, kas ievainoja jūs. Dievs nenes atbildību par cilvēka grēkiem.

Mēs varam uzvarēt velnu. Mēs varam izdarīt tā, lai tēvu grēki nenāktu pār bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam. Bet ja jūs neizdarīsiet kaut ko ar savu legālo nosodījumu un nepiedosiet un nebūsiet žēlsirdīgi, tad Bībele saka, ka problēmas paries uz jūsu bērniem (2.Mozus 20:5). Meistars - legalizētājs, sātans, parūpēsies par to.

Lūgsim kopā.

Mēs lūdzam Tevi, Tēvs. Mēs esam atnākuši pie Tevis un atzīstam savu vajadzību. Mēs lūdzam, lai Svētais Gars nāktu un palīdzētu mums. Mēs izvēlamies žēlsirdību, bet ne taisnīgumu. Mēs gribam dot piedošanas dāvanas tiem, kuri mūs ir ievainojuši un tiem, kuri nav to pelnījuši. Mēs gribam uzvarēt ienaidnieku un atņemt viņam legālas tiesības mums kaitēt.

Tēvs, es izvēlos piedošanu pret tiem, kuri mani ir ievainojuši tik dziļi un sagrēkojuši pret mani. Es piedodu savai mātei, es piedodu savam tēvam! Es piedodu saviem brāļiem. Es piedodu savām māsām. Es piedodu savam vīram. Es piedodu savai sievai. Es piedodu saviem darba devējiem, mācītājiem, draugiem un visiem tiem, kuri ir grēkojuši pret mani. Es viņiem dodu pilnīgu piedošanas dāvanu, bez jebkādiem nosacījumiem. Viņi man nav neko parādā. Es ticu, ka Dievs visu vērsīs par labu (Romiešiem 8:28).

Kungs, tāpat arī es piedodu sev par savām personīgajām neveiksmēm un kļūdām. Es to visu aizmirstu.

Kungs, tagad es gribu nožēlot savus grēkus. Es sodīju tos, kurus es pieminēju savā rūgtumā un dusmās. Es gribu būt brīvs. Piedod man, Tēvs, par savu vecāku, sava mācītāja un savu draugu negodāšanu. Piedod man par to, ka tā vietā lai kļūtu par daļu no problēmas risinājuma, es kļuvu par viņas sastāvdaļu. Mans personīgais lepnums pieprasīja taisnīgumu.

Kungs, es gribu būt brīvs. Es gribu pārraut saites, ar kurām ienaidnieks sapinis manu dzīvi. Es lieku Jēzus Kristus krustu starp savu sirdi un visu to, kas man bija jānopļauj saskaņā ar sējas un pļaujas likumu. Es Tev dodu atļauju, parādīt visas konkrētās problēmas, kuras, Tavuprāt, man ir jāatrisina, lai es spētu konkrēti piedot un konkrēti nožēlot grēkus, jo es izvēlos žēlsirdību, bet ne taisnīgumu.

Es sarauju visas parādu saistības un metu tās krusta pakājē. Es saku, ka tava žēlsirdība ir pietiekami man. Ko es zaudēju uz zemes, to es iemantoju debesīs, un šo visu es atdodu Tavās izveicīgajās rokās. Es dodu Tev, Kungs, atļauju ienākt manā dzīvē. Jēzus Kristus vārdā. Āmen.

Tagad izteiksim varas un deklarācijas lūgšanu pār jums:

Tēvs, es atņemu ienaidniekam tiesības pār šo cilvēku dzīvēm. Sātan, es sarauju važas, ar kurām tu paaudzēs esi sapinis Dieva ļaudis. Es tev pavēlu atbrīvot viņus un aiziet no viņiem Jēzus Kristus vārdā. Atbrīvo tos, ar Jēzus Kristus asinīm, kuras nekad nav zaudējušas savu spēku. Es atbrīvoju tevi, Dieva sieviete. Es atbrīvoju tevi, Dieva vīrieti. Es atbrīvoju tevi, Dieva cilvēku. Es atbrīvoju tevi, Dieva bērnu. Žēlsirdība tagad svin uzvaru pār taisnīgumu.

Es iznīcinu visas bailes, kas jūs kontrolē, kontrolē dusmas un visas ienaidnieka važas, Jēzus Kristus vārdā. Es jūs atbrīvoju, lai jūs varētu realizēt visas savas iespējas Jēzū Kristū, jūsu Glābējā un Kungā. Lauva no Jūdas cilts ar triumfu uzvarēja visu ienaidnieka spēku. Mēs noliekam ienaidnieku zem mūsu kājām un nonākam Dieva žēlastībā. Varenajā un brīnišķīgajā Jēzus vārdā. Āmen.

"Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem."(Mateja 6:12).

1. daļa

Tagad mēs varam saprast, ko ar to domā Bībele, kad saka: "Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs." (Mateja 16:19)

Ir pienācis laiks atņemt ienaidniekam šīs atslēgas, saprotot, kur tad atrodas mums šīs problēmas, šie parādu raksti, šie nosodījumi, saknes kuras dziļi slēpjas rūgtumā un sāpēs. Mums ir jāatver tās teritorijas, kurās mēs saucam pēc Dieva taisnīguma, un ļaut atrisināt šos jautājumus caur piedošanu un nožēlu. Turēties pie nosodījuma un savām brūcēm ir greznība, kuru ne jūs, un ne es nevaram sev atļauties. Tas vienalga ir tas pats, kā iedot sātanam savas mājas atslēgu.

ATBRĪVOJOT CITUS CAUR PIEDOŠANU

Mums ir dots dārgums. Kad mēs atdodam savu dzīvi Jēzum, mēs pārejam no nekā uz visu. Mums ir piedots milzīgs grēku parāds, un Dievs tagad saka: "Pats mazākais, ko tu vari izdarīt, tas ir piedot savam biedram, vecākiem, brāļiem."

Mums ir jādod citiem dāvanas, kuras tie nav pelnījuši, kad nav nekādu šaubu tajā, ka viņi ir sagrēkojuši pret mums, ievainojuši mūs un pārkāpuši mūsu tiesības. Jā, ir viņu parāds mūsu priekšā. Viņi mums ir parādā, bet mēs varam viņiem dot nepelnītu dāvanu - mūsu piedošanu. Mēs varam rīkoties Dieva žēlsirdībā un teikt: "Es gribu, lai žēlsirdība būtu augstāka par taisnīgumu". Tas ir tas, ko prasa Dievs.

Tā Kunga Jēzus Kristus žēlsirdība ir vairāk nekā pietiekami man. Es grasos dot piedošanas dāvanu tiem, kuri ievainoja mani un sagrēkoja pret mani. Es viņiem dodu dāvanu, kuru viņi nav pelnījuši - manu piedošanu - tāpat kā arī mans Debesu Tēvs deva man dāvanu, kuru es neesmu pelnījis - Viņa piedošanu. Es gribu sev žēlsirdību, bet ne taisnīgumu, kuru es esmu pelnījis. "Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību." (Mateja 5:7)

Bieži tas prasa kādu laiku, lai dotu Svētajam Garam atļauju atklāt visas problēmas. Bet Dievs grib padarīt mūs brīvus, laimīgus un ar prieku piepildītus cilvēkus. Mums nav laika vai enerģijas turēt aizslēgtas visas tās bailes, sāpes un dusmas, kuras ienaidnieks atnes mūsu dzīvē sējas un pļaujas darbības rezultātā.

