Jēzus vārdā locīsies visi ceļi (K.Koplends)

Ļauj valdīt savam garam (K. Heigins)

Nezūdieties nemaz (K. Heigins)

Pārvērtiet sakāvi uzvarā (Kenets Koplends)

Paklausība

Ābrahāma mantinieki (Kenets Koplends)

Dzenieties vispirms pēc Dieva Valstības (Aivars Straume. 16.08.15)

Bībelē ir teikts, ka mūsu vidū ir Dieva valstība: Mat.18:20 „..kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” Dieva valstība ir tur, kur pielūdz Dievu Jēzus vārdā, kur slavē Viņu Jēzus vārdā, kur kalpo Dievam Jēzus vārdā – tur visur ir Dieva valstība. Ir vietas, kur tā ir jūtama spēcīgāk, ir vietas, kur jūtam to mazāk. Tas ir atkarīgs no tā, cik ļoti tu pats esi pieaudzis Kristū. Jau no paša jaunpiedzimšanas brīža Dieva valstība ir draudzes  vidū. Dieva spēks ir mūsu vidū. Svētīgs tu esi, ka šodien ieradies draudzē, ka neesi apmainījis šo brīdi pret pasaulīgām lietām – saulainu laiku, zaļu pļavu,pludmali. Jo šodienas vārds ir svarīgs un gana nopietns. Ir laiks, kad mums kā tikko piedzimušiem bērniem ir vajadzīgs garīgs piens, bet pienāk brīdis arī smagākai barībai. Vārds mūs vada uz priekšu nopietnākās lietās. Mēs augam un barība mainās.

Mazs bērns no smiltīm ceļ pilis, viņš ļoti cenšas, tad tās sabrūk, bet mēs redzam, ka bērnos tiek attīstīts radošums, pacietība, potenciāls un labas lietas. Un mēs priecājamies par savu bērnu un viņa centieniem. Es ticu, ka tāpat Dievs priecājas par mums, kad esam tikko jaunpiedzimuši, tveram pēc jaunām lietām un drīz vien jūtamies kā meistari, tas nekas, ka īsti vēl neko nezinām. To pat var saukt par posmu ”spēlējam kristiešus”- mēs klausāmies, skatāmies vecākos brāļos un māsās Jēzu Kristū, un pēc tam līdzīgā situācijā cenšamies runāt to pašu, ko esam dzirdējuši. Un jūtamies lieli un gudri. Es ticu, ka Dievs tad priecājas par mums tāpat, kā mēs par saviem mazajiem, neveiklajiem bērniem, kas cenšas mūs atdarināt. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka svētdienās esi šeit, jo gadījumā, kad nebūsi, nevarēsi saņemt to, ko Dievs tev ir sagatavojis, un Tu nevarēsi pieaugt. Un svarīgi ir tas, ka ved savus bērnus uz dievnamu, jo šeit ir svaidījums, kas vienmēr ietekmē, pat tad, ja to īsti pat nepamani. Tas ir kā  laba radiācija, ko pamani tikai dozametrā. Jo biežāk un vairāk tiec „apstarots”, jo vairāk esi „saslimis”. Bezatbildīgi ir vecāki, kas svētdienās jautā bērnam, vai šodien viņš ies uz dievkalpojumu vai ne, jo Dievs ģimenē nav paredzējis demokrātiju. Tu esi nolikts pār bērniem, un tev bērns ir jāvada Dieva gribā, pašam, protams, arī dzīvojot Dievam tīkamu dzīvi. Tev ir jānosaka bērnam kārtība, bet tas ir jādara gudri, kopā ar Dievu, lai bērnam nerastos sacelšanās vai pretestība. Nāks laiks, kad bērns pieaugs un aizies savā dzīvē, kur būs daudz pasaulīgu lietu, un, ja bērna sirds nebūs attiecīgi sagatavota, viņš nepazīs Svētā Gara mieru, brīnišķīgo atmosfēru, un  pasaule to savaldzinās, jo tas viss liksies pievilcīgs, un nebūs īsti ar ko salīdzināt. Nejūties nosodīts, ja tavi bērni ir pasaulē sagrēkojuši, jo Dieva žēlastība ir varena, un Viņš visu var vērst un vērš par labu, taču daudz vieglāk un svētīgāk ir strādāt pie bērna jau no paša sākuma, audzinot to Dievam tīkamu, nekā pēc tam nodarboties ar „labošanas darbiem”. To, ko mēs tagad ieguldam bērnos, mēs to ieguldam Dieva Valstībā, jo bērni ies tālāk un nesīs Dieva Valstības karogu. Viņi sludinās evaņģēliju. Traģiski, ja mēs neko neieguldām bērnos, jo viņi tad nekalpos Dievam, kas ir vienīgais veids kā paglābties no pasaules. Un pati pirmā svarīgākā kalpošana ir sevis paglabāšana šķīstībā- taisna staigāšana tā Kunga priekšā. Bez tās nekad neviens nespēj kalpot pēc Dieva prāta. Jā, mēs pakrītam, bet mums ir jādzenas pēc taisnas, svētas dzīves.

