Atstājot asaras aiz muguras. 2.daļa. Sāciet runāt ticības vārdus! (Džerijs Savels)

Jūs māsiet ar galvu un piekritīsiet tam? Jūs teiksiet: "Domāju, ka jums taisnība, domāju, ka labāk man iemācīties sadzīvot ar šīm nepatikšanām. Turklāt, izskatās, ka v

tās nekur nepazudīs."

Dāvids tā nerunāja! Viņš sāka runāt ticības vārdus. Viņš teica: "Daudzi saka uz manu dvēseli: "Tai pestīšanas nevaid pie Dieva!" Bet Tu, Kungs, esi mans vairogs, kas mani sargā, mans gods un tas, kas paceļ manu galvu.""

Palasiet psalmus, un jūs ieraudzīsiet, ka Dāvids vienmēr tā rīkojās. Bija daudz gadījumu, kad viņš bija tik dziļās skumjās, ka 

atturējās pat no iespējas kādam izstāstītu par to. Bet viņa psalmi nekad nebeidzās ar skumjām un bēdām. Nē, viņš vienmēr sāk runāt par savu derību ar Dievu. Viņš vienmēr sāk runāt ticības vārdus.

Šo piemēru jūs varat redzēt 6. psalma 7. pantā. Tur Dāvids saka par savu sāpi. Viņš saka: "Ar asarām naktī es slacinu savu gultu". Bet pēc tā visa viņš saņemas. Viņš saprot, ka tik ilgi, kamēr viņš runā par šīm neveiksmēm, tas neko nevērsīs uz labo pusi. Pēkšņi viņš saka: "Atkāpieties no manis!" Viņš vēršas pie savas galvas un savas dvēseles. Viņš vēršas pie visiem cilvēkiem, kuri viņam teica, ka ticība nenostrādās. "Atkāpieties no manis, visi ļauna darītāji, jo Tas Kungs uzklausa manu raudāšanu!  Tas Kungs klausa manu lūgšanu, manu saukšanu Viņš ir dzirdējis. Kaunā paliks visi mani ienaidnieki..."

Nākamreiz, kad jūs nokļūsiet Raudu ielejā, atcerieties par to, ko darīja Dāvids. Atcerieties, ka gadījumā, ja jūs turpināsiet runāt par savu neveiksmi, jūs tur vienkārši iesprūdīsiet. Bet tad, kad jūs sāksiet runāt par jūsu derību ar Dievu un, ja jūs sāksiet runāt ticības vārdus, jūs turpināsiet virzīties uz priekšu!

Bet tagad paskatīsimies uz Dāvidu vēl vienā situācijā. Aplūkosim, kā viņš tika galā ar Raudu ieleju, kuru ienaidnieks bija sagatavojis viņam, lai iznīcinātu viņu. Un paskatīsimies, kā Dievs visu pavērsa par simtu astoņdesmit grādiem. Par to ir rakstīts 1. Samuēla grāmatā 30. nodaļā. Dāvids un viņa ļaudis bija aizgājuši kara gaitās. Kad viņi atgriezās, viņi ieraudzīja, ka visa  viņu pilsēta, visas viņu mājas bija nodedzinātas un visas viņu ģimenes bija aizvestas gūstā. Neviens nebija palicis.

Kad Dāvids un viņa ļaudis redzēja šo postu, viņu skumjas un vilšanās bija tik lielas, ka Bībele saka: "Tad Dāvids ar saviem vīriem, kuri bija pie viņa, pacēla savu balsi un sāka skaļi raudāt, kamēr tiem vairs nebija spēka raudāt" (1.Samuēla 30:4).

Viņi visi bija pieauguši cilvēki. Viņi bija vareni karotāji. Bet viņi bija tik apbēdināti, ka raudāja, kamēr viņiem vairs nebija spēka raudāt. Pie tam Dāvidam šīs situācija kļuva vēl sliktāka, jo tad,  kad viņi raudāja, viņa cilvēki nolēma, ka visā vainīgs ir Dāvids.

