Vienprātības lūgšana (13.09.2015)

Mums ļoti svarīgi ir zināt, ka draudze ir Kristus miesa. Tie ir cilvēki, kas dzīvo vienprātībā. Pasaulē saka, ka strīdos dzimst patiesība, bet mums jāsaprot, ka katram pasaulē tā ir sava. Kopējos  strīdos dzimst tāda kā kopējā patiesība. Bet Dieva valstībā tā nav, jo tajā viss nāk no Dieva. Dievs dod atklāsmes, sapratni. Pilnīgi viss nāk no Dieva. Tas, ko māca draudzē, ir tieši tas, ko varam atrast, saprast un izzināt tikai draudzē. Ir daudz draudžu, daudz konfesiju, bet šī draudze ir tā Kristus miesas daļa, kurā ir jābūt tev. Un katrai draudzei ir savs uzdevums. Dievs  tieši šajā draudzē atklās to, ko grib tev pateikt. Nekur citur tu to neatradīsi, jo Dievs tevi ir nolicis tieši šeit. Tieši šeit Dievam ir plāns tavai dzīvei, jo tu neesi kosmopolīts, kas pieder lielajam visumam. Tu nevari būt katrā vietā kā dislokācijas vietā.

Ļoti svētīgi ir tas, ka bērni mācās Dieva vārdu šajā vietā. Tas ir svētīgi, ka bērni arī jau no mazām dienām pieliek roku Dieva darbam, jo nav mazu darbu Dieva valstībā, jo draudzei ir kāds lielāks, globālāks uzdevums.

Vakar, gatavojoties dievkalpojumam un lūdzot Dievu, notika kāds lūzuma brīdis. Biju sagrauts Dieva priekšā, un mani skāra Dieva bulta, jo nācās skaidri ieraudzīt lietas, ko nekad agrāk nebiju saredzējis tādā gaismā. Es savu dzīvi noliku uz cita pamata, un man bija jāatgriežas no kādām lietām, un jādodas Dieva nospraustā virzienā.

Mans uzdevums ir jums mācīt to, ko Dievs ir atklājis. Mana atbildība varbūt nav iet un sludināt ielās, kā tas, ka man ir jāmāca pareiza mācība draudzē.

Es ticu, ka šis dievkalpojums izmainīs tavu dzīvi. Vai tu strādā, mācies, studē vai dari ko citu – tas izmainīs tavu dzīvi. Dāgs Hevards- Mills studēja medicīnu, kas prasa ārkārtīgi daudz zināšanu un laika, bet tajā pašā laikā viņš vadīja slavēšanas grupu, lūgšanas, viņš apmeklēja cilvēkus, un visa viņa nedēļa bija aizpildīta. Un svētdienās viņš bija dievkalpojumā. Viss ir iespējams  ticīgam cilvēkam! Bet ir viena lieta – ir vajadzīga uguns, jo bez tās nevar.

Agrīnajā draudzē bija liela vienpātība. Viss, ko viņi darīja, bija lielā vienprātībā. Visa mūsu dzīves jēga ir tas, ka mēs stāvēsim Jēzus priekšā, tāpēc  mums ir atbildība par savu dzīvi. Mēs būsim troņa zālē un stāvēsim Kristus priekšā. Uz Kristus pamata var celt daudz ko. Cits var celt no papīra, cits no akmens, bet viss falšais, ko esam cēluši šās dzīves laikā, Kristus priekšā sadegs, un var gadīties, ka mums būs jāstāv Kunga priekšā pilnīgi kailiem. Bībelē teikts, ka šajā dzīvē uz zemes mums ir jākrāj manta debesīm. Šī dzīve uz zemes ir kā tvaiks, kā saka Jēkabs ( Jēk. 4:14). Mēs bieži ar šo tvaiku esam tik pārņemti, ka nekrājam neko citu. Paldies Dievam, ka esi pieņēmis Jēzu, bet tas nav viss. Mēs nesastapsim elli. Atliek tikai minēt, kāda ir mūžība atstumtībā ellē.

Visam, ko tu dari šodien uz zemes, būs sekas mūžībā. Ja grēko un neatgriezies, tam būs sekas mūžībā. Tev par katru lieku vārdu būs jāatbild Dieva priekšā. Tas ir ļoti nopietni! Es negribu klausīties pāļātājos, jo katra veltīgā lieta, ko daru, nāks atklātībā, ko apliecina raksta vieta Mat. 12: 36 : „ Bet Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā.” Tāpēc nožēlo visu un atgriezies, un nemāni sevi! Ir tik ļoti svarīgi tas, ko darām.

Velna viens no uzdevumiem ir šķelt draudzi. Un ir cilvēki, kas pie šīs šķelšanas strādā, varbūt pat dara to neapzināti.  Tas ir velna ierocis, lai izārdītu. Draudze ir spēcīga, ja ir vienotība.Tāpēc    mums jābūt vienprātībai daudzās lietās.