Iegaumējiet, ka sātans darbosies caur legālām tiesībām. Mums ir jāatsakās no savām tiesībām, jāpadodas un jāsaka: "Kungs, es gribu rīkoties, kā Tu to gribi". Mēs varam būt kā Jēzus vai Stefans, kurš teica: "Nepielīdzini tiem šo grēku". Teiksim Dievam: "Es piedodu tiem, un es Tev lūdzu piedod man par to, ka es sodīju viņus savās sāpēs un rūgtumā par to, ka pieprasīju, lai rezultātā ar viņiem kaut kas tiktu darīts."

Saprotiet, es nerunāju par situācijām, kur jārīkojas mīlestībai un koriģējošām darbībām no mācītāja puses. Es runāju par problēmām, kuras ir saindējušas jūsu sirdi, jomas, kurās jūs burtiski dodat velnam atļauju ienākt jūsu dzīvē, palīdzat viņam atnākt un atnest sev līdzi iznīcību jebkurā laikā, kad vien viņš iegribēs.

Ir klusa miera vieta līdzās Dieva sirdij. Ir vieta Visuaugstākā ēnā. Ir vieta pie Jēzus Kristus krusta, kur žēlsirdība uzvar taisnīgumu, un jūs varat ieiet gavilējošā Dieva bērnu brīvībā. Šī ir žēlsirdības un piedošanas vieta.

Es negrasos pielikt revolveri pie jūsu galvas un teikt, ka jums ir jāpiedod. Tas nedarbosies. Mums visiem teica tādas lietas, kā "Man ir vienalga, ko viņi izdarīja. Ja jūs esat kristietis, jums ir jāpiedod!" Nē, jums nav jāpiedod. Jūs varat turēties pie visa tā, bet jums ir jāsaprot dinamika.

Jums ir tiesības uz taisnīgumu, bet tad jūs pļausiet to, ko sējāt. Jūs pļausiet arī tiesāšanu, kuru jūs esat pelnījis, žēlsirdības vietā. Kad es to aptvēru, es sapratu, ko ar to domāja Jēzus, kad Viņš teica: "Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību." (Mateja 5:7)

"Jo Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā." (1.Korintiešiem 4:20)

Kungs pabaroja tūkstošus ar dažām zivīm un maizēm. Tas fakts, ka no tik maza daudzuma sanāca tik daudz, padara šo brīnumu varenu. Kad mūsu rokās ir mazāk līdzekļu, nekā tas ir nepieciešams Dieva darba izpildīšanai, tad Kungs iegūst lielāku slavu. Kad mums ir pārāk daudz, tas mums traucē ieraudzīt brīnumus.

Kad Kungs mūs aicina izpildīt kaut kādu darbu, mums nevajadzētu ņemt vērā tos līdzekļus, kas mums ir, bet paļauties uz tiem līdzekļiem, kuri ir Viņam.

Tas ka tev pieder daudz, patiešām var traucēt varenu lietu izpildi Viņam. Kad Kungs nolēma izmainīt pasauli, Viņš nesāka uzkrāt vairāk bagātību, lai paveiktu šo uzdevumu. Viņš meklēja divpadsmit cilvēkus, kurus Viņš varēs svaidīt. Pat Viņa izredzētiem ļaudīm šī mērķa īstenošanai nepietika dabas talanti un spējas. Viņam bija vajadzīgi pāris cilvēki, kuri gribētu kļūt par traukiem Svētajam Garam.

Dažus gadus atpakaļ Kungs man teica, ka nauda - tas ir mans pēdējais līdzeklis. Šim līdzeklim ir kaut kāda vērtība, bet tas ir pats pēdējais līdzeklis, kas nepieciešams, lai īstenotos Viņa mērķis. Mums ir vajadzīgs Svētais Gars. Ir vairāki būtiski faktori attiecībā uz Svēto Garu, par kuriem mums ir jāzina, ja mēs gribam, lai Viņš mūs lietotu. Pirmo reizi par Garu ir pieminēts 1. Mozus 1:2: "Zeme bija tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem".

Šeit mēs redzam, ka pirmo reizi par Svēto Garu ir pieminēts tas, ka Viņš pārvietojas. Lai kur Rakstos tiktu pieminēts Svētais Gars, par Viņu ir rakstīts, ka Viņš pārvietojas. Jāņa evaņģēlijā 3:8 ir teikts: "Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara". No Gara piedzimušie arī pārvietosies. Kristīgā dzīve nav uz vietas stāvoša - tā vienmēr virzās, plūst, kaut kur pārvietojas. Tas ir to raksturā, kuri ir dzimuši no Gara.

Otrs nozīmīgs faktors, kuru mēs atzīmējam un kurš raksturo Garu 1.Mozus grāmatā, ir tas, ka Viņš pārvērš kaut ko neredzamu un tukšu krāšņā radījumā. Viņam vēl joprojām to patīk darīt. Tam, lai Viņš varētu mūs izmantot, mums nav obligāti jābūt pilnīgiem. Patiešām, mēs varam būt pārāk organizēti un gatavi tam, lai Viņš mūs izmantotu. Dievs nav pret organizēšanu, bet mūsu nožēlojamā, nenozīmīgajā cilvēciskajā iztēlē organizēšana - tas, visbiežāk, ir spiediena rezultāts uz padotajiem. Mēs gribam, lai viss būtu gatavs, bet Viņš grib, lai gatavi būtu mēs. Mūsu gatavība nav atkarīga no materiālās valstības, bet no sirds, kura mīl, tic un paliek uzticīga Viņam.

Tieši šī iemesla dēļ visuma Dievs piedzima kūtī - pašā vienkāršākajā un nepiemērotākajā vietā, kādu vien Viņš varēja izvēlēties. Viņu atrast var tikai caur atklāsmi. Tas pats skar visu, kas dzimis no Dieva. Kungs negaida, kamēr mūsu ēka būs pietiekami liela vai kamēr mums būs pietiekami daudz naudas bankā vai pat kamēr mēs nesasniegsim noteiktu līmeni. Viņš gaida, kad mūsos būs ticība Viņam. Ne sev, ne kolektīvam, bet Viņam.

Vairākums cilvēku piekrīt tam, ka mums ir par ko būt pateicīgiem. Galu galā, daudzi no mums dzīvo komfortablos apstākļos. Mēs dzīvojam labi iekārtotās mājās, nēsājam labu apģērbu, braucam drošā transportā. Mums netrūkst tīrs ūdens un veselīgs ēdiens. Mums ir iespēja saņemt labu medicīnisko aprūpi, labu izglītību, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Mēs dzīvojam brīvos apstākļos. Mēs esam aizsargāti.

Mēs tik ļoti esam pieraduši pie šiem brīnišķīgajiem labumiem, ka pieņemam to par pašsaprotamu, un pat vēl esam izveidojuši sliktu ieradumu žēloties, ja kaut kā mums nav, bet miljoniem cilvēku visā pasaulē nav pat pats nepieciešamākais  dzīvei.

Es neaizmirsīšu, kā viens no mūsu dēliem kopā ar citu labprātīgo komandu devās brīvdienās palīdzēt bezpajumtniekiem. Redzētais viņu aizskāra līdz sirds dziļumiem. Viņš man pat pazvanīja un teica: "Ja es kādreiz atkal par kaut ko žēlošos, noper mani par to, ka es esmu tik dumjš un nepateicīgs!" Viņš bija satriekts, redzot, kā dzīvo daži cilvēki salīdzinājumā ar to, kā dzīvo viņš.

Padomājiet: tie, kuriem nav kur dzīvot, gribētu lai viņiem ir māja un ar lielāko prieku to uzkoptu, bet tie, kuriem tā ir, pastāvīgi žēlojas, ka nākas regulāri uzkopt to. Cilvēks, kuram nav ar ko braukt, sapņo par mašīnu, bet tas, kuram tā ir, to vien dara, kā žēlojas par tehniskās apkopes un remonta dārdzību. Ir tik viegli aizmirst par to, kādi labumi mums ir. Kļūsim pateicīgi ļaudis!

