Turpiniet ticēt ( Džoisa Maijere)

Vai ir bijis tā: jūs lūdzāt par kaut kādu situāciju, pēc tam ilgi gaidijāt atbildi, bet tā arī nesaņēmāt to? Gribat zināt ,kāpēc jūs līdz šim brīdim neesat saņēmuši atbildi?

Reizēm, kad mēs ilgi un cītīgi lūdzam par noteiktu situāciju un nesaņemam atbildi, tad samierināmies ar to jau šauboties, ka Dievs kaut kad atbildēs uz mūsu lūgšanu. Bet Dievs atbild uz lūgšanām, un Viņš strādā pie atbildes, pat tad, kad nezinām visas detaļas. Un jūsu situācija var izmainīties pēkšņi un bez brīdinājuma.

Bet par vienu varat būt pārliecināti: pirms Dievs sāk pēkšņi mainīt jūsu situāciju, jums nāksies gaidīt. Atbildes gaidīšana - tā ir neizbēgama realitāte. Nekur no tā neaizmukt. Tātad jautājums nav tajā, vai  jums nāksies gaidīt, bet gan tajā, kā gaidīt. Un atbilde uz jautājumu KĀ, noteiks atbildi uz jautājumu CIK ILGI.

Gaidīt var divos veidos: pasīvi vai aktīvi. Pasīvs cilvēks sēž rokas salicis, gaidot kaut ko labu. Paiet nedaudz laika, un viņš nolemj: "Nu viss, pietiek! Es gaidīju, bet nekas nenotika".

Aktīvs cilvēks zina mērķi un rīkojas. Viņš tic, ka atbilde teju-teju atnāks. Un viņa ticība nav veltīga, viņš gaida drīzu problēmas atrisinājumu. Katru rītu viņš mostas ar domu: "Šodien mana problēma tiks atrisināta". Iespējams gaidīt vēl vienu dienu, bet viņš gaida un atbilde obligāti atnāks.

Par sievieti, kas ir stāvoklī saka: "Viņa gaida bērniņu". Sevī iekšā viņa nes bērniņu. Viņa to neredz, bet zina, ka viņš tur ir. Tiklīdz viņa uzzina,ka ir stāvoklī, viņa sāk iegādāties visu nepieciešamo savam mazulim. Viņa aktīvi gatavojas bērniņa piedzimšanai, zinot, ka tas ir tikai laika jautājums, un ir gatava gaidīt līdz noteiktā laika beigām.

Gaidīt nenozīmē būt bezdarbībā. Prasot Dievam par problēmas risinājumu, mums ir jāgaida atbilde un cieši jātic, ka Viņš obligāti atbildēs. Tā ir aktīvā gaidīšana. Bieži vien gaidīšanas laiks - tas ir laiks sagatavoties atbildei. Ja Dievs atbildētu uzreiz, daudzi no mums nebūtu gatavi pieņemt prasīto.

Reizēm situācijas, kurās mēs nonākam savas vainas dēļ, mēdz būt tik nopietnas, ka mums pat lieku sekundi ir grūti gaidīt palīdzību. Bet arī tādās situācijās turpiniet gaidīt uz Dievu un uzticieties Viņam, nezaudējot ticību! Dievs obligāti nāks palīdzēt un bieži vien ne pavisam no tās puses, no kuras Jūs Viņu gaidāt.

Apustuļi Pāvils un Sīla zināja, kas ir gaidīšana. Bībelē mēs lasām stāstu par to, kā viņiem uzbruka dusmīgs pūlis. Viņus piekāva, iemeta cietumā un pieķēdēja, lai viņi nevarētu aizbēgt (Apustuļu darbi 16). Bet ap pusnakti parādījās Dievs. Nebūtu bijis slikti, ja Viņš būtu parādījies nedaudz ātrāk, bet ne Pāvils, ne Sīla negrasījās žēloties - viņi dziedāja un pielūdza Kungu. Viņi gaidīja Dievu (Apustuļu darbi 16:25).

"Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās. Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas" (Apustuļu darbi 16:25-26). Dievs parādījās pēkšņi!

Kad cilvēki, atrodoties smagos apstākļos, pacietīgi gaida palīdzību no Kunga, Viņš parādās pēkšņi. Nekad nepadodieties! Nepārtrauciet ticēt! Nezaudējiet cerību, turpiniet gaidīt atbildi! Dievam nav nekas neiespējams, Viņš noteikti jums palīdzēs!