Jēk. 1:27 „Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.”
   Kalpotājs vienmēr staigā ar Dievu, bet, ja tu dzīvo nešķīstu dzīvi, Dievs nevar būt kopā ar tevi, jo grēks tevi atdala no Dieva. Un tāda kalpošana ir velta. Ja esi sagrēkojis, tev ir jāšķīstās, jānožēlo, lai Dievs var kalpot tevī.  Cilvēki, kuri aptraipa sevi, attālinās no Dieva, nedzird Viņa balsi. Tad var atnākt rūgtums pret Dievu, kaut pats esi vainīgs, jo grēks apcietina sirdi un Dievu vairs nespēj dzirdēt.
Runājot par bērniem, nekad nepadodieties ticībā, pat ja redzi, ka bērns dievkalpojuma laikā nīkuļo, nevar nostāvēt un burtiski nīkst ārā. Lūdz un tici, tad redzēsi, ko Dievs dara pie tava bērna, un bērns šo Dieva atmosfēru iemīlēs. Nepadodies un un nesāc apliecināt acīm redzamo, nepatīkamo un tev nesaprotamo, bet ej Dieva priekšā, lūdz. Meklē Dievu lūgšanās. Nemāci bērnam bezdievja ceļu, atļaujot dievkalpojuma laikā sēdēt mājās. Dievkalpojuma svaidījums bērnus ietekmē vienmēr, pat ja neredzi neko uzreiz.

Šodienas dievkalpojuma tēma būs par prioritātēm tavā dzīvē – par Dieva Valstību.  Daudzās vietās Jēzus piemin Valstību, ka tai ir jābūt pirmajā veitā. Bet kā jau iepriekšējā dievkalpojumā runājām – ticība bez darbiem ir nedzīva, mirusi, veltīga. Ļaunie gari arī trīc un dreb. Vai tas ko līdz? Neko! Ja mēs esam ticīgi, mums jādzenās pēc Dieva spēka.

Kas  ir Dieva valstība?

Bībelē ir teikts, ka tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka. (1. Pēt. 4:1) Mums bieži ir tāda nostāja pret kristieša dzīvi –  Dievs, nu ieslēdz lampiņu tagad, lai es varu dzīvot kā siltumnīcā bez jebkādas problēmas. Nē, tā nekad nebūs! Ja tu tā domā, tad tevi gaida vilšanās.Ticība ir cīņa, tā ir iekšēja cīņa, kurā jāstāv pretī grēkam.  Bieži vien pat ne gēkam, bet savām miesas iegribām. Pāvils runā par stāvēšanu pretī grēkam līdz asinīm.

Tāpat es runāju par bērniem – arī viņos ir iekšēja cīņa tāpat kā jums. Viņu miesām gribas labāk pavārtīties pa gultu, paskatīties televīzoru. Arī viņiem ir grēcīgā miesa. Bet tev viņiem ir jāmāca, ka gribēt var daudz ko, bet svētdienās ir jābūt tur, kur Dievs vēlas redzēt  mūs visus kopā, proti, draudzē, Kristus miesā. Mums ir jāstrādā ar bērniem, un tad, kad viņi izaugs, tad viņiem būs nopietna attieksme pret draudzi, tā viņiem būs pirmajā vietā. Arī mums ir jārāda, ka šeit ir Dieva valstība un jārūpējas, lai Svētā Gara tuvums patiesi būtu mūsu vidū.

Mums jāatceras, ka vienmēr būs iekšējā cīņa. Dievs mūs uzlūko ļoti nopietni. Pareizās izvēles Dievs uzlūko par dārgu upuri. Aizliegt savus miesas ceļus – tas ir svarīgi, un tas ir izaugsmes ceļš. Daudzi narkomāni, smēķētāji, pieliekot lielu piepūli, vēloties tikt brīvi no šī grēka, ļoti cīnās, un Dievs šos centienus augsti vērtē. Ja pieliec piepūli, sāc iekšēju cīņu, tad ar to sākas īsta kalpošana. Un šīs cīņas pieredze pēc tam noder nākamajos pārbaudījumos. Ko nozīmē ciest miesā? Piemēram, domājiet, ka slavētājiem ir viegli? Citiem atnākt uz draudzi dažreiz ir liels upuris, jo paliek daudz neizdarītu darbu, varbūt ir jāklausās neticīga vīra zaimošanas.

Tāpat  pasaules sistēma ir labs piemērs šai rakstu vietai 1. Pēt. 4:1. Pasaules sistēmas moto ir – ņem šodien, maksā rīt, -  kas ievelk verdzībā. Dievs nekad neies pa priekšu šai verdzībai, tāpēc esiet uzmanīgi ar miesas iegribām, jo savādāk vienmēr tu skriesi pakaļ rītdienai. Ticīga dzīve saistās ar miesas kārību apvaldīšanu, paļāvību uz Dievu, sagaidot Viņa vārdu, padomu, gribu, nevis pakļaušanos pasaules sistēmai. Varbūt tas maksās miesai dažas dienas badoties, bet atbilde no Dieva un Viņa vadība nekad neiedzīs postā. Mēs ļoti bieži iekrītam miesas nepacietības dēļ, kas var mums dārgi maksāt. Citreiz vairākus gadus sanāk būt verdzībā, lai līdz pašiem sirds dziļumiem saprastu, cik vērtīgi ir paļauties uz Dievu. Tāpēc nevaino Dievu savās problēmās, kad esi bijis nepacietīgs un vadījies bez Dieva. Tu pats brīvprātīgi esi atdevis sevi verdzībā bankām, kredītiestādēm, un tavas muļķības dēļ kāds dzīvo zaļi un bērnus skolo ārzemēs augstās skolās. Ja iemācīsies sevi apvaldīt un ciest miesā, nedzīties pēc lietās, kas vēl nav tavas, tad tu iemācīsies gaidīt uz Dievu – sākumā varbūt mazās lietās, bet vēlāk arvien lielākās lietās. Sākumā redzēsi izaugsmi  savā privātajā dzīvē, tad redzēsi, kā veidojas mājas grupiņas, tad draudzē redzēsi izaugsmi kalpošanā un beigās kļūsi par  mācītāju. Tas viss notiek soli pa solim. Bez miesas apvaldīšanas, bez paļāvības uz Dievu tu nekad nevarēsi būt par labu mācītāju, jo tad tu vienkārši ar Bībeli  „sitīsi” cilvēkus, tu uzmācīgi jautāsi, kāpēc neviens nekalpo, kāpēc to nedara un to, un beigās visi aizmuks no draudzes. Jo vairāk izdarīsi spiedienu, ka jākalpo, jo vairāk no tevis „atkratīsies”, jo ticība un paļāvība uz Dievu  ir tā, kas iedrošina un ceļ cilvēku, jo draudzi ceļ Dievs, nevis mācītājs vai kāds cits kalpotājs.

Svarīgi ir saprast, ka nevari sevi atdalīt no draudzes nekadā ziņā, tev jāsaprot, ka esam visi kopā, nevis ir mācītājs, kādi kapotāji un tu tāds vienkāršais dievkalpojuma apmeklētājs. Visiem jābūt vienotiem, jo visus mūs vieno viens Kungs un Debesis. Mēs nevaram dzīvot kaut kā atdalīti ciedra koku izgreznotos namos ar domu – nu, kad es varēšu, tad aiziešu, palīdzēšu utt. Tev jāapzinās, ka esam Kristus miesa, lai pildītu Viņa gribu uz zemes. Viņš viens par mums nodevās, kad bijām vēl grēcinieki, tāpēc mums šodien jāatdod sevi Kristum. Tikai tā mēs varam dzīvot svētīti. Tas ir augšanas process. Mēs noģērbjam veco egoismu un apģērbjam Kristu, kurā ir pilnīgs nodrošinājums.

Kristieši mūsdienās dzīvo dzīvi, kas īsti neatbilst Bībelē teiktajam. Mat. 6:33 „Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” Un tāpat Jēzus saka: Mat. 6:25 „nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities.”  Ja mēs dzīvojam pasaulē, un ēdiens, apģērbs ir lietas, pēc kurām mums jādzenas, jāraujas vaigu sviedros, lai to visu nopelnītu, un visu pārējo esam spiesti atlikt malā,  tad zini, ka kaut kas nav kārtībā tavās atiecībās ar Dievu, jo vienīgais, pēc kā tev ir jādzenas, ir Debesu Valstība, bet pārējās lietas tev tiks piemestas, jo Dievs jau zina, ka visu tev to vajag. Patiesībā –  cik vienkārši! Dievs jau tev ir pateicis nodrošinātas dzīves atslēgu. Protams, tev nav jābūt sliņķim un ir jāstrādā, un tev nav ar degumu jāstumda mākoņus, staigājot garā un neko citu nedarot, bet svarīga ir tava sirds attieksme pret prioritātēm tavā dzīvē. Piemēram, arī uzskatāmi var redzēt cilvēku, kas dzenas pēc Dieva valstības – viņš nekad labprātīgi neies strādāt darbā, kur jāstrādā ir svētdienās.Un, ja tā, tad viņš meklēs variantus, lai sev kompensētu šo dārgo laiku Dieva tuvumā.

 Lūkas 18:20-30 ir stāsts par bagāto jaunieti, kur Jēzus patiesībā uzsver svarīgo sirds stāvokli, kad kaut ko tu izvēlies atstāt, lai sekotu Kristum – cik nozīmīgs un auglīgs tas ir, jo jau šās dzīves laikā tu dabūsi simtkārtīgi atpakaļ. Tāpat Pēteris savā zvaigžņu brīdī, kad tika izvilkts pilns tīkls ar zivīm, paklausīja Jēzus aicinājumam seko Viņam. Vai mēs savā zvaigžņu stundā, kad, piemēram, bizness zeltu, varētu pamest visu un sekot Jēzum? Un mēs redzam, kas par bagātību viņam bija pēc tam- tika dibinātas draudzes, attīstīta kalpošana, māceklība. Bagātajam jaunietim viņa stiprā pils bija bagātība, kura viņam bija jāatstāj, bet kura, pēc Jēzus iepriekš teiktā apsolījuma,  būtu vairojusies daudkārtīgi. Jaunietis to nevarēja, jo sirds stāvoklis bija verdzība. Sirds bija sasaistīta ar mantu. Viņš noskuma un aizgāja. Kad atnāk noskumšana dzirdot dievkalpojumā Dieva vārda sludināšanu,  tad padomā, kas tam visam ir par iemeslu. Ir kaut kāda konfrontācija tev sirdī, kur tavs patiesais sirds stāvoklis ir pretstatā tam, ko vēlas Dievs. 

Kas  vēl Bībelē teikts par Dieva Valstību? Mateja 6:10 tēvreizē teikts : „Lai nāk Tava valstība,   Tavs prāts(griba) lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. „Tas ir ļoti svarīgs vārds Debesu valstības sakarā, jo atklāj, ka Dieva prāts  debesīs un virs zemes visās jomās ir visprecīzākais Debesu valstības formulējums. Tas ir visa centrs – Dieva griba. Tāpēc nav jēgas vienkārši dievnamā skaitīt tēvreizi kā vienkāršu pantu, jo Jēzus tā lika lūgt, bet pēc tam iet uz krogu dzert vai pie savas mīļākās, kas ir pilnīgi pretēji Dieva gribai. Tā ir Dieva zaimošana, Dieva vārda nelietīga valkāšana. Mums jāatmet ir divas dabas un jākļūst viengabalainiem. Sirds stāvoklis un pēc tam darbība atbilstoši šim stāvoklim- tas ir rādītājs, cik ļoti  sirdī ir Debesu Valstība. Dieva griba jau ir sagatavota, mums pašiem nekas nav jāizdomā, mums nav jāņemas un jāstreso, ka kaut kas vēl nav izdarīts vai vajadzētu vēl ko darīt. Tava dzīve Jēzū Kristū jau ir sakārtota – seko Viņam un Viņa gribai, tad sabruks visi meli un pretestība, kas neatbilst Viņa patiesībai un viss nokārtosies. To var attiecināt gan uz finansēm, gan un ģimenes attiecībām. Sāc iet Dieva valstības ceļu.

ü  Mat.4:17 teikts, ka Dieva valstība ir atgriešanās no grēkiem. Tāpēc draudzei ir jāsludina par atgriešanos no grēkiem, jāaicina pie Jēzus – tas ir Dieva prāts, jo tad ir Dieva valstība uz zemes.

ü  Mat. 5:3 teikts, ka svētīgi ir garā nabagie, jo tiem pieder  Dieva valstība. Šeit neiet runa par pamuļķiem, slimiem, kropliem cilvēkiem (kas nav garā, bet miesā nabagi), bet par cilvēkiem, kuri slāpst pēc Dieva, Dieva vārda un garā nekad nepietiek, vienmēr gribas vēl un vēl. Kā tuksnesī slāpstošie pēc ūdens. Un šādi cilvēki ir ļoti dārgi Dievam, kas maksā cenu, kāpj pār aizvainojumiem,neērtībām, emocijā, miesai un dzenas pēc Dieva valstības .

                                                             Kas vēl ir Debesu valstība?

ü  Lūk. 11:20 „Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. „
Tā ir vieta, kur izdzen ļaunos garus, kur saistītie tiek palaisti brīvībā. Protams, šajās lietās ir jāaug, jo jaunie bieži nezina, kas īsti jādara. Ļaunie gari Dieva svaidījuma klātbūtnē sāk izpausties, bet, bez zināšanām bieži vien sanāk tā, ka izpausmes ir, bet atbrīvošanas  līdz galam nenotiek. Ļauno garu izdzīšana –  tā ir Dieva valstības pazīme. Ja draudze neizdzen ļaunos garus, tad tā nedara vienu būtisku  darbu, ko darīja Jēzus un pavēlēja mums to turpināt darīt. Ir smagi, ja cilvēks atnāk uz draudzi, mēs sakām, ka nu Jēzus ir pieņemts, esi glābts, tāpēc tagad tikai slavē, bet cilvēka dvēseli un miesu plosa, jo to ir saistījuši ļaunie gari ( jo tikai gars ir jaunpiedzimis) – mums ir jākalpo šādam cilvēkam. Mēs taču atceramies, kāds prieks un brīvība atnāk, kad cilvēks tiek atbrīvots no ļaunajiem gariem – šī Dieva Valstība ir manāmi jūtama.

ü  Mat. 13:24 Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Sludinot evaņģēliju, mēs sējam sirdīs vārdu.

ü  Mat.13:31- 32 Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī gan ir mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros. Mēs katrs piedzimstam no kaut kāda vārda. Sēkla iekrīt sirdī un aug. Un pēc tam, kad no jauna jaunpiedzimušā esi kļuvis par garīgu kalpotāju vai mācītāju, tagad vari palīdzēt citiem. Tu, piemēram,  iesēj sēklu kādam cilvēkam, kas pēc kāda laika kļūs par evaņģēlistu un  izglābs pusi Latvijas.

ü  Mat. 13:33 rakstīts, ka „Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekāms viss sarūga.” Kad ienāk Dieva vārds,  ienāk arī Dieva spēks, tas iet aug augumā, izplešas.

ü  Mat. 13:45 minēts, ka” Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.” Šajās rakstu vietās Jēzus atkal rāda svarīgo sirds attieksmi par prioritātēm.

ü  Mat. 13:46 minēts, ka „Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklē dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķu dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.”  Debesu valstība nav kaut kas pasīvs. Tā saistās ar mērķtiecīgu meklēšanu, dzīšanos, un atsacīšanos no lietām, kas pasaulei ir dārgas, bet Dievam tikai pelni.