PATEICIETIES DIEVAM - TAS JUMS BŪS NODERĪGI!

Pats labākais, ko mēs varam darīt dienas laikā, - dot godu Dievam, pat kaut kādu darbu pildīšanas laikā. Vai jūs cenšaties uzcelt māju, laulību, biznesu, uzlabot finansiālo stāvokli, sastādīt fizisko vingrojumu plānu, - jūs varat pielūgt Dievu, pat nodarbojoties ar šo visu.

Vēl mums nenāktu par sliktu  iemācīties priecāties arī par kaut kādiem sīkumiem, baudīt ceļu uz darbu, iešanu uz veikalu pēc produktiem, pastkastītes pārbaudīšanu un simtiem citu ikdienas sīkumu, jo tieši no tiem sastāv mūsu ikdienas dzīve, tad kāpēc to visu nedarīt ar prieku un patiku?

Biežāk pateicieties Dievam - tā jūs Viņam izrādīsiet cieņu, bet tāpat tas būs arī jums par labu!

PATEICĪBA TUVINA MŪS DIEVAM

Vai jūs zinājāt par to, ka pateicība Dievam pietuvina mūs Viņam un nostiprina mūsu attiecības ar Viņu? Bībelē ir teikts, ka Dievs dzīvo Savas tautas slavas un pateicības vidū.

Man patīk nākt Dieva klātbūtnē, tāpēc, lai kur arī es vadītu konferences, es vienmēr atrodos zālē slavēšanas un pielūgsmes laikā, kura notiek pašas konferences sākumā. Pirms ķerties pie sprediķa, es Vienmēr pielūdzu Dievu, dodot Viņam godu, sakoncentrēju uz Viņu savas domas, pateicos Viņam par visu, ko Viņš ir izdarījis manā dzīvē, un par vārdu, kuru Viņš ir ielicis manā mutē, lai es to dotu cilvēkiem, kuri sapulcējušie konferencē. Un tāpat es Viņam dodu godu un pateicību par visu, ko Viņš man zdarīs nākotnē.

Ar pateicību un pielūgsmi mēs izpaužam savu mīlestību pret Dievu. Tas tuvina mūs Viņam, palīdz mums skaidri dzirdēt Viņa balsi, bet to dzirdot, ticībā turēties pie Viņa teiktā.

PATEICĪBA MUMS PALĪDZ REDZĒT CEĻU

Vispārīgi runājot, Dievam nav vajadzība pēc mūsu slavas un pateicības. Nevajag Viņam pateikties tikai tāpēc, lai darītu Viņu laimīgu, liekt piepildīt vajadzības vai izpildīt vēlēšanās. Pateicieties Viņa - katru dienu un visas dienas garumā, - tikai tāpēc, lai izpaustu Viņam, cik ļoti mēs novērtējam to, kāds ir Viņš.

Pateicība Dievam mums palīdz ne tikai saprast to, kāds ir Viņš, ko izdarīja un dara  mums, bet arī redzēt priekšā esošo ceļu, maina mūsu domāšanu, uzlabo mūsu garastāvokli un piepilda mūs ar prieku. (Psalmi 16:11)

Es uzskatu, ka Dieva slavēšana un pateicība ir tā pati lūgšana, turklāt kura līst viegli un brīvi no mūsu sirdīm. Lai pateiktos Dievam, nevajag runāt kaut kādus abstraktus vārdus, piemēram, ir pietiekami pateikt: "Es mīlu Tevi, Kungs. Es Tev pateicos par visu. Bez Tevis es neko nevaru, bet ar Tavu palīdzību es visu varu!"

Katrs mūsu dzīves mirklis ir dārga dāvana no Dieva. Tāpēc priecāsimies katru brīdi un biežāk pateiksimies Viņam - vienkārši tāpēc, ka Viņš ir labs.

"Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu" (Mateja 6:33-34).

Šis pants apstiprina to, ja mēs meklēsim Dieva Valstību, mums nav jāzūdās par rītdienu. Ja mēs zūdāmies - tātad mēs bijām novērsušies no Viņa Valstības meklējumiem.

Zūdīšanās - tas nav Gara auglis un Gars mūs nevadīs, ja mūs vada rūpes. Zūdīšanās - tas ir nāvējošs ienaidnieks. Tieši tas mūs aizvedīs prom no mūsu mērķiem. Tāpēc vēstule Filipiešiem 4:6-7 mūs brīdina: "Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū".

Dieva miers ir pretējs rūpēm. Viņa miers saglabā mūsu sirdis un domas tā, lai mēs paliktu uzticīgi Jēzum Kristum. Kā redzams no šī teksta, Viņa miers - tas ir tā rezultāts, ka mēs lūgšanā nododam Viņam mūsu rūpes. Cik ļoti izmainītos mūsu dzīve, ja mēs visu to laiku, kas iztērēts zūdoties, izmantotu lūgšanai? Vairākumam no mums dzīve izmainītos, jo Dievs atbild uz lūgšanām, bet ne uz zūdīšanos. Kad mēs lūdzam, Viņš visu maina. Tāpat arī Viņš izmaina mūs. Ja mēs skatīsimies ar ticības acīm, bet ne ar baiļu, mēs ieraudzīsim pavisam citu pasauli.

Jesajas 6:1-3 tagad man ir pati svarīgākā Rakstu vieta, bet kad es biju ticīgais bez stāža, es nespēju saprast šos pantus. Ir rakstīts: "Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: "Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!""

Protams, man nebija problēmas ar ticību tam, ka Dievs ir svēts, bet es nevarēju saprast, kā, ņemot vērā visus šos karus, nabadzību, apspiestību, sliktu izturēšanos pret bērniem, slimības un nāvi, šis serafs varēja teikt, ka visa zeme ir pilna Viņa godības. Tad reiz Kungs sāka runāt ar mani un teica: "Šis serafs redz zemi piepildītu ar Manu godību, jo viņš atrodas Manā klātbūtnē. Ja tu atrastos Manā klātbūtnē, tad tu arī visā redzētu Manu godību".

Kad mēs atrodamies Dieva klātbūtnē, mēs redzam Viņa ārējos mērķus un Viņa Valstību neraugoties uz esošajiem apstākļiem. Tas izmaina mūsu skatījumu, mūsu domāšanas veidu un mūs pašus.

3.daļa

ESIET GATAVI, KAD ATNĀKS KRĪZE

Es atceros, kā dažus gadus atpakaļ mēs saņēmām vēstuli no vienas mūsu partneres par viņā esošo Vārdu, kurš izgāja no viņas tad, kad viņa saskārās ar ļoti bīstamu situāciju. Meža ugunsgrēks bija gatavs aprīt viņas māju. Uguns jau skāra koka žogu ap māju, un saprotot, ka viņai ir jātiek prom no turienes, tā paņēma savu lūgšanu piezīmju grāmatiņu un Bībeli. (Tas jau uzreiz liecina par cilvēka prioritātēm.) Pēc tam viņai pēkšņi radās doma: "Man ir jāņem vara pār šo liesmu!"

Viņa atcerējās, ka Dieva Vārds runā par to, ka nekāds ļaunums netuvosies viņas mājoklim (Psalmi 91:10), tāpēc viņa pavēlēja ugunij vākties prom. Tūlīt pat mainījās vēja virziens un uguns aizgāja citā virzienā. Tā pagriezās prom no viņas mājas, un viņas māja palika neskarta.

