Pirmie vārdi,ko sacīju (Benija Hins)

Nākošajā rītā uzmodos ļoti agri. Es nespēju sagaidīt, kad beidzot varēšu atkal sarunāties ar savu Jaunatrasto Draugu.

Te tie bija - pirmie vārdi manā mutē: "Labrīt, Svētais Gars".

Tajā pašā mirklī, kad izrunāju šos vārdus, godības pilnā atmosfēra manā istabā atkal atgriezās. Tomēr šoreiz es nevibrēju un netrīcēju. Viss, ko sajutu, bija ietīšanās Viņa tuvumā.

Līdzko sacīju: "Labrīt, Svētais Gars," es jau zināju, ka Viņš atrodas ar mani istabā. Es tiku piepildīts ar Garu nevis vienu reizi tajā rītā; es tagad saņēmu svaigu piepildījumu katru reizi, kad pavadīju laiku lūgšanā.

Tas, ko cenšos sacīt, atrodas aiz runāšanas mēlēs. Jā, es runāju debesu valodās, bet tas bija kas daudz vairāk. Svētais Gars kļuva reāls. Viņš kļuva man par draugu. Viņš kļuva par manu Līdzgājēju, manu Padomdevēju.

Pirmā lieta, ko tajā rītā darīju, bija - es atvēru savu Bībeli. Es gribēju pārliecināties. Un līdzko atvēru Vārdu, es zināju, ka Viņš ir ar mani kopā, it kā sēdētu man blakus. Nē, es neredzēju Viņa seju vai Viņa izskatu. Bet skaidri zināju, ka Viņš ir šeit. Un es sāku iepazīties ar Viņa Personu.

No tā brīža es skatījos uz Bībeli kā jaunu dimensiju. Sacīju: "Svētais Gars, parādi man Vārdu." Es gribēju zināt, kāpēc Viņš ir nācis. Viņš mani veda pie sekojošiem vārdiem: "Bet mēs neesam saņēmuši pasaules garu, bet to Garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis" (1.Korintiešiem 2:12).

Kad prasīju, kāpēc Viņš gribēja būt par manu draugu, Viņš mani veda pie Pāvila vārdiem: "Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!" (2.Korintiešiem 13:14).

Bībele kļuva dzīva. Atkal un atkal no jauna Viņš caur Vārdu apstiprināja, ko īsti dara manā dzīvē.

Mana lūgšana izmainījās. "Tagad", es sacīju, "Svētais Gars, tā kā tu pazīsti Tēvu tik labi, vai Tu man nepalīdzētu lūgt?" Un kad iesāku lūgt, pēkšņi Tēvs man kļuva daudz reālāks nekā jebkad agrāk. Bija tā, it kā kāds būtu atvēris durvis un tagad sacītu: "Viņš ir šeit."

Sāku palēnām aptvert visu, ko Jēzus bija sacījis par Svēto garu. Viņš bija mans Mierinātājs, mans Skolotājs, mans Vadonis.

Visu šo laiku es pavadīju, iepazīstoties ar Svēto garu aizvien labāk. Un šī iepazīšanāsnekad nav beigusies līdz šai pašai dienai. Esmu sapratis, ka Viņš atrodas dzīvē man blakus. Un visa mana dzīve tagad ir pilnīgi mainījusies. Es ticu, ka arī tava dzīve izmainīsies.

Šodien no rīta pieceļoties, es atkal no jauna saku: "Labrīt, Svētais Gars!."