Nesagatavojiet savu sakāvi ( Kenets Heigins)

Daudz kas notiek tāpēc, ka mēs domājam, ka tam tā jānotiek.

Nesen es izlasīju par vienu zinātnieku, kurš apgalvoja, ka pēc tam, kad jūs sasniedzat noteiktu vecumu, mūsu atmiņa ievērojami kļūst vājāka. Kad es sasniedzu 40 gadus, tad atskārtu, ka man kļuva daudz grūtāk iegaumēt Rakstus. Pēc kāda laika es teicu sev: "Man tas nav vajadzīgs!"   Beigu beigās, smadzenes - tās vienkārši ir fizisks orgāns, caur kuru darbojas mūsu prāts. Prāts ir daļa no mana iekšējā "es" - un prāts nekad nenoveco. (Bagātniekam ellē funkcionēja gan prāts, gan atmiņa, tāpēc ka Ābrahāms viņam teica Lūkas 16:25: "...atceries, ka...")

Kopš brīža, kad es sāku ticēt, domāt un runāt pareizi, es spēju citēt jebkuru Rakstu vietu, kuru es atcerējos tikpat viegli kā iepriekš, bet mana atmiņa kļuva pat labāka tā vietā, lai sāktu pasliktināties.

Mēs vairākkārt ciešam neveiksmes tikai tāpēc, ka mēs gatavojam sevi tām. Mēs gatavojamies kritienam. Mēs domājam par to, ticam tam, un darām to. Bet kā ticīgajiem  mums nekad nav jārunā par krišanu, šaubām vai neticību. Mums ir jārunā par ticību.

Ja jūs cietāt sakāvi, jūs pasludinājāt savu spriedumu ar savām lūpām.

Es esmu pateicīgs Dievam par visām labajām publikācijām, kuras šodien ir sasniedzamas par šo tēmu, bet vēl daudzus gadus atpakaļ es atklāju šo noslēpumu tekstā, kas jau bija citēts iepriekