Liecība (Džessi Djuplentis)

Daudzi cilvēki saka: "Es nesaņemu to, jo es nevaru saņemt to, ko saņemat jūs. Bet jums nav jādod tas, ko dodu es – jums jādod tas, ko Dievs jums saka dot. Dievs ir pat teicis, ja jūs pasniegsiet krūzi auksta ūdens manā vārdā....

 Es pazinu kādu cilvēku Rietumvirdžīnijā 1979. gadā. Es sludināju tur „Jēzus festivālā”. Es uzstājos vakarā, bet Benijs Hins no rīta. Man bija 50 dolāru. Un tajā laikā tā man bija liela summa. Es tikko biju uzsācis savu kalpošanu, 1978. gads bija manas kalpošanas otrais gads. Tātad man bija 50 dolār ëšanai. Es aizgāju uz restorānu un ieraudzīju tur kādu cilvēku. Viņu sauca Dens, un šis Dens dzīvo vēl joprojām. Tajā laikā es viņu nepazinu. Es nopirku sev hamburgeru, kurš tolaik maksāja  apmēram divus trīs dolārus. Dievs man teica:" Atdod šim vīram visu savu naudu, atdod visu, kas tev atlicis. Es viņam iedevu tējas naudu un teicu:" Kungs, Dievs man teica, lai atdodu Jums šo naudu."  Mani tajā laikā vēl neviens nepazinu, biju „nulle”. Es domāju – kā gan es ēdīšu nākošās trīs dienas? Mēs bijām Rietumu Virdžīnijas kalnu pusē, un es izgāju no restorāna, un vienīgais ēdiens, ko tur varēja iegādāties, bija „slinkie pīrādziņi” un sviestmaizes. Īsāk sakot, man nebija nekā un es teicu:" Nu ko, labi, man būs gavēnis. Tad mums jautāja, vai vēlamies stāvēt nelielos kioskos, lai cilvēki, kuri ietu garām, varētu sasveicināties ar mums? Mēs tā arī izdarījām. Visas šīs dienas, neviens to neredzēja, kad es atnācu uz savu kiosku, visi tur ēda tikai sviestmaizes, bet man bija cepta gaļa, kartupeļu biezputra, mērce un kokakola ar ledu. Laukā bija ļoti karsti, un es jautāju – vai kāds redzēja, kurš to  man ir nolicis? Bet visi atbildēja :"Tas ir brālim Džesijam! " Un tā es arī to neuzzināju. Visus šīs dienas man bija lielisks ēdiens, un es tā arī netiku redzējis, kurš man to nes. Pēc astoņiem gadiem, kad es sludināju Rietumu Virdžīnijā, pie manis pienāca kundzīte gados, kura gāja garām ar savu vīru un jautāja:" Vai jums garšoja mans ēdiens?"  Nekad to neaizmirsīšu. Es no sākuma pārjautāju – Jūsu ēdiens? Tad uzreiz atbildēju – Parkersburga, R Virdžīnija. Bet šī dāma atbildēja :" Kad es palūkojos ārā no sava kioska, Dievs teica man, lai es pabaroju šo jauno cilvēku. Man tajā laikā boja 29 gadi. Kad es par to domāju, mana sirds kūst. Tad viņa tā arī neatklāja man to, tikai pēc astoņiem gadiem, kad mani dievkalpojumi jau tika ierakstīti un tirgoti kasetēs, es atgriezos tur. Kad Dievs man teica :" Es taču tev teicu, ka parūpēšos par tevi!" Es nodomāju – jā! Un es jautāju šai kundzei, kā viņai klājas. Viņa atbildēja,ka  sākot no tās dienas, mums visu laiku iet labāk, viss iet vairumā. Un tas viss ir,  pateicoties tam, ka es pabaroju jauno cilvēku. Ziniet, es varēju nepaklausīt Dievam, un šī kundze varēja nepaklausīt Dievam, bet gan es, gan viņa spērām šo ticības soli, kura rezultātu redzējām tikai pēc astoņiem gadiem. Bet Dievs visu pieraksta, Viņš ir pats labākais grāmatvedis, kādu jūs varat sastapt savā dzīvē.