Tas ir lielisks piemērs tam, kā vajag dzīvot, esot debesu pilsoņiem! Tāpat tas ir arī atgādinājums tam, ka mums ir nepieciešams pastāvīgi baroties ar Dieva Vārdu un uzturēt ticības garu. Kad jūsu mājai pietuvojas meža ugunsgrēks, jums nav laika klausīties diskos ierakstītos Dievišķās aizsardzības apsolījumus.

Kritiskā brīdī jums nav laika paņemt mācību materiālus un sākt meklēt Bībeles pantus, kuri skar jūsu situāciju.

Nē, tādos brīžos no jūsu sirds iziet tas, kas tajā jau atradās: "Jo no sirds pilnības mute runā." (Mateja 12:34)

Jūsu dzīve ir atkarīga no tā, kas atrodas jūsu sirdī! Tāpēc piepildiet un pārpildiet to visu laiku ar Dieva Vārdu. Un kad atnāks nepatikšanas, jūs būsiet gatavi. Jums būs ieradums runāt tā, kā runā Dievs, un jūs nebūsiet viegls laupījums velnam.

Zaglis nāk, lai zagtu, nogalinātu un iznīcinātu, un viņš lieliski zina vārdu spēku. Viņš zina, pat ja daudzi kristieši nezina, ka "nāve un dzīvība stāv mēles varā." (Salamana pamācības 18:21) Tāpēc viņš vienmēr cenšas piespiest mūs, ticīgos, runāt vārdus, kuri tā vietā, lai strādātu mūsu labā, darbotos pret mums. Viņš vienmēr cenšas kontrolēt mūsu valodu, lai mēs izdarītu to pašu kļūdu, kuru izdarīja izraēlieši, kad mēģināja ieiet Apsolītajā Zemē.

Vai jūs atceraties šo stāstu? Desmit izlūki, kurus Mozus sūtīja uz Apsolīto Zemi, atgriezās un pastāstīja par milžiem, kuri bija pārāk lieli, lai tos uzvarētu. Divi no izlūkiem - Kālebs un Jozua - noticēja Dieva Vārdam un teica, ka milži nav problēma. Viņi teica: "Celsimies un iesim tur! Mēs tos varam uzvarēt!"

Bet izraēlieši tā vietā,  lai paklausītu ticības pilnajiem izlūkiem, izbijās un paklausīja tiem, kuri teica, ka milži tos samīdīs kā siseņus... "Un visa draudze pacēla savu balsi un deva tai vaļu, un tauta raudāja to nakti. Un visi Israēla bērni kurnēja pret Mozu un Āronu, un visa draudze viņiem pārmeta: "Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši! Jeb kaut labāk nomirstam te šinī tuksnesī! Un kāpēc Tas Kungs mūs ved uz šo zemi, lai mums liktu krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām un mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāk, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?" (4.Mozus 14:1-3)

Protams, izraēlieši to neteica tieši Dievam sejā. Viņi, galvenokārt, kurnēja savās teltīs. (5.Mozus 1:27) Bet Dievs vienalga dzirdēja un atbildēja tiem, sakot Mozum: "Cik ilgi Man būs ar šo ļauno draudzi ciesties, kas kurn pret Mani? Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu, ar ko tie ir izteikuši savu nemieru pret Mani. Saki tiem: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Es tā jums darīšu, kā jūs Manās ausīs esat runājuši. Šinī tuksnesī kritīs jūsu augumi no visiem jūsu skaitītiem, tas ir, tiem, kas divdesmit gadus veci un vecāki, kas ir pret mani kurnējuši. Jums nebūs ieiet tanī zemē, pār kuru Es esmu pacēlis savu roku, lai jūs tanī varētu dzīvot, bet vienīgi tikai Kālebam, Jefunnas dēlam, un Jozuam, Nūna dēlam." (4.Mozus 14:27-30)

Tās ir nopietnas sekas! Neticības vārdi, kurus izraēlieši runāja savās teltīs, maksāja viņiem Apsolīto Zemi!

Mēs, ticīgie, negribam, lai kaut kas līdzīgs notiktu ar mums. Mēs negribam ļaut velnam kontrolēt mūsu valodu un piespiest mūs runāt šaubu un neticības vārdus. Mēs negribam runāt ar ticību piepildītus vārdus tikai tad, kad to klausās mūsu draugi - kristieši, bet pēc tam vakarā, kad sarunājamies ar savu vīru vai savu sievu, runāt tikai problēmas vārdus: "Ko mēs darīsim? Šī situācija ir bezcerīga. No tās nav izejas".

Dievs dzird šos vārdus! Viņš klausās mūs ne tikai tad, kad mēs lūdzam vai pasludinām ticības apliecināšanu draudzē. Viņš klausās visu laiku, un Viņam ir pienākums nopietni uztvert mūsu vārdus, jo tas ir garīgs likums. Tā ir rakstīts Bībelē: tas, ko mēs runājam, nosaka mūsu dzīves kursu. (Jēkaba 3:4-5)

Izdarīsim tā, lai šis likums strādā mūsu labā, bet ne pret mums. Dzīvosim, kā Dieva mīļotie bērni, un staigāsim Viņa svētību pilnībā, izturoties pret saviem vārdiem tik pat nopietni, kā Viņš izturas pret Saviem vārdiem. Izmetīsim no savām mutēm pasaulīgus vārdus un runāsim, kā Dieva Valstības pilsoņi un piedzīvosim debesu dienas uz zemes!

2.daļa

ATBRĪVOJOT DIEVA RADOŠO SPĒKU

Kāds varētu teikt: "Jūs, ticības cilvēki, vienkārši krītat galējībās, kad runa ir par ticību un vārdiem. Jūs uzskatāt, ka Dievs izdarīs visu, ko jūs runājat."

Nē, mēs tā neuzskatām. Mēs uzskatām, ka Viņš izdarīs to, ko mēs runājam ticībā, bet ticība atnāk no Dieva Vārda dzirdēšanas.

Ja Dievs kaut ko nav teicis Savā Vārdā un tā nav Viņa griba, tad mums nav nekāda pamata tam, lai sagaidītu, ka Viņš to izpildīs. Bet,  ja Viņš kaut ko ir teicis, mēs varam ticēt Viņa vārdiem, runāt tos, un tie īstenosies. Kāpēc? Jo tas ir Viņa Vārds, bet "vārds, kuru Dievs runā, ir dzīvs un pilns spēka...aktīvs, darbīgs, pilns ar enerģiju un efektīvs." (Ebrejiem 4:12, Paplašinātais Bībeles tulkojums)

Dieva Vārds satur Viņa radošo spēku! Šis spēks bija Viņā, kad tas pirmo reizi izgāja no Viņa mutes, un, ja mēs pieņemsim Viņa Vārdu un ieguldīsim to sevī, ļaujot tam būt mūsu sirdī, tas izies no mūsu mutes ar tādu pašu radošu spēku, kā tad, kad Dievs to pirmo reizi izrunāja.

Iedomājieties to kā apļveida ciklu. Dievs mums sūta Savu Vārdu, un pēc tam mēs ar to atjaunojam savu prātu un mācāmies domāt tā, kā domā Viņš. Un tad, kad mēs esam iemācījušies domāt tā,  kā Viņš, mēs sākam runāt tā,  kā Viņš. Mēs ticam un runājam Viņa vārdus, un tie rada Viņa rezultātu.

""Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi," saka Tas Kungs. "Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām. Jo, kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju." (Jesajas 55:8-11)

Tieši tā jūs atbrīvojaties no slimībām un kaitēm, kad tās atnāk un cenšas pieķerties jūsu ķermenim. Jūs domājat par tām un vēršaties pret tām tāpat kā Dievs. Tā vietā, lai tās pieņemtu, jūs stāvat uz tā, ko saka Dieva Vārds par dziedināšanu, un vēršaties pie šīs slimības: "Vācies no šejienes Jēzus vārdā! Tu esi bauslības lāsta daļa, bet Jēzus mani izpirka no lāsta." (5.Mozus 28:61, Galatiešiem 3:13). "Viņš uznesa visas slimības, lai es varētu būt brīvs no tām, un Viņa brūcēm es esmu dziedināts." (Jesajas 53:4-5)

Ja pēc tam, kad jūs visu šo pateicāt, simptomi nekavējoties nav pazuduši, jūs vienkārši turieties pie Dieva Vārda. Jūs staigājat ticībā, bet ne redzamajā, turpinot runāt to, ko teica Dievs, un rīkojieties tā, it kā tā būtu patiesība, tāpēc ka tā arī ir patiesība! Ja jūs tā darīsiet, gala rezultātā dabīgie apstākļi pakļausies un šie slimības simptomi atstās jūsu ķermeni.

"Bet, Glorija, kā tad, ja es necīnos ar slimību, bet ar kaut ko citu, un nezinu, ko par to saka Dieva Vārds?"

Tad uzziniet to! Pavadiet laiku, lasot Bībeli un klausoties labus, uz Dieva Vārda pamatotus un ticību ceļošus sprediķus. Meklējiet Dievu un Viņa Vārdu līdz tam brīdim, kamēr jūs ieraudzīsiet, kāda ir Viņa griba un kādus apsolījumus Viņš jums ir devis, lai pielietotu šai situācijai. Pēc tam pieņemiet tos, kā personīgi jums pateiktus, ievietojiet tos savā sirdī līdz pārpilnībai un turpiniet runāt tos ticībā līdz tam brīdim, līdz tie parādīsies.

Tieši tā Dievs ir paredzējis mums visiem, ticīgajiem, dzīvot katru dienu! Viņš ir paredzējis padarīt Viņa Vārdu mūsu dzīvēs par prioritāti numur viens un pavadīt tajā laiku katru dienu. Viņš ir paredzējis, lai mēs uzzinātu, ko Viņš ir teicis par katru mūsu dzīves sfēru, un pastāvīgi pārdomāt par to.

Jēzus teica: "Ja paliksiet Manī un Mani vārdi paliks jūsos, tad, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks".

Dieva Vārds, kurš mājo jūsu iekšienē, Tas ir tas Vārds, kurš vērsīsies pie jums. Šis Vārds, kurš paceļas jums iekšienē, kad pasaule vai velns mēģina jums nozagt jūsu Dieva Valstības pilsoņa privilēģijas.

Kad velns uzbrūk jūsu finansēm un pirmais, kas iziet no jūsu mutes, ir: "Mans Dievs apmierinās visas manas vajadzības pēc Savas godības pilnās bagātības Jēzū Kristū", jūs zināt, ka šis Vārds mājo jūsos, tāpēc, ka tieši viņš izgāja no jūsu mutes. Ja pirmais, kas iziet no jūsu mutes, ir: "Mēs nevarēsim nomaksāt mūsu rēķinus", tā ir pazīme tam, ka jums iekšienē nav Dieva Vārda attiecībā uz šo situāciju.

1.daļa

Vai jūs zinājāt to, ka gadījumā, ja jūs esat jaunpiedzimuši, jūs vairs neesat šīs pasaules pilsoņi?

Protams, jūs tajā dzīvojat tieši tagad. Dabiski jūs dzīvojat šajā kritušajā pasaules sistēmā. Bet,  lai gan jūs esat šajā pasaulē, jūs neesat no tās.

Jūsu pilsonība ir debesīs! (Filipiešiem 3:20) Jūs piedzimāt no Dieva, un garīgi jūs tikāt atvesti Viņa Valstībā. Un šajā laikā, kamēr jūs staigājat pa šo zemi savā fiziskajā miesā, Dieva valstība dzīvo jūsos, un jums ir pieeja pie visiem tās resursiem, tiesībām un privilēģijām.

Jums nevajag pārdzīvot par to, kas notiek šajā jukušajā pasaulē!

Ja jūs vienkārši staigāsiet savas debesu pilsonības spēkā, jūs varēsiet uzvarēt jebkuru izaicinājumu, kuru jums šo pasaule met. Jūs varēsiet pacelties pār grūtiem apstākļiem. Jūs varēsiet svinēt uzvaru pār visām nepatikšanām, kuras velns met pret jums. Jūs varēsiet dzīvot, vairāk kā uzvarētāji, un staigāt pa šo dzīvi uzvarā, bet ne sakāvē.

Taču, lai to izdarītu, jums būs jāatsakās no pasaulīgās domāšanas un tiem vārdiem, kuri tiek izmantoti šajā pasaulē. Jums būs jāuztur sevī ticības gars!  Jums ir jāglabā sava sirds piepildīta ar Dieva Vārdu  tam, lai tad kad sliktas ziņas atnāks pie jums, tā vietā,  lai padotos bailēm un vilšanām,  jūs varētu teikt par šīm situācijām to, ko saka Dievs.

Viņš jau visu pateica, par katru jūsu vajadzību un katru problēmu, ar kuru jūs vien varētu saskarties. Viņš jau pateica un uzrakstīja Bībelē pietiekami daudz svētības vārdus, lai apveltītu jūs ar spēku piedzīvot "debesis uz zemes" (5.Mozus 11:21). Katrs no šiem vārdiem kļuva par likumu garīgajā pasaulē tajā brīdī, kad tas tika izrunāts, un lai arī šie vārdi ir uzrakstīti Bībelē jau tūkstošus gadus, tajos joprojām atrodas Dieva gars un dzīvība.

Viss, ko Dievs kādreiz ir pateicis, paliek patiesība, un katrs no mums var ticēt katram Viņa vārdam, runāt to un rīkoties pamatojoties uz to, un Viņa Vārds īstenosies.

Tomēr ticīgie ne vienmēr tā grib rīkoties. Īpaši tad, kad mēs nokļūstam grūtībās, reizēm mums gribas kapitulēt savas miesas priekšā un runāt par problēmām. Tā vietā, lai atvērtu savu Bībeli un stāvētu uz Dieva Vārda, mēs gribam, lai Dievs mūsu vietā izdara to, ko Viņš teica darīt mums.

Mēs gribam, lai Dievs Pats runātu ticības vārdus pār mūsu dzīvi, sūtītu kādu mums pravietot, ka mūsu problēma ir atrisināta, ka mēs esam dziedināti vai to, ka mums vairāk nekad nebūs nekādu finansiālo grūtību. Mēs gribam, Lai Viņš apsauktu velnu mūsu vietā. Mēs gribam, lai Viņš liktu kalniem mūsu dzīvē kustēties, kamēr mēs sēžam, sevi žēlojot un runājot neticības vārdus.

Bet Dieva Valstība tā nestrādā. Tā neparādīsies uz zemes vienkārši kā atbilde uz Dieva vārdiem. Tā ir radīta tā, lai reaģētu uz mūsu vārdiem. Saskaņā ar rakstīto Jaunajā Derībā: velns bēg, kad mēs tam stājamies pretī, runājot tā, kā runāja Jēzus, kad bija uz zemes: "Stāv rakstīts!" (Jēkaba 4:7; Mateja 4:4).

Kalni mūsu dzīvē sāk kustēties, kad mums ir "Dievišķā ticība" un paši runājam ticības vārdus. "Jo..ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! - un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks." (Marka 11:23)

Mēs atnesam debesis uz zemes ne jau tad, kad žēlojamies par notiekošo, par mūsu problēmām, bet kad mums "ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: es ticēju, tāpēc es runāju. - Arī mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam." (2.Korintiešiem 4:13)

5.daļa

GALVU REIBINOŠS DRAUDZES PIEAUGUMS

Kad draudze beidzot bija uzcelta, daudzums cilvēku sapulcējās jaunajā draudzes ēkā, svinot pārvākšanos. Šī ēka praktiski nekad nebija tukša, tajā vienmēr varēja novērot lielu skaitu kristiešu. Uz 1979.gadu draudzes locekļu skaits izauga līdz 100000 cilvēkiem.

