Dieva plāns valdīšanā ( 2.daļa). Ielieciet ticības attēlu savā sirdī (Glorija Koplenda)

Ja jūs esat lasījuši šī stāsta beigas, jūs zināt, kā tas viss beidzās. Dieva Vārds pie Ābrahāma un Sāras īstenojās. Viņiem ne tikai piedzima bērns,  bet viņu jaunība tā atjaunojās, ka Sāra nodzīvoja pietiekami ilgi, lai izaudzinātu šo bērnu. Kad viņa nomira 127 gadu vecumā, Ābrahāms, kurš bija desmit gadus vecāks, atkal apprecējās un kļuva par tēvu vēl sešiem bērniem.

Nav brīnums, ka Ābrahāms ir nosaukts par mūsu ticības tēvu! Viņš mums parādīja, kā to darīt. Viņš izmantoja Dieva plānu valdīšanā, lai uzvarētu neiespējamo situāciju un radītu tautu, caur kuru beigu beigās Dievs varētu svētīt visas zemes tautas.

Ja Ābrahāms varēja staigāt tādā uzvarā Vecās Derības laikā, tad iedomājieties, ko mēs ar jums varam darīt, esot Jaunās Derības ticīgie! Mēs esam dzimuši no Dieva. Mums ir Bībele, pilna ar Dieva vārdiem, un mūsos dzīvo Svētais Gars, lai parādītu mums, kā pielietot šos vārdus katrā situācijā. Mēs nekad nedrīkstam pieļaut, lai apstākļi mūs apstādina! Kad šīs laicīgās pasaules drūmie nosacījumi cenšas uz mums izdarīt spiedienu, mēs varam vērsties pie Rakstiem, ievietot šo ticības attēlu savā sirdī un runāt līdzīgi apustulim Pāvilam 2. vēstulē Korintiešiem 4:13;18: "Bet mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: es ticēju, tāpēc es runāju. - Arī mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam. Ja mēs neņemam vērā to , kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs".

Mums ar Kenetu tieši tas izmainīja mūsu dzīves daudzus gadus atpakaļ. Mēs sākām izprast to, kā dzīvot ticībā Dieva Vārdā. Mums tā bija pilnīgi jauna koncepcija. Lai arī mēs bijām jaunpiedzimuši un piepildīti ar Svēto Garu, mēs nekad nebijām dzirdējuši, ka Dievam mums  ir plāns valdīšanā , un tas mūsos radīja sajūsmu, jo tajā laikā mūsu dzīvē mums bija nepieciešams šāds plāns, mums ļoti spēcīgi tas bija vajadzīgs!

Mēs bijām laulībā jau piecus gadus, un mēs tik dziļi iestigām parādos, ka pat likās neiespējami no tiem izkļūt. Mēs darījām visu, ko zinājām, lai izlabotu šo situāciju, bet nekas nenostrādāja. Tā vietā, lai situācija uzlabotos, tā turpināja pasliktināties.

Raugoties atpakaļ, man ir skaidrs, kāpēc! Mums nebija priekštata par to, ka mūsu vārdi bija kaut kas nopietns. Tāpēc mēs tos vienmēr lietojām tā, lai tie būtu pret mums. Mēs vienmēr izrunājām vārdus šauboties un neticībā par to, ka mums nav nauda un cik dziļi mēs esam iestiguši parādos.

Līdz mēs nesapratām, ka mēs izteicām šos negatīvos apliecinājumus. Mēs domājām, ka tas, ko mēs runājam, ir normāli, jo praktiski visi mums apkārt runāja tieši tāpat. Tieši šo pasaule, kura atrodas zem velna spiediena, pastāvīgi māca cilvēkiem.

Jūs paši zināt. Pasaulē, ja kāds pazaudē darbu un pēc tam tas nemitīgi runā, ka viņš nekad nesameklēs citu, cilvēki neuzskata viņu par dīvainu. Faktiski, viņi piekrīt, mājot ar galvu un sakot: "Jā, taisnība. Droši vien tu paliksi ilgi bez darba".

No otras puses, ja kāds sāk runāt ticības vārdus, visi nonāk sajukumā. Kad ticības cilvēks saka, ka viņš ir pazaudējis savu darbu, bet viņš ir priecīgs par to, jo viņš tic, ka Dievs viņam dos labāku, viņi ir neizpratnē: "Ko - ko?"

Bet ja šie cilvēki ir reliģiozi, viņi pat var sadusmoties. Viņi varētu teikt: "Ko no sevis iedomājas šis cilvēks, domājot, ka Dievs viņam dos labāku darbu?"