ü  Mat. 13:47  Jēzus saka, ka „Debesu valstība līdzinās tīklam, izmestam jūrā, kas savilka visādas zivis. Un,kadtas bija pilns, tad viņi to izvilka malā, nosēdās un labās salasīja traukos, bet sapuvušas izmeta laikā.”  Sapuvušās zivis ir cilvēki, kas grēko un nav atgriezušies pie Jēzus. Dievs grēcinieku nelietos valstības celšanai, jo tas ir kā caurs trauks – tam viss saturs iztek arā, un tas vienkārši nav derīgs. Tā ir praktiski saprotama lieta. Mums ar mīlestību un asarām jālūdz par pazudušajiem, lai tie atgriežas, kad saprotam šo vārdu. Mums karsti ir jāvēlas,  lai visi ir derīgi trauki Dievam un ellē aptrūkstās kandidātu, tāpēc mums ir jāsludina evaņģēlijs, atgriešanās no grēkiem, kas šķir pasauli no Dieva.  Te atkal  manām, ka akcents ir stipri likts uz draudzi.

 Viss šīs valstības attīstības un darbības centrs ir draudze, tās darbība, centieni, pūliņi, dzīšanās un sirds attiecībā uz pazudušajiem.

ü  Tāpat Mateja evaņģēlijā  18:23 minēts, ka Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties.  Tātad Debesu valstībā ir svarīgas attiecības un sirds stāvoklis Dieva priekšā. Ir jābūt izpratnei par to, cik Dievam ir svarīgs tas, kā mēs skatāmies uz saviem parādniekiem, pāri darītājiem mūsu pašu attiecību ar Dievu kontekstā.

ü  Mat.  22:2 minēts, ka Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Dievs aicina visus, bet, kam pasaule ir dārgāka, tas atsaka. Šeit atkal runa ir par prioritātēm.  Daudziem Dieva bērniem pasaulīgās prioritātes ir dārgākas par Dieva gribu. Dievs katru svētdienu klāj greznu galdu saviem bērniem dievkalpojumā, bet ir  tādi, kam bieži raizes, darbi, pasaules lietas ir prioritāte. Šajā rakstu vietā minēts, ka ķēniņš sadusmojās par tādu aicināto attieksmi.

ü  Mat.  25:1 Debesu valstība ir pielīdzināta desmit jaunavām. Visas bija līgavas, kas gulēja. Līgava ir draudze. Regulāri draudzē ir brāļi un māsas, kam sirdī pret Dieva gribu ir  dievišķa attieksme. Visas Bībelē minētās personas  ir dzinušās pēc Dieva apsolījumiem, gribas, nevis dzīvojušas ērti un viegli, liderīgi pat sķietami nevainīgās lietās. Piemēram, mūsdienās varētu runāt par „karstiem” hobijiem - makšķerēšanu, hokeju vai tml.

Esi atkarīgs no Dieva valstības, vienmēr izslāpis izslāpis pēc tās! Lai tev visu laiku vajag vairāk un vairāk, lai ir šī tieksme pēc Dieva valstības ir neremdināma!

ü  Lūk. 17:21 Dieva valstība ir jūsu vidū, nevis  kaut kur citur. Arī Rom14:17 minēts, ka „Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.”

 Debesu valstība nav miesas baudās un lietās. Tā ir kolosāla sajūta, kad mani Viņa darbību, baudi viņa augļus garā, jo  ar miesas spēkiem, apņemšanos Debesu valstību nekad neuzcelsi! Mums jādzīvo garā, kā Dieva Gars mūs vada. Tu jau vari darīt kaut ko Dievam par godu, bet tas nenesīs lielu rezultātu, jo pie Dieva nav nekādas izpelnīšanās. Rezultāts vienmēr  būs paklausībai Svētā Gara teiktajam. Šai paklausībai vienmēr būs augļi – Gars var pamudināt palīdzēt kādam materiāli vai, piemēram,  piezvanīt kādam. Un tam visam būs rezultāts –  atnāks prieks un pašam notiks izlaušānās.

Visas šīs lietas ir saistītas ar draudzi. Ja tu esi ticīgs un esi draudzē, tad mums ir jādara viss, lai visas šīs lietas te būtu. Tā patiesībā ir liela māksla sadzīvot un pieslīpēties, jo mēs visi esam pilnīgi dažādi cilvēki, tāpēc Debesu valstība var atnākt tur, kur ir apgraizīts miesasprāts un ir vienotība garā. 

Attiecības ar Jēzu (Evija Bisiniece)

Spēks ir evaņģēlijā.

Apustuļu darbos 8:5 skaidri ir pateikts, kas nepieciešams, lai darbotos brīnumi. Aprakstot dziedināšanas un brīnumu eksploziju, kuri notika starp samariešiem pirmo dienu draudzēs, tiek runāts par to, ka brīnumi sākās, kad "Filips atnāca uz Samarijas pilsētu un sludināja viņiem par Kristu". Jūs varētu jautāt:"Kas īsti ir - sludināt Kristu?". Vārds Kristus ir grieķu vārds, kurš tulkojams kā svaidījums. Piekrītu rakstītajam Jesajas grāmatā 10:27, runa iet par Dieva spēku, kas noņem nastu un iznīcina važas. Un tad kad Samarijā sākās brīnumi, tieši par to sludināja Filips. Viņš sludināja to pašu vēsti, kuru Pēteris sludināja Apustuļu darbos 10:38-40:"ka Dievs Jēzu no Nāceretes ir svaidījis ar Svēto Garu un spēku un kā Viņš gāja un darīja labus darbus un dziedināja visus velna kalpinātos, jo Dievs bija ar Viņu. Un mēs esam liecinieki visam, ko Viņš darīja gan jūdu zemē, gan Jeruzālemē. Bet tie viņu nogalināja, piesizdami krustā. Trešajā dienā Dievs Viņu uzmodināja no mirušajiem un ļāva Viņam parādīties..." Šī vēsts vienmēr ir bijusi un būs, pateicoties kurai izpaužas brīnumainais Dieva spēks. Proti - labā vēsts par to, ka Jēzus ir svaidīts, ka Viņš bija svaidīts Savā laicīgajā (zemes) kalpošanā, Viņš tika sists krustā, Dievs Viņu augšāmcēla no mirušajiem, un Viņš kā iepriekš arī šodien ir dzīvs un svaidīts ar apēku. Kad samarieši izdzirdēja šo vēsti, viņi ar viņiem nestrīdējās. Viņi neraustīja plecus, it kā tas būtu kas maznozīmīgs. "Ļaužu pūlis lielā vienprātībā uztvēra Filipa sacīto, tie klausījās un redzēja zīmes, ko viņš darīja" (Apustuļu darbi 8:6) Kenets Koplends

Lieto Dieva spēku.

Tā kā jūs esat jauni radījumi (dzimuši no augšas) - Visuvarenā Dieva bērni, jūs varat pacelties pāri apstākļiem. Jūs varat pacelties pāri viņiem, kā rakstīts Salaman pamācībās 18:10 "Stiprs tornis ir Kunga Vārds, turp skrien taisnais un - glābts!" (Vai kā ir teikts manā Bībelē atsaucē par šo rakstu vietu:"Taisnais ieskrien tajā un paceļas augšup".) Ko nozīmē būt paceltam augstu un atrasties virs apstākļiem, nevis zem tiem? Tas līdzinās ērglim vētras laikā. Kad sāk pūst vējš un savelkās mākoņi, viņš nevicina spārnus, mēģinot kaut kā izkļūt cauri. Viņš neslēpjas savā ligzā, cenšoties saglābt savu dzīvību. Viņš paceļas pret debesīm. Viņam pat nav jāpieliek deļ tā pūles, viņš vienkārši izpleš spārnus un sāk pacelties pretī gaisa straumei arvien augstāk, augstāk un augstāk, līdz brīdim, kad atrodas virs vētras. Tad viņš vienkārši planē gaisā un atslābinās. Viņš lido, bauda to, ko redz, un kad vētra beidzas, viņš steidzas lejā un atgriežas mājās. Mums, ticīgajiem būtu jādara tieši tas pats. Mēs varam nofiksēt savus spārnus un ticībā planēt augšup mūsu Kunga vārdā, un uzvaras pilni planēt pāri vētrai. Kenets Koplends.

Pārdabiskais mūsu dzīvēs.

Apliecināšana.