Tieši tāpat, kā viņš mīl Jēzu (Kenets Koplends)

Es nekad neaizmirsīšu, kad es pirmo reizi to sāku saprast. Tas bija tajā laikā, kad es biju Orala Robertsa universitātes students. Reiz es biju mājās, studēju savu Bībeli un sāku lasīt lūgšanu, kuru lūdza Jēzus Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā. Es nesen uzzināju par piekrišanas spēku, tāpēc teicu: "Tā kā Jēzus šeit lūdz par mani, un es zinu, ka Viņš lūdz ticībā, tāpēc, izlasot šo, es piekrītu visam, ko Viņš šeit teica."

Es domāju, ka tas būs salīdzinoši viegli. Pēc tam es nonācu līdz 23. pantiņam. Tur Jēzus lūdza par visiem mums, ticīgajiem: "...ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu esi Mani sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis."

Man aizrāvās elpa, kad es to izlasīju! Es padomāju: "Ko? Jūs gribat man teikt, ka Dievs mani mīl tikpat stipri, kā Viņš mīl Jēzu?" Es savā dzīvē neko tamlīdzīgu nebiju dzirdējis.

Tajā laikā es neko  nezināju par to, ko nozīmē būt jaunam radījumam Kristū. Kopš bērnības es draudzē pastāvīgi dzirdēju, ka es biju parasts vecs grēcinieks, glābts pēc žēlastības. Es nevarēju iedomāties nevienu iemeslu, kura dēļ Dievs mani varētu mīlēt tā, kā Viņš mīl Jēzu. Man ar to nebija nekāda sakara.

Tomēr es nolēmu, ja dzīvā Dieva Dēls teica, ka tas tā arī ir, tad es nevaru iebilst un teikt, ka tas tā nav.

Man būs jāpiekrīt tam, ko Viņš teica, jo  Viņš ir mans Kungs un Glābējs. Es burtiski trīcēju no bailēm, kad es grasījos to teikt, bet manā priekšā stāvēja atvērta Bībele, un es nolēmu spert šo soli. Es  teicu: "Labi. Es gribu pateikties Tev, Tēvs, par to, ka Tu mīli mani tikpat stipri, kā Tu mīli Jēzu."

Acumirklī es sajutu, kā mans gars pacēlās manī iekšienē. Tāpēc es to teicu atkal: "Dievs mani mīl tikpat stipri, kā Viņš mīl Jēzu!" Lai gan es vēl trīcēju, šie vārdi mani aizrāva, un es staigāju pa to mazo istabiņu, atkārtojot tos atkal un atkal. "Dievs mīl Kenetu! Dievs mīl Kenetu! Dievs mīl mani - dumjo, nezinošo, stulbo mani!"

Vēlāk es uzzināju, ka, būdams jaunpiedzimis ticīgais, es neesmu stulbs. Man ir Kristus prāts. Bet, pat nezinot to, es ieraudzīju, kā Dieva  mīlestības patiesība izlauzās pie manis. Es no tā biju tādā sajūsmā, ka izskrēju no istabas un pieskrēju pie Glorijas.

Rādot viņai savu atvērto Bībeli, es teicu: "Paskaties šeit! Dievs mūs mīl tikpat stipri, kā Viņš mīl Jēzu!"

Pagāja piecdesmit gadi, bet es vēl joprojām runāju par šo atklāsmi, un ja jūs esat jaunpiedzimis Dieva bērns, jums ir nepieciešams tāpat runāt par Viņu. Jums ir jālasa savā Bībelē uzrakstīto Jāņa evaņģēlijā 17:23 un pastāvīgi skatīties uz to, ko Jēzus tur pateica. Jums tas ir jāsaka.... Un jāsaka tas... Un jāsaka tas... Nevis tāpēc, ka jūs jūtaties tā vai savādāk, bet gan tāpēc, ka jūs tam izvēlaties ticēt.

"Brāli Koplend, es gribētu to darīt, bet man tas nenostrādā. Man ir jāsajūt Dieva mīlestība, lai to pieņemtu."

Nē, jums nav nekas jājūt. Lai gan sajūtas tas ir labi, ja jūs turpināsiet staigāt ticībā, tās beigu beigās atnāks, jūs varat pieņemt Dieva mīlestību tieši tāpat, kā jūs pieņēmāt jaunpiedzimšanu. Jūs varat to izdarīt pamatojoties uz rakstīto vēstulē Romiešiem 10:9: ar savu muti apliecinot un savā sirdī tam ticot. Jums nav vajadzīgas kaut kādas īpašas sajūtas, lai to izdarītu. Jums vienkārši ir jāzina, ko saka Dieva Vārds.

Es atceros, kā Kungs man mācīja to, kas skar dziedināšanu. Tas notika vēl pirms tam, kad es devos mācībās uz Orala Robertsa universitāti. Es cietu no visiem gripas simptomiem, un man viss sāpēja. Man likās, ka pat mani mati sāp! Es atvedu Gloriju uz veļas mazgātavu, lai nodotu veļu tīrīšanai, un kamēr viņa gāja to darīt, es sēdēju mašīnā, domājot: "Man būs jāpasaka,lai viņa sēžas pie stūres. Esmu tik slims, ka nespēju vadīt mašīnu."

Man Bībele atradās uz blakus krēsla, un es atvēru Pētera 1.vēstuli 2:24. Es to paņēmu rokās un zems Svētā Gara vadības es izlasīju šo pantiņu balsī: "Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībā; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti."

Tajā mirklī es noteikti nejutu, ka esmu dziedināts. Es jutos ļoti slims. Bet es nolēmu parādīt savu gribu un teicu: "Es izvēlos ticēt tam." Pēc tam es atkal izlasīju šo pantiņu. Es teicu: "Es izvēlos ticēt tam. Jēzus brūcēm es esmu dziedināts."

Kad Glorija atgriezās, es viņai parādīju šo pantiņu. Es teicu: "Jēzus brūcēm es esmu dziedināts. Es izvēlos ticēt tam."

Viņa atbildēja: "Labi", un mēs aizbraucām mājās. Tajā brīdī, kad mēs atgriezāmies mājās, es jutos jau pietiekami labi. Es nodomāju: "Domāju, ka varu kaut ko uzēst vakariņās."Es vēl joprojām nejutos labi uz visiem simts procentiem, bet pēc vakariņām es devos gulēt. Kad nākamajā rītā es pamodos, visi simptomi bija prom.

Kas notika šajā situācijā? Es izvēlējos ticēt tam, ko Dievs teica, neatkarīgi no tā, ko es jutu. Tas ir pamats visam, uz ko balstās ticība. Es noticēju Dieva Vārdam savā sirdī, teicu to ar savām lūpām, un tas parādījās manā miesā.