Un tā Dāvids nonāca sarežģītā situācijā. Ne tikai viņa māja bija sadezdināta un viņa ģimene paņemta gūstā, bet viņa cilvēki nolēma, ka grib viņu nogalināt. Draugi, tā ir raudu ieleja, lai kā uz viņu skatītos. Slikta raudu ieleja!

6. pantā ir teikts: "Arī pats Dāvids nonāca lielās briesmās, jo ļaudis taisījās viņu nomētāt ar akmeņiem, tāpēc, ka ikviena cilvēka sirds bija sarūgtināta savu zaudēto dēlu un meitu dēļ. Bēt Dāvids ieguva jaunus spēkus". Citā tulkojumā ir teikts: "Viņš stiprināja sevi." Kā viņš to izdarīja? Viņš sāka runāt par savu derību. Viņš sāka pieminēt savu derību. Dāvids bija cilvēks, kurš domāja par derību. Un tad, kad viņs atradās visu šo sāpju vidū, lielā agonijā un  nelaimē, zinot, ka viņa ļaudis grib viņu nomētāt ar akmeņiem, tā vietā, lai pieņemtu sakāvi, viņš sāka domāt par Dievu.

Viņš sāka domāt: "Dievs paceļ manu galvu! Dievs mans vairogs! Dievs mans stiprums! Ja Dievs ir par mani, tad kurš būs pret mani?"

Pēc tam viņš piecēlās un uzdeva pašu galveno jautājumu. Viņš teica: "Dievs, ko Tu gribi,lai es daru?"

Un Dievs viņam teica: "Seko, panāc un atņem! " 

Pievērsiet uzmanību, kad Dāvids jautāja Dievam, sakot: "Vai man būs vajāt šo laupītāju pulku? Vai es to panākšu?" - Dievs neteica: "Nē, dēļiņ, tu esi pārāk noskumis. Tev labāk ir palikt šeit un laizīt savas brūces!" 

Nē, Dievs teica: "Vajā viņus!"

Nākamreiz, kad jūs atradīsieties Raudu ielejā, jums ir nepieciešams pajautāt Dievam tieši to pašu, ko prasīja Dāvids. Jums nepieciešams pateikt Dievam: "Dievs, vai man šeit ir jāsēž? Vai man šeit ir jāsēž un vienkārši jānomirst? Vai man ir jāsēž tajā laikā, kad mans ienaidnieks ir sagrābis manu māju, un ļaut viņam paņemt manu ģimeni, manu veselību un manu naudu?"

Ja jūs tā izdarīsiet, Dievs jums atbildēs tieši to pašu, ko Viņš atbildēja Dāvidam katru reizi: "Vajā viņu!"

Kad Dāvids un viņa ļaudis sekoja šai instrukcijai, viņi izdarīja tieši to, ko Dievs teica. Viņi visu atkaroja! Viņi atguva savas sievas, savus dēlus un meitas, visu savu īpašumu, kas bija nozagts, un tāpat viņi atņēma ienaidnieka īpašumus. Tātad viņi atgriezās mājās, iegūstot daudz vairāk par to, ko zaudēja!

Paņemiet no tā mācību. Kad jūs pārdzīvojat sāpes un nepatikšanas, nesēdiet, līdz nomirsiet. Piecelieties un rīkojieties! Paņemiet varu! Dariet to, ko darīja Dāvids, un uzmundriniet sevi, stipriniet sevi Dievā, jūsu Kungā!

Sameklējiet un sāciet atkal klausīties ierakstus ar sprediķiem par ticību! Paņemiet savu Bībeli un sāciet atkal to lasīt! Lieciet sev iet uz draudzi un klausīties sprediķus!

Uzmundriniet sevi! Negaidiet, ka kāds atnāks ar īpašu uzvaras svaidījumu. Uzmundriniet pats sevi! Sekojiet, un jūs panāksiet ienaidnieku un bez zaudējuma atgūsiet pilnīgi visu!