Pateicoties Dieva žēlsirdībai mēs piedzīvojām patiesi fenomenālu draudzes pieaugumu. Uz 1981. gadu draudzes locekļu skaits dubultojās līdz 200000, un tas bija bezprecedenta gadījums draudzes pieaugumā visā vēsturē.

1984.gadā, kad mēs nomainījām nosaukumu no "Pilna Evaņģēlija centrālā draudze" uz "Joido pilna Evaņģēlija draudzi", mums bija piereģistrēti 400000 oficiāli draudzes locekļi. Templī katru svētdienu notika septiņi dievkalpojumi pārpildītā zālē, kuri turpinājās no septiņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Draudzes locekļu skaits jau sen pārauga ēkas izmērus, tāpēc mums nācās paplašināties. Esošais galvenais templis "Joido pilna Evaņģēlija draudze"  - tā ir milzīga mūsdienu ēka, kuru mums nācās uzcelt, lai tajā ietilptu visi jaunie cilvēki. Es iznesu vēl vienu grandiozu plānu - uzcelt ap draudzi pilsētu. Jau ir uzceltas divas lielas ēkas - izglītības un misionāru centrs. Kungs mums palīdzēja pārvērst realitātē kārtējo projektu pateicoties tam, ka mēs iemācījāmies sapņot par kaut ko jaunu un nesasniedzamu. Katru reizi, kad mēs piekrītam stāvēt ticībā, neskatoties uz nekādiem apstākļiem, Dievs parāda savu pārsteidzošo spēku. Mājas grupām bija milzīga loma mūsu grandiozo plānu īstenošanā.

Fenomenālā pieauguma vēsture

Atgriezīsimies vēlreiz pie 1980.gada jūnija, lai es varētu izstāstīt, kā tieši mūsu draudzē sākās strauja izaugsme. Tajā brīdī draudzē bija 120000 draudzes locekļi un 8000 mājas grupas. Pusgadu pirms tam mēs uzstādījām sev mērķi - 30000 jaunus draudzes locekļus. Pa šo pusgadu mēs pieaugām no 100000 līdz 120000 cilvēkiem. Tāpēc 1980.gadā mēs uzstādījām mērķi sasniegt skaitli 150000 draudzes locekļu. Un es devu uzdevumu katrai mājas grupai pievest pie Jēzus Kristus vienu kaimiņu ģimeni līdz gada beigām. Saskaņā ar manu jauno uzdevumu uz to brīdi esošās 8000 mājas grupām bija jāaiznes evaņģēlijs 8000 mājās līdz gada beigām. Ja iziet no aprēķiniem, ka vidējā korejiešu ģimene sastāv no četriem cilvēkiem, tas mums garantēja 32000 jaunus draudzes locekļus.

Tagad jūs zināt, kādā veidā mums izdevās panākt šādu strauju izaugsmi. Tam draudzei nebija nepieciešamas kaut kādas skaļas evaņģelizācijas programmas, agresīvas reklāmas vai vajadzība apkopot informāciju par neticīgajiem cilvēkiem. Kā mācītājam, man bija nepieciešams tikai motivēt mājas grupas līderus un safokusēt viņus uz mērķi - 32000 jauniem draudzes locekļiem, kā arī palīdzēt viņiem sasniegt uzstādīto mērķi ar vizuālo atgādinājumu nosūtīšanu, kur bija teikts; "Katrai mājas grupai ir jāpasludina vienai ģimenei, kas dzīvo kaimiņos. Tas neprasa lielu darbu".

Cenšoties izpildīt šo uzdevumu, katras mājas grupas locekļi izvēlējās neticīgu ģimeni un sāka lūgt un sludināt ģimenes locekļiem. Šī vienkāršā pieredze deva pārliecību mūsu draudzes locekļiem Evaņģēlija sludināšanas jautājumā neticīgajiem cilvēkiem un parādīja tiem, cik vienkārši ir pievest cilvēkus pie Kristus. Bija arī tādas mājas grupas, kur pusgada laikā tika izglābtas divas vai trīs ģimenes. Viņu centieni vainagojās ar strauju draudzes izaugsmi, un mēs 1980.gadu pabeidzām ar 150000 draudzes locekļiem un 10000 mājas grupām.

Protams, ne visi mērķi var tikt sasniegti tik ātri, kā mums to gribētos. Bet veiksmīga draudzes izaugsme balstās uz to, vai draudze sev izvirza konkrētus mērķus vai ne, un katrai draudzei ir jāņem vērā šis svarīgais faktors. Tikai tās draudzes, kuras sev izvirza mērķus, redzēs pieaugumu.

1981. gadā mums parādījās vēl lielāka greizsirdība par Dievu, un mēs nolēmām pacelt latiņu: no sludināšanas vienai ģimenei mēs pārgājām uz sludināšanu un izglābšanu četrām ģimenēm. Pateicoties tam, mēs uz draudzi atvedām 80000 jaunus cilvēkus pirmajā pusgadā un vēl 80000 cilvēkus otrajā pusgadā. Gada beigās draudzē bija 310000 cilvēku. Pateicoties mājas grupu darbam 1984. gadā mūsu draudze atkal piedzīvoja pieaugumu, un tas bija bez reklāmas televīzijā vai masveidā izplatītas informācijas par draudzi. Ar personīgo kontaktu palīdzību un savstarpēju attiecību veidošanu mēs sasniedzām mērķi 500000 cilvēkus.

Dzīvam un aktīvam organismam nav tāda sapratne, kā mazs pieaugums, īpaši ja ir runa par draudzes pieaugumu. Vairākums draudzes izaug līdz 500 vai 1000 cilvēkiem, bet pēc tam iesalst vienā vietā. Tādi draudzes locekļi nonāk pie secinājuma, ka viņu pilsētā vairs nav cilvēku, kurus var pievest pie Dieva, bet mācītāji kļūst pašapmierināti un pakāpeniski aizmirst dārgo Dieva pavēli sludināt evaņģēliju "līdz pašam pasaules galam" (Apustuļu darbi 1:8) - vai kaut vai tuvākajā apkārtnē. Liekas, ka viņi nesaprot, ka pie tik gausas draudzes izaugsmes Svētā Gara kustība samazinās.

Šodien, pēc daudziem gadiem, "Joido pilna Evaņģēlija draudzē" ir 780000 cilvēku. Un mēs vēl joprojām piedzīvojam Svētā Gara darbu visos mūsu plašajos draudzes stūros. saskaņā ar aprēķiniem, lai piepildītu zāli ar 12000 cilvēkiem svētdienas dievkalpojuma novadīšanai deviņos no rīta, ir nepieciešamas tikai 5 minūtes. Bet tam, lai cilvēki organizēti izietu no ēkas, vajadzīgas desmit minūtes. Vai tas nav lieliski? 2005.gadā "Joido pilna Evaņģēlija draudze" iekļuva Ginesa rekordu grāmatā kā pati lielākā draudze pasaulē. Mūsu brīnišķīgais templis jau sen kļuva par vietējo orientieri - vietu, kur katrs tūrists cenšas apmeklēt tad, kad dodas braucienā uz Koreju. Es tikai sekoju Dievam, lolojot sirdī sapni, kuru Viņš man deva, cenšoties to realizēt. Bet Dievs paveica visu pārējo! Viņš tāpat kā iepriekš turpina radīt, bet es tāpat kā iepriekš dedzīgi sapņoju izpildīt visu Viņa gribu un paklausīgi sekoju Viņam.

4.DAĻA

Kad es draudzē izstāstīju par šiem brīnumiem, draudzes locekļi ievērojami tika uzmundrināti. Daudzi no viņiem dziļi iesaistījās draudzes celtniecības plānos. Daži kristieši pārdeva savas mājas un pārcēlās uz dzīvokļiem Joido jaunceltnēs, nelielā attālumā no draudzes, kurās vēl joprojām notika apdares darbi. Kāds jauns precēts pāris celtniecībai noziedoja savus gada ienākumus. Mēs visi, kā viena liela ģimene, apvienojāmies nepārtrauktā lūgšanu kustībā. Mēs atkal no jauna sapņojām par pašu lielāko draudzes ēku pasaulē. Šeit un tur mūsu draudze izgaismojās ar priecīgiem draudzes locekļu smaidiem.

Reiz es gāju uz banku cerībā satikt tās vadītāju un paņemt no viņa aizdevumu. Mēs bijām parādā 20 tūkstošus dolāru, un šo summu bija nepieciešams apmaksāt līdz mēneša beigām. Es pārbaudīju visus pieejamos avotus, bet neatradu nekādu iespēju laikā risināt šo jautājumu. Es iegāju bankas ēkā piecos vakarā, stundu pirms aizvēršanās. Pirms tam es aizlūdzu un palūdzu Svētajam Garam dot man labu ideju. Kungs man lika iet pie nodaļas vadītāja un paprasīt viņam naudu.

-Svētais Gars, - izbijos es, - viņi noteikti domās, ka esmu jucis. Man pat papīri nav gatavi. Manu prasību neviens neizskatīs.

Liekas, ka es biju pārāk noraizējies par to, ko cilvēki par mani padomās. Bet Svētais Gars uzstāja:

-Mani ceļi ir daudz augstāki par cilvēku ceļiem. Tāpēc ej un dari to, ko Es teicu.

Un es pakļāvos. Es tiku līdz bankai bez starpgadījumiem, bet vēl līdz šim nebiju pārliecināts, ka man izdosies satikties ar nodaļas vadītāju. Visam tam klāt, ēkā bija izveidojusies liela cilvēku rinda, kuri arī gribēja tikt pie viņa uz pieņemšanu.

-Svētais Gars, ko man darīt? Palīdzi! - domās aizlūdzu es.

-Tu esi Dieva bērns un Ķēniņa dēls, - teica Viņš. - Uzvedies tā, kā karaliskas ģimenes loceklis

Izdzirdot šos vārdus, es iegāju vadītāja kabinetā tā, it kā es būtu bagāts un visu cienīts cilvēks, kurš pieradis pieņemt godu no apkārtējiem. Bet tad mani apstādināja sekretāre:

-Atvainojiet?! Jums ir noteikts laiks? - jautāja viņa.

-Es pārstāvu ļoti pazīstamu un ietekmīgu personu, - es tūlīt atbildēju.

Es, protams, runāju par Dievu, bet meitene, acīmredzot, nolēma, ka esmu ieradies bankā ietekmīgas valsts amatpersonas vārdā, jo uzreiz palaida mani, nepievēršot uzmanību uz citu cilvēku protestiem, kas gaidīja savu rindu. Es kļuvu uzmundrināts, saprotot, ka Svētais Gars ir ar mani. Nodaļas vadītājs pasveicināja mani ar platu smaidu un jautāja:

-Kā jums klājas, kungs? Atvainojiet, bet pie kā, jūs teicāt, jūs strādājat?

-Kungs, man jums ir lielisks piedāvājums, - es drosmīgi teicu. - Ja jūs tam atsauksieties, jūs nebūsiet vīlies. Faktiski, ja jūs izpildīsiet manu prasību, nākamajā gadā es atvedīšu jūsu bankas nodaļai 10000 jaunus klientus.

-Cik jaunus klientus?! 10000? - viņš apmulsis jautāja.

-Jā, kungs, - apstiprināju es, bet pēc tam es teicu: - Mani sauc Jongi Čo. Es - mācītājs pašai lielākajai draudzei visā Korejā. Manu draudzi apmeklē 10000 cilvēku. Es esmu gatavs pārliecināt viņus pārlikt norēķinu kontus un krājkontus jūsu bankā, ja jūs man izdarīsiet pakalpojumu.

-Un kāds ir šis pakalpojums? - menedžeris izskatījās ieinteresēts.

-Aizdodiet man 20000 dolāru, - prasīju es, bet pēc tam drosmīgi teicu: - Dievs ir nolicis mani vadīt draudzi - pats svarīgākais Viņa bizness šeit uz zemes. Es zinu, ka darījumu pasaulē uzticība - tas ir galvenais. Tāpat arī jūs esat biznesmenis, kurš aizdod cilvēkiem naudu. Es jums lūdzu aizdot man nepieciešamo summu. Es negrasos aizpildīt kaut kādus papīrus, tāpēc jums nāksies ticēt man uz vārda un vienkārši iedot naudu.

Vadītājs izskatījās neizpratnē, tāpēc es runāju vēl drosmīgāk:

-Ja jūs man atteiksiet, es iešu uz citu banku.

Kādu brīdi baņķieris sakoncentrējies domāja, bet pēc tam teica:

-Ziniet, mācītāj, jūs - kaut kas īpašs! Es nekad dzīvē neesmu darījis kaut ko līdzīgu, bet jums mani izdevās pārliecināt. Jūs izskatāties kā cilvēks, kurš turēs savu vārdu, tāpēc es jums aizdošu naudu.

Tādā veidā Svētais Gars palīdzēja atrisināt aizdevuma jautājumu līdz bankas aizslēgšanai. Pēc kāda laika, kā arī es apsolīju, visi mūsu draudzes locekļi pārlika savus kontus šajā bankā.

Dievs virzījās satriecošā veidā, un draudzes būvniecība jau drīzumā atsākās. Vieni draudzes locekļi ar gatavību pievienoties celtniecības darbiem, citi sevi veltīja karstām lūgšanām par jauno ēku. Un, beidzot, tas notika! Mēs uzcēlām pirmo šāda veida draudzi, kurā ietilpa 10000 cilvēku.

Celtniecības procesā man nācās dzirdēt no cilvēkiem kaudzi šaubas. Man pastāvīgi teica: "Ēka, kas celta uz smiltīm, obligāti nosēdīsies"; "Uz salas ir vāja infrastruktūra"; "Šis celtniecības projekts ir pārāk liels, un jums neizdosies to īstenot". Un tomēr milzīgs drosmīgs sapnis, kuru Dievs ielika manā sirdī, īstenojās pēc četriem gadiem, 1973.gada 23.septembrī ar 18000 draudzes locekļiem, kas sapulcējās jaunajā templī, mēs novadījām pielūgsmes un pateicības dievkalpojumu. Mums bija par ko pateikties Dievam: katrs cents no 2 miljoniem dolāru, kuri tika iztērēti ēkas celtniecībai, bija mums Kunga dots.

Šajā pašā gadā mēs uzcēlām lūgšanu centru, kurš sākotnēji ieguva nosaukumu "Džašila Čo lūgšanu kalns Osanri". Šodien tā nosaukums ir "Lūgšanu kalns Osanri", un tur ierodas cilvēki no visas pasaules, lai lūgtu un sauktu uz Dievu.

3.daļa

VECAIS RĪSU TRAUKS

Pienāca ziema, bet plikie tērauda karkasi nākamajai ēkai vēl joprojām vientuļi stāvēja milzīga atklāta līdzenuma vidū. No betona pamata nāca dzesējošs aukstums, bet draudzes locekļi bieži pulcējās šeit, lai gavētu un lūgtu par draudzi un par mani.

Viņi dedzīgi sauca uz Kungu:

-Dievs, palīdzi mums! Palīdzi mūsu draudzei!

-Kungs, atceries par mūsu mācītāju! Dod viņam spēku!

-Dievs, palīdzi mums īstenot draudzes celtniecības plānu!

Beidzot Dievs uzklausīja mūsu izmisīgos lūgumus. Sieviete no mūsu vidus nogrieza savus grezni garos matus un pārdeva tos parūku veikalam, bet iegūto naudu noziedoja. Mani ļoti aizkustināja viņas rīcība. Bet tas bija tikai sākums. Kalpošanā pie manas kanceles pienākusi raudāja, ļoti nabadzīgi apģērbta astoņdesmitgadīga sieviete. Viņa izstiepa pret mani kaut kādu priekšmetu, kas bija ietīts avīzē, un teica:

-Mācītāj, es ļoti gribu palīdzēt draudzei. Bet man nav naudas. Man ir tikai trauks priekš rīsiem un pāris irbuļi. Es gribu šīs lietas noziedot Dievam.

-Ja tas ir jūsu vienīgais trauks un irbuļi, kā tad Jūs ēdīsiet? es to nevaru pieņemt, - iebildu es.

-Neraizējieties, - atbildēja vecā sieviņa, - es visu izdomāju. Es likšu rīsus uz kartona gabala un ēdīšu ar rokām.

Es biju aizskarts līdz sirds dziļumiem, bet vienlaicīgi man bija sāpīgi un kauns.

-Mācītāj, kā jūs domājat, Dievs pieņems no manis šīs lietas, kas neko nemaksā? - noraizējusies jautāja viņa. - Es zinu, ka tās nespēlēs nekādu lomu draudzes celtniecības jautājumā, bet es tik ļoti gribu kaut ko atdot Dievam.

Šajā brīdī zālē piecēlās biznesmenis, kurš aizkustināts teica; "Mācītāj, es gribu nopirkt no jums šīs lietas". Viņš draudzei samaksāja 12 tūkstošus dolāru par rīsu trauku un pāris irbulīšiem, kurus noziedoja nabadzīgā sieviete. Katru reizi, kad es atceros šos notikumus, es ar lielu siltumu domāju par vecās kristietes uzupurēšanos. Viņas drosmīgā rīcība bija pavērsiens notikumiem, kuri izmainīja draudzes celtniecības gaitu. Dieva brīnumi - cilvēka prātam nesaprotami - sagaidīja mūs!

Drīz pēc tam viens no diakoniem pasauca mani:

-Mācītāj, paskatieties! es atradu saplaisājušu trauku rīsiem ziedojuma grozā.

-Kurš to varēja šeit iemest? - jautāju es.

-Liekas, es zinu, kurš to izdarīja, - atbildēja viņš. - Es redzēju bezpajumtnieku, kurš staigāja pa būvlaukumu ar savu mantu maisiņu. Visdrīzāk, viņš vienkārši meklēja, kur sasildīties, domāju, ka viņš to šeit iemeta.

Es nezināju ko teikt. "Mācītāj, izmest to?" - jautāja diakons.

-Nē, - izlēmīgi atbildēju es. - Dievs pieņēma no nabadzīgās atraitnes divas artavas, kas bija viņas vienas dienas uztura nauda. Kā es varu noraidīt tik dārgu upuri? Es paņemšu šo trauku.

Manās acīs sariesās asaras. Bezpajumtnieks, kurš meklēja siltu vietu, ieraudzīja, kā cilvēki patiesi lūdz Dievu un met grozā ziedojumus. Viņš tik dziļi bija pārņemts ar notiekošo, ka nolēma arī kaut ko dot un noziedoja savu rīsu trauku. Acīmredzami, ka viņam nebija nekā vērtīga. Ko tad man darīt ar šo trauku?

Vecais trauks rīsiem kaut kā pavisam neizgāja man no galvas. Viens mūsu misionārs, kurš devās atvaļinājumā, ieskrēja pie manis ofisā pirms došanās uz lidostu. "Mācītāj Čo, - teica viņš. - Es gribēju jūs satikt pirms aizbraukšanas un lūgt, lai jūs nezaudējat drosmi. Jūs redzēsiet, Dievs visu redz." Te viņš ieraudzīja saplaisājušo trauku uz žurnāla galdiņa līdzās manam galdam.

-Kas tas ir? - ar izbrīnu jautāja misionārs.

Es viņam visu izstāstīju, kas notika draudzes sapulcē. Viņš godbijīgi teica: 

-Mācītāj, vai jūs man atļausiet to paņemt? Tā būs ļoti vērtīga dāvana.

Protams, es neiebildu, un misionārs devās atpūtā, iespiedis sev rokās saplaisājušo rīsu trauku. Kaut kur pēc mēneša uz manu vārdu atnāca paciņa. Uz pakas atgriešanas adrese bija Havaja. Paciņas iekšā es atradu vēstuli un bankas čeku no "Čeiza Manhetenas"bankas. Izlasot vēstuli, es biju ārkārtīgi satriekts. Raudot, burtiski kā mazs bērns, es godināju Dievu: "Paldies Tev, Kungs! Tu esi satriecošs! Es slavēju Tavu vārdu! Aleluja!" Lūk, kas bija uzrakstīts vēstulē:

Sveicinu jūs, mācītāj!

Mani sauc Pīters Parks. Man pieder milzīga niedru saimniecība Havajā. Es imigrēju uz Havaju no Korejas 1910. gadā. Ilgu laiku es cītīgi  strādāju cukurniedru pārstrādē, bet pēc tam kļuvu par savas saimniecības īpašnieku. Šis darbs - visas manas dzīves darbs. Mani bērni jau sen ir izauguši un stingri nostājušies uz savām kājām.

Cienījamo mācītāj! Tagad man ir septiņdesmit divi gadi, un jo vecāks es kļūstu, jo vairāk domāju par valsti, kuru pametu sešdesmit gadus atpakaļ. Es daudz domāju par to, vai varu izdarīt kaut ko labu savai valstij. Reiz es satiku misionāru, kurš sešu gadus kalpoja Korejā, uzzinājis, no kurienes es cēlies, viņš sāka stāstīt par manas bērnības valsti. Es raudāju, dzirdot viņa stāstu. Viņš man izstāstīja par mācītāju Jongi Čo un "Centrālo pilna Evaņģēlija draudzi", bet pēc tam parādīja saplaisājušo rīsu trauku, kas tika paņemts no jums.

Kad es ieraudzīju šo veco ar plaisām noklāto trauku, tā stāsts mani aizskāra līdz sirds dziļumiem un, iedvesmots es arī nolēmu pienest ziedojumu Dieva draudzei. Lūdzu, pieņemiet šo nelielo manas cieņas dāvanu. Izmantojiet šo 50 tūkstošus dolāru draudzes celtniecībai. Kad ēka būs uzcelta, es gribētu atbraukt uz Koreju un pabūt tajā.

Cieņā, jūsu Pīters Parks

Un tā, šis rīsu trauks pārlidoja pār Kluso okeānu, nokļuva Havajā, bet pēc tam atgriezās Dienvidkorejā 50 tūkstošu dolāru izskatā. Neskatoties uz šķietamo nenozīmīgumu un lietu nevērtīgumu, kuri tika pienesti Viņam par upuri, Dievs daudzkārtīgi pavairoja to vērtību un pēc tam izmantoja Saviem mērķiem. Šī ir brīnišķīgā Dieva aritmētika, kas cilvēka prātam nav saprotama.