Draudze ir Dieva institūcija, Dieva darbs. Es jutos kā noziedznieks, kad sapratu, ka neesmu vedis draudzi tajā virzienā, kā ir vēlējies Dievs. Viss draudzē ir ļoti atkarīgs no gana, ko Dievs ir svaidījis. Un praviešu un apastuļu darbs ir pamats.

Tā ir ilūzija, ka Dievs visu darīs, jo mēs esam Dieva darba biedri, un katram ir sava daļa. Mat 18:19-20 rakstu vietai ir liels spēks:  „Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. 
Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū."   To apgalvo pats Jēzus. Bieži vien pat ģimene nevar būt vienprātībā, tāpēc praktiski neiespējami ir izveidot ģimeni, kur viens ir neticīgs. Tu tā vari nodzīvot daudzus gadus bez rezultāta, var būt daudzas tukšas cīņas, tāpēc es pamudinu laulāties tikai ar ticīgu cilvēku, jo mūsu dzīve ir pārāk vērtīga, lai to izniekotu. Mūsu argumenti, kāpēc mēs nekalpojam, nesludinām, sabruks Jēzus priekšā, kad Jēzus caururbjošās acis mūs atmaskos. Mēs pat neko nevarēsim pateikt, jo pirms aizbildinājumiem jau sapratīsim, ka nav jēgas, jo attaisnojumu nav.  Svētuma priekšā viss sabirs. Visi mūsu miesīgie, grēcīgie argumenti patiesības piekšā sabirs kā salmi. Jēzus jau ar mācekļiem garā nomanīja lietas un teica: „Ko jūs domājat savās sirdīs?”(Mat.9:4, Lūk. 5:22)

Lūgšanu auglībai ļoti svarīga ir vienprātība. Mums bieži ir nesapratne šajā jautājumā. Ja mēs kā draudze gribam kaut ko sasniegt, bez vienprātības neiztikt. Ja viens padzen tūkstošus un divi padzen desmit tūkstošus ( 5. Mozus 32:30), tad varam tik parēķināt, kā pieaug spēks vienprātībā. Tas ir fantastiski! Ir jābūt vienotam mērķim. Tev ir jāizsver sava sirds, ko tu vēlies. Vai tikai Kristus nopelnu piepildītā bauslībā, kas apmierina miesas tieksmes, vai arī kaut ko vairāk? Tev tas ir jāizsver! Tev jāsparot, ka sekojot Dievam, tev būs sevi jāaizliedz, lai tavas vēlmes sakristu ar Dieva vēlmēm. Kristus miesa nav luterāņu, katoļu vai Jaunās Paaudzes draudze, jo visas draudzes kopā ir Kristus draudze. Katrai ir sava atziņa, atziņas dziļums, bet mēs visi kopā esam Kristus draudze, kas visu visur piepilda(Efez. 1:22- 23): „Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.”  Katram ir savs gans, kopība, ko Dievs vada. Katram kaut kas ir un kaut kas pietrūkst, ir kādas gara dāvanas un kādas iztrūkst, bet tas viss ir otršķirīgi. Dievs dzemdināja draudzi, lai pasludinātu evaņģēliju, kas ir galvenais.

Vienprātības lūgšana nav formāla: ja tu lūdz lūgšanu līdzīgu kā citi, bet tava sirds ir tālu prom vai citā virzienā, tā lūgšana ir tukša. Tu pat slavēšanā vari vienkārši skaisti dziedāt, bet sirds ir tālu prom no Dieva. Tā ir reliģija. Tur tev ir nepieciešams pārslēgties! Nevajag iet prom, bet vajag pārslēgties. Tā dažreiz ir cīņa. Tu vari pavēlēt miesai un dvēselei, lai tā apklust un tās paklausa. Ja tava miesa brēc, tad tev jāsaprot, ka esi miesā. Tev sirdī  vajag brēkt pēc vienotības! Izlasi apustuļu darbus un saproti, kāda tur bija vienotība un tu saproti, ka esam tālu no tā visa prom. Mēs gribam vis kaut ko saņemt, bet otro daļu, ko Jēzus pavēlēja- iet sludināt evaņģēliju, to mēs nedaram. Mums ir jādara galvenais un pārējais lietas piemetīs. Var būt pat tā, ka mēs lūdzam vinprātībā, bet kāda sirds buntojas un pretojas, un tad rodas garīga cīņa, iekšēja sirds sadursme, kas velnam patīk, jo tas ārda vienotību.  Lūk. 11:17 "Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst.  Tā ir bīstama situācija, ja neesam vienprātībā.

Tāpēc nepieciešams arī draudzi apmācīt, lai mums būtu sapratne un skaidrība svarīgās lietās, uz ko arī balstās vienprātība, jo tad mēs arī augam. Un tā paies garīgā bērnība un iestāsies briedums. Ja mēs vienprātībā karsti degsim par evaņģēliju, tad viss notiksies.

Liela nozīme vienprātībā ir kopīgiem mērķiem. Mums ir jāvēlas redzēt glābtu visu pilsētu, visu zemi.

Lūgšanu viltus motīvi

Mums jābūt uzmanīgiem un jāizvērtē, vai mūs nemotivē kaut kādi viltus motīvi, jo pat uz draudzi mēs varam nākt viltus pamudināti. Atceros, ka mums draudzē sāka nākt kāds vīrietis, kuram dievkalpojuma laikā sejā bija manāms trulums, un viņš vienkārši nāca šeit atsēdēt stundas, jo bija ieķēries kādā māsā. Bet, kad māsa viņu noraidīja, tad arī dievkalpojumus viņš vairs neapmeklēja. Tas ir uzskatāms viltus motīvs. Viņš vienārši atsrādāja laiku. Tāpat mēs varam evaņģēliju sludināt un kalpot viltus motīvu mudināti. Piemēram, ja draudze ir liela, tad tās ir prestižas lietas.

Tāpat, ja tevi pasaulē apsaukā par sektantu, tad bieži vien tev ir jāatgriežas no kaut kādām lietām, jo šie pazemojumi bieži vien izraisa kādus viltus kalpošanas motīvus, jo tev gribēsies izskatīties labi cilvēku priekšā un pierādīt kaut ko. Bet tu nevari dzīvot  divas dzīves, un tev ir jāizvēlas, proti,  staigāt Dieva priekšā vai arī staigāt cilvēku priekšā. Nevar izdabāt cilvēkiem. Un atceries, kad sludināsi evaņģēliju, tad izsmiekls būs, vajāšanas būs. Tā bija ar apustuļiem, tā būs arī ar tevi. Tevi noniecinās. Sātans pret tevi pretdarbosies. Bet zini, tu stāvēsi Dieva priekšā tāpat kā tie, kas tevi būs vajājuši. Un būs skumīgi, ja būsi izdabājis pasaulei, jo Dieva priekšā šie vajātāji stāvēs ar slapjām biksēm drebēdami. Viņi būs nožēlojamā stāvoklī, un tev būs nožēlojami, kad redzēsi, ka drebēji  šo  cilvēku priekšā, kuri tad drebēs Dieva priekšā. Dod godu Dievam, lai kā ar tevi neapietos!

Vēl viens viltus motīvs kalpošanā ir parādīt visiem, kas mūs aprunā, ka mēs esam kruti, nevis kaut kādi sektati. Domas, ka mēs kaut ko pierādīsim, ka esam labie utt. Dievs viltus motīviem neatbild.  Ja mūsu motivācija ir kaut kā pierādīšana cilvēkiem, tad tas nekam neder.

Pareizie lūgšanu un darbības motīvi draudzē

 Pareizais un svētais motīvs ir darīt Dieva prātu. Kas nevēlās darīt Dieva prātu, nav saticis Dievu. Mums ir jābūt Dieva tuvumā, mums ir jāmeklē Dieva tuvums, jo tad arī motīvi būs pareizie, un mums gribēsies pagodināt tikai Dievu.  Kad Dieva vārds izplatās, tad Dievam ir gods, un Viņa vārds tiek pagodināts. Jo katra mute, kas atzīst Jēzu par Kungu, dod Dievam godu arī pie citiem, bet, ja neviens neslavē Dievu, neviens nerunā kā Padomu savienības laikā, kad visus, kas sludināja lika trako mājā, lai aizvērtu muti, tad Dievam netiek dots gods un neviens neko nezina. Tad slava nebija Dievam, bet Ļeņinam. Bet Dievs bija, ir un būs un neviens viņu nenostums malā. Ja draudzei ir svēts motīvs pagodināt Dievu ar evaņģēlija sludināšanu, ar zīmēm un brīnumiem, kas seko evaņģēlija sludināšanai, mēs ejam kopsolī ar Dievu, un neviens tev neko neizdarīs.

Filip. 1:27 „Tikai dzīvojiet tā, kā tas ir Kristus evaņģēlija cienīgi, lai, vai nu nākdams un jūs redzēdams, vai prom būdams, par jums dzirdētu, ka jūs stāvat vienā Garā, vienprātīgi kopā cīnīdamies par evaņģēlija ticību, nekādā lietā nebīdamies no pretinieku draudiem.” Tas ir mūsu aicinājums. Lai arī  mums ir daudz liecību par Dieva brīnumiem materiālo lietu ziņā, par brīnumiem pie bērniem, taču tas viss ir tikai piemetamā daļa. Ar ko tad mums ir jācīnās? Vai pašiem savā starpā? Nē! Sātans ir apstulbinājis pasaulei prātu, ka cilvēks nesaprot, ka Dievs it visā var palīdzēt, un ka Jēzus visu ir izdarījis, lai tu atkal būtu savienots ar Dievu. Cilvēks kā āzis spītējas pretī un nepieņem neko.

Kad mums ir vienprātīgs mērķis un nodoms visiem, nekas nevar stāvēt pretī, jo pārvarēti tiek visi  šķēršļi.

  Arī vienprātībai laika ziņā ir liela nozīme. Velns arī šajā sfērā melo  un zog. Citi lūdz un pēc tam momentā iet un dara, sludina un ir lieli augļi. Bet daudzi cer kaut kur nākotnē, gaida kaut ko un apņemas darīt darbus, kad Dievs būs iedevis to un to. Mēs lūdzam atmodu, nesaprotot, ka atmoda sākas pie mums pašiem šodien, ka mums jau ir jāpamostas un jāiedegas, nevis pasaulei, jo tad , kad atmodīsimies mēs, pasaule redzēs uguni un aizdegsies. Dievs ir taisnīgs un dod visiem un saņemšana nav atkarīga no Dieva, bet no mums: „ Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. - Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2. Kor. 6:2 )

Vienprātība ticībā

Vienprātība ticībā arī ir vienprātības lūgšanas svarīgs komponents. Neder attieksme, ka es, redz, domāju un saprotu tā, bet kāds cits savādāk. Dievs darbojas, pamatojoties uz Savu vārdu, nevis uz taviem vai maniem pieņēmumiem un sapratni.

 Gaismeklis ceļam ir Dieva vārds.   Bez gaismekļa iet nedrīkst, jo būs problēmas. Kad ir gaismeklis, ir viegli. Bībele ir gaismeklis. Ja zini Dieva vārdu, tu neiekritīsi velna lamatās. Bībele ir veids, kā Dievs runā. Vārds ir kā ceļazīme, kas visu laiku brīdina un dod informāciju. Kad lasīsi un klausīsies Viņa vārdu, tad Dievs caur to runās. 99% gadījumu Dievs runā tieši tā. Ja mēs gribam Dieva atmodu savā zemē, tad mums jālūdz, jāsludina un jādomā ir tā, kā saka Dieva vārds. Nekā savādāk. Ja mēs fantazēsim, kā piemēram, kalvinistu kustībā, kuras pamatā bija ideja, ka ir tikai Jēzus (nav Dieva, nav Svētā Gara), kas tālāk virzījās maldīgā, nebībeliskā atziņā, ka ir kādi īpaši izredzētie un Dievs pats, ko paredzējis, tos izglābj. Kustība tāpēc bija pasīva sludināšanā. Viņiem bija arī brīnumi un cilvēki izglābās, taču mācība bija izkropļota. Ja ticība ir izkropļota, arī augļi būs izkropļoti. Ja mēs nebūsim vienoti arī izpratnē un mācībā, tad vienmēr būs šķelšanās, jo viens domās tā, bet otra savādāk. Vienprātības nebūs, tātad velns būs veiksmīgi sasniedzis savu mērķi.

Vienprātība atmodas jautājumā

Viena no spēcīgākajām atziņām ir vienprātīga izpratne par atmodu, ko ļoti dziļi pārdomāju un sapratu. Un tikai Svētais Gars varēja sakārtot tā, ka šodien slavēšanas laikā bija atmodas dziesma un fonā uz ekrāna attēls ar lielu cilvēku pūli, kas nebija iepriekš ieplānots! Tās ir it kā niecīgas lietas, bet tās paceļ un parāda, ka esam Svētā Gara vadīti Dieva gribā, un iededz uguni sirdī.

Ļoti svarīga loma ir mums, ko parasti noveļam uz Dievu. Draudzes stāvoklis parāda to, cik esam vienoti. Tā ir tā bulta, kas vakar skāra mani. Apustuļu darbos  17:30 minēts: „Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem.” Krievu tulkojumā pat minēts, ka Dievs pavēl. Kāpēc Vecajā derībā tādas pavēles nebija? Tas bija tāpēc, ka nebija nekāda līdzekļa pret grēku, kas ir tagad. Kad lasi Veco derību, tieši to nepārcel uz jauno derību. Dievs aicina visus cilvēkus – Talsos, Latvijā, Krievijā, džungļos, musulmaņus – visus, visus. Velnus ir pārņēmis viņus, bet Dievs tik un tā visus aicina. Un musulmaņi ir ļoti dedzīgi, kad atgriežas.

Un pirmā kļūda, ko mēs pieļaujam , ir tā, ka mēs lūdzam, lai Dievs atgriež cilvēkus. Jā, iestāšanās lūgšanai ir svarīga daļa. Mēs lūdzam Dievu, lai cilvēki atgriežas, un mums liekas, ka ir vajadzīgs Dieva spēks, lai grēcinieks varētu pakļauties Dievam. Un mēs tā lūdzam. No tā izriet tāda loģiska virkne, kas bībeliski ir aplama, proti,  Dievs ir sagatavojis cilvēkiem glābšanu, bet Viņš nedod cilvēkiem spēku, lai tas  saprastu, ka viņam jāatgriežas, gaidīdams kaut kādu „X” stundu, lai kāds cits to dara. Tie visi ir meli, jo Dievs aicina pavisam vienkāši  katru cilvēku dažādos veidos: evaņģēlijs skan visapkārt  pa radio, draudzēs, ir daudz grāmatu. Un mums vajag ne tik daudz lūgt Dievu, lai cilvēki saprot un atmostas, bet mums jāiedegas ir pašiem, lai mēs cienīgi varam pasludināt Dieva evaņģēliju. Atmoda ir vajadzīga mums pašiem, nevis pasaulei. Atmoda iesākas pie mums pašiem.

 Mūsu namos atmoda sākas  pie mums pašiem. Es došu atbildi tagad ikvienam, kam viss nams vēl nav glābts un ir neticīgi vīri. Ja tu lūdz Dievu par savu otro pusi un pats esi ne cepts, ne vārīts, esi kompromisos un nededz, tad tu nekad nesagaidīsi, ka tas otrais, skatoties uz tevi, atgriezīsies. Viņam nav avota, kā atgriezties. Pie viņa neatnāks eņģelis un neteiks: „ Dēls, nu atgriezies Dieva valstībā!” Nē, tā nebūs. Ja Dievs aicina atgriezties no grēkiem un nedod spēku to darīt, tad Dievs ir ļauns, bet tā nav, jo Dievs ir labs. Dievs nekad nevaro cilvēka apziņu, nespiež viņu ar varu. Dievs mīl cilvēku. Dievs nepataisa cilvēku par robotu un kā lopu neiedzen aplokā, un nespiež atgriezties!  Dievs tāds nav! Kā piemēru varam aplūkot Ēģiptes faraonu, ko Viņš nospieda uz ceļiem, bet vai kaut kas izmainījās? Nē! Kad faraonam nomira dēls, tad viņš apraudājās un palaida vaļā izraēlu, lai tas iet un kalpo savam Dievam, bet pēc dažām stundām viņš attapās un dzinās viņam pakaļ. Ne zīmes, ne brīnumi, ne spēks, ne Dieva vara nemainīja ne cilvēka apziņu, ne vēlēšanos.  Ar varu neko nevar izdarīt. Un šodien ir tāds pats stāvoklis. Katrs cilvēks ir tiesīgs vai nu pieņemt, vai nepieņemt Dieva aicinājumu. Tu vari kādam likt iet katru svētdienu uz dievnamu, jo nāk tā Kunga diena. Tu vari to pateikt, bet cilvēks izdarīs savu izvēli. Un arī veids, kādā tu to pateiksi, viņu ietekmēs. Tu vari pateikt dusmīgi, bet var pateikt ar mīlestību, un reakcija atkarībā no tā arī atšķirsies. Namā tu esi Dieva mīlestības un attēla piemērs, tāpēc tev ir liela atbildība, kā sevi parādi.

Un mums cienīgi, ar spēku un mīlestību ir jāpasludina Dieva evaņģēlijs. Un tas, vai to darām, arī ir atkarīgs no mums. Tas ir jādara cienīgi, tāpēc atmoda ir vajadzīga mums, ne tiem cilvēkiem. Atmoda iesāksies te draudzē, nevis Talsos uz ielas.  Ir atmodas, kas sākušās mazos šķūnīšos un noliktavās uz kastēm. Ar megadraudzēm atmodām bieži nev nekāda sakara. Un, kad cilvēks deg, tad viņš iet ārā uz ielām pie cilvēkiem un sludina. Un, kad tu dedz, tad tu ar svaidījumu uzvari visus prātus, kas saceļas pret Dieva atziņu,  un cilvēki atgriezīsies. (2. Kor. 10:5)

Tāpēc šodien mana un tava atbildība ir aizdegties, un ar svaidījumu, degošām acīm cilvēkiem stāstīt par Jēzu, par atgriešanos no grēkiem! Tev jāsludina, ka tavs Kungs dziedina, atbrīvo, atjauno un savieno ar Dievu, un, ja starosi savā pārliecībā, tad cilvēki teiks,ka viņi grib tādu Dievu, kāds ir tev. Ar savu sludināšanu un degsmi tu pāliecināsi. Bet, ja būsi ne cepts, ne vārīts un teiksi, ka jāatgriežās no grēkiem un  ka būs arī problēmas: dievkalpojumos desmitā būs jāmaksā, visu laiku būs jātup uz ceļiem, jākalpo un jāseko, priecāties nevarēs un diskotēkas tāpat būs jāaizmirst. Sakiet, kuru kaut kas tāds piesaistīs? Kurš tādu evaņģēliju pieņems? Reiz viens mūziķis teica, ka viņš uz banīci negāja, jo bija redzējis kādā reliģiozā baznīcā tantiņu dziedāšanu, un tas viņu biedēja, jo viņam likās, ka ellē simtprocentīgi būs interesantāk. Viņam radās tāds priekštats, jo neredzēja dzīvību. Bet, kad viņš sastapās ar īstiem, dzīviem kristiešiem, viņš saprata, ka ir kļūdījies un debesīs būs patiesa slava un prieks. Kādus cilvēks ierauga mūs, tāds viņam priekštats par draudzi un Dievu. Un, vai pēc šī dzirdētā jums liekas, ka kāda atbildība ir uz Dievu vai to cilvēku, kam tu pasludini? Nē! Visa atbildība ir uz mums.

Mūsu atbildība atmodas veicināšanā

 Viņu atbildība ir izvēlēties. Ja tu saki, ka visu laiku kādam sludini, tad uzdod sev jautājumu, kā tu sludini un kā tu parādi sevi. Mēs bieži pasludinām atšķaidītu, pat smirdīgu evaņģēliju, kas ir lojāls grēkam, tad atvelkam cilvēku uz draudzi, izgrūžam viņu priekšā un grēka nožēlu, bet pēc tam viņš mocās visu laiku. Tas ir tāpēc, ka cilvēkam nav pasludināts patiess evaņģēlijs, ka bez Jēzus viņš iet nāvē, bet viņam ir iespēja atjaunot attiecības ar Dievu. Un šī vēsts ir jāpasludina cienīgi ar spēku,kas aizrauj.

Ja kristietis grēko, tad sirdsapziņa visu laiku spiedīs un liks atgriezties. Jaunpiedzimuša kristieša garu nevar apslāpēt. Jēkaba vēstulē pat teikts, ka līdz geizsirdībai Dievs mīl. Bībelē minēts, ka kāds brālis gulējis ar sava tēva sievu, un viņu vienprātīgi nodeva sātanam miesas sabendēšanai,lai gars tai Kunga dienā tiktu izglābts. (1. Kor. 5:5) Tāpat, ja pieņem vakarēdienu, un dzīvo grēkā, tad Dieva vārds brīdina par nopietnām problēmām, pat nāvi, slimībām. Tāpēc, Dieva bērni, jums nav citas izejas kā tikai būt saskaņā ar savu Radītāju. Un Dieva vārds ir gaismeklis. Un tad, kad nedzīvosi netiklībā, nezagsi, negrēkosi, nevergosi un būsi saskaņā ar Radītāju, tad viss būs kārtībā, bet, ja padosies kādam grēkam, tad iesāksies tiesas pie tavas miesas. Tā ir ļoti nopietna lieta. Jauniešiem ir liela privilēģija iet tīru ceļu.

Kā jau minēju- pirmā kļūda ir tā, ka domājam, ka mums nekas nav jādara, bet Dievs visu darīs. Nē, mēs esam līdzstrādnieki un mums ir jāiet un jāsludina. Un Jēzus teica, ka Viņš ir ar mums līdz pasaules galam.(Mat. 28:20) Tev jāiet pie cilvēkiem un jāprasa, vai viņi pazīst Viņu, un Jēzus būs ar tevi, un bīnumi sekos! Tas mums ir jādara! Kad mēs daram Dieva prātu, Jēzus mums seko, nevis otrādi. Mēs bieži aiz bailēm, ka mūs apsmies, atstums, pakļaujamies bailēm, un nevaram atvērt muti, lai pasludinātu par Jēzu. Un mēs izejam ārā no Dieva gribas, tāpēc mums ir jānožēlo savus grēkus, lai mēs varam pasludināt ikvienam. Marka 16:15 teikts: „ Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. ”Un, kad mēs iesim, Svētais Gars ies ar tevi, un notiks brīnumi, jo būsi Dieva gribā.

Otrā kļūda, ko parasti darām, ir tā, ka pasaule nekad neuzzinās Kristus evaņģēlija vēsti, ja mēs nepateiksim. Savādāk tas nedarbosies. Tie ir lieli meli, ja domājam, ka pirms nāves grēcinieka dvēsele pēkšņi piedzīvos kādu mistisku glābšanu caur eņģeļiem vai kā savādāk. Attapsies un tiks izglābta. Tie ir ļoti reti gadījumi, kad kaut kas tāds ir dzirdēts. Rom. 10: 14 saka: „Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina?” Ei, tas ir akmens mūsu dārziņā!

 Kam mūsu kalpošana, ja mēs neizejam ārā. Tas ir fatāls stāvoklis. Tūkstošiem cilvēku iet bojā, ja mēs nesludinām. Daudzi cilvēki pansionātos nomirst bez Jēzus, bet kā lai viņi uzzina par Jēzu, ja neviens to nepasludina. Kā lai valdībā to uzzina, ja neviens to viņiem nesludina? Vai redzi šo sakarību? Viss ir atkarīgs no mums.

Marka 16:16 rāda, ka Dievs nepārkāpj cilvēka gribu. Kad mēs pasludinām patiesību, cilvēku atbildība paliek viņa ziņā.  Ja mūsu evaņģēlijs būs galīgi šķībs un atšķaidīts, tad mums jārēķinās ar sekām. Tāpēc mums pašiem jāzina, kā sludināt. Mūsu atbildība ir iet un pasludināt ar lielu parliecību un uguni, lai rastos ticība. Un mums jāskatās, lai mūsu personiskā dzīve nav šķērslis ticībai, jo visi skatās uz tavu dzīvi. Ar nosodīšanu un iebiedēšanu pienests vārds neko labu nenesīs, tapēc mums ir jāmeklē Dieva Gara tuvums un mīlestība, lai mēs aizdegtos. Mums jābūt degošiem un pilniem ticības. Un tai jābūt ikdienai. Mums jāatrod laiks galvenajam.

Ja mēs aizdegsimies, mūsu iestāšanās lūgšanas būs dedzīgas. Ja atmoda būtu atkarīga tikai no Dieva, tad tā nekad neapsīktu, bet tā apsīkst pašu kristiešu dēļ. Tas ir paradoksāls atkājums man. Nu Dievs neizslēdz atmodas uguni! Uz mums ir atbildība: ja mēs atdziestam, tad atmodas nav.

Mums ir pienākums pasludināt. Kādreiz dzīvoju deviņstāvu ēkā, kur dzīvokļi bija pa malām, bet pa vidu gaitenis. Ja tur abās pusēs sāktu degt, tad nevarētu izglābties. Tad es domāju: ja sāktos uzgunsgrēks un es zinātu izeju, diez vai es tā laipni un pieklājīgi klauvētu pie durvīm un jautātu, vai kāds negrib izglābties. Es skrietu un rautu visus augšā. Tāpat ir situāciju pasaulē. Pasaule bez Jēzus iet bojā, bet mēs sludinām tā, it kā tas nekas nebūtu un ir tikai joks. Mums ir jāsaprot bīstamība un jādeg. Mums jādara viss, lai cilvēks pamostos. Bet vispirms ir jāpamostas mums pašiem.

5. Apustuļu darbos 4:23 redzam, ka visi vienprātīgi lūdza drosmi. Viņu lūdza atmodas lūgšanu. Tajā laikā pasludināt Izraēlā radīja lielas problēmas, jo caur baznīcu notika visa politiskā un saimnieciskā darbība, un viņi varēja tikt izslēgti. Vieta pēc tam nodrebēja.

Ja paskatāmies uz šo rakstu vietu, es saprotu, ka iepriekš esam lūguši galīgi aplamas lūgšanas, lai pasaule atver sirdis, lai pieņem evaņģēliju. Bet kad tad viņi pieņems? Tad, kad mēs Svētā Gara pilni spēkā to viņiem pasludināsim un neviens tam nespēs pretoties. Mums jālūdz, lai Dievs mūs piepilda. Un tad pār mums plūdīs prieka eļļa. Es jums saku- ja gribat, lai dzīvē plūst dzīvība un prieks, tad ejiet un sludiniet evaņģēliju! Un jums būs augļi. Mēs šo visu esam pametuši un pievērsušies labklājībai – kā iegūt labu mašīnu, māju un  kā debesbankā iemaksāt līdzekļus, lai mēs dabūtu svētības utt. Bet Dieva darbs stāv pamests! Vai Dievs par to var priecāties? Mums ir jāpamostas! Viņa nams ir drupās un mēs esam egoistiski  vērsti uz sevi. Jā, Dievs tevi neatstās, jo Viņa vārds to apsola, bet, ja vēlies, lai tavā dzīvē ir Dieva prieks, tad ej un sludini, tiecies pēc tā!

Draudzes vienota stratēģija – viens no  vienprātības elementiem

Nākamais vienprātības elements ir atsevišķas detaļas un draudzes  stratēģija, piemēram, jautājums,  kā efektīvāk sludināt. Citi tic masveida evaņģelizāciju efektīgumam, citi – ielu sludināšanai. Tās ir lietas, par ko vienojamies paši draudzē. Arī tur ir jābūt vienprātībai. Mēs vienoti izstrādājām stratēģiju un vadoties pēc tās mēs darbojamies.

Svarīgs stratēģisks aspekts vienprātībā ir tas, kā mēs darbojamies ar izglābtajiem. Ir viedokļi, ka nevajag uzbāzties, jo gan jau kaut kā paši tiks galā. Bet rezultāts ir tāds, ka jaunie atkrīt. Pareiza pieeja ir aizbildniecības princips. Mums jārūpējas par viņiem, vismaz reizi nedēļā jāpiezvana, jāapmeklē, jāpamudina, jādalās ar atziņām, kuras paši esam ieguvuši ticības ceļā. Mums jānodot prakse saviem mācekļiem. Respektīvi mums jānodod visu to, ko zinām, savam aizbilstajam. Arī šajā lietā mums jābūt vienprātībai lūgšanās, savādāk šie jaunpiedzimušie atstās draudzi, ko redzam arī dzīvē.

Vienotībā nav mazsvarīgu elementu

Svarīgais punkts vienprātībā ir  tas, ka  jāpaņem ir sava pienākumu daļa katram pēc savām spējām. Tas nenozīmē, ka tagad jāskrien  uz ielas tā, it kā jumts brauktu prom, un visiem jāsludina. Ir neskaitāmi daudz lietu, kas ir svarīgas. Viens kalpo ar transportu, viens ir bērnu kalpošanā un gatavo, un stiprina ticībā jaunos, kas būs stipri un sludinās, kāds cits kalpo ar ziedošanu, ko atdala no sevis, lai draudzē ir iespējas. Tu vari palīdzēt arī tiem, kas kalpo. Nav nesvarīgu lietu. Man pat tādas lietas, kā brokastu pagatavošana vai apģērba sagatavošana no sievas puses ir svarīgs atbalsts. Mums ir dažādas spējas. Daudzi Dieva vīri savu kalpošanu ir sākuši tieši palīdzot mācītājiem tīri praktiski. Piemēram, Džons Bīvers kalpoja vienam Dieva vīram, ar veļas mašīnu mazgājot viņa drēbes, lai atvieglotu mācītāja laiku. Var jau skatīties un domāt, ka neesi jau nekāds vergs, lai darītu tādas lietas.  Bet pareizi ir tā, ka tev jāgrib atvieglot dzīvi un laiku tiem kalpotājiem, kas nopietni kalpo, lai viņiem būtu vairāk laika evaņģēlijam. Citreiz mācītājiem uzkrauj visas problēmas, pat mazsvarīgas lietas, kas atņem laiku Valstības lietām.

Ir viltus doktorīna, ka viens vada lūgšanu, bet pārējie tik „ jājo”  bez jebkādas degsmes. Ir jālūdz visiem! Ir jādeg visiem karsti un dedzīgi, jo uz debesīm aiziet tava degsme, nevis „ Jā, kungs!”

Kopsavilkums:

Lūk, īstas draudzes attēls: Visi vienoti, piepildīti ar karstu vēlmi pasludināt evaņģēliju un grib to darīt nekavējoties, pilni ticības, saprotot atmodas būtību un savu atbildību, un   organizētā vienprātībā veic evaņģelizācijas pasākumus un apmāca, un uzņemas atbildību par jaunajiem ticīgajiem. Tas ir virziens, uz kuru mērķtiecīgi jātiecas.

ü  Mums ir jābūt vienotai mācību bāzei, un mums ir jābūt apmācītiem vienā pamatmācībā. Svarīgi ir iet arī tālāk, un ir jāapgūst lietas, kas mums ir svarīgas.

 Varbūt citās draudzēs to saprot savādāk. Ja jums liekas, ka mūsu mācītājs Aleksejs kaut kur plivinās pa mākoņiem, tad noskatieties trešdienas dievkalpojumu, kurā Rojas mācītāja Inese, izlasot Gundara Ceipes grāmatu „Dieva tautas dzimšana. Latvieši”, kā atklāsmi saņēma, ka toreiz tālajā 18. gs. Hernhūtiešu brāļu draudžu laikā visa atmoda notika tieši tā, kādā virzienā sludina Aleksejs. Tur bija atmoda no augšas, pielūgšanas svētki, ģimenes svētki.

ü  Atkl. 3:5 „Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.”  Baltas drēbes ir taisnošana Jēzus asinīs un arī taisnības darbi Jēzū Kristū. Tā ir evaņģēlija sludināšana. Tas ir tas, ko mēs paņemsim līdzi uz debesīm. Taisnības darbi ir viss tas, ko daram cilvēku glābšanas sfērā, jo viss Dieva spēks ir sakoncentrēts tieši uz glābšanu. Tu esi nabags un kails, ja tev nav taisnības drēbju.  Un bieži mums jāsvaida acis, lai redzētu.

ü  Dievs ir devis savus apsolījumus, un ticīgie, tos nepielietojot, ir atbildīgi par  grēcinieku bojāeju. Par viņu asinīm mums būs jāatbild. Tā ir jaunās derības koncepcija.

ü  Ja Dieva draudze var saņemt to, ko vienprātībā lūdz ( un Vārds apstiprina, ka to patiesi var), un mēs to zinām un saprotam, tad mēs esam atbildīgi par ļoti daudziem grēciniekiem! Un draudzes vadītājiem ir milzīga atbildība. Ja viņš nav izstudējis šo jautājumu, nav apmācījis savu draudzi, tad aiz viņa pazušanā aiziet milzīgs skaits pazudušo un viņš ir noziedznieks. Šī atziņa mani skāra kā bulta. Macītājam ir jāmāca, jākalpo evaņģēlijam. Mums jārunā par mērķiem, jāizstrādā programmas. Mums ir visas iespējas izglābt, jo mums ir ieroči.

ü  Dievs ir sūtījis draudzi,  lai tā nestu gaismu pasaulē.  Mēs nesīsim atbildību par to, ka mūsu zemē nav atmodas. Dievs saka – iededzies un atgriezies! (Atkl. 2:5, 3:3) Dievs to neteiktu, ja cilvēks to nevarētu izdarīt.

Nav komentāru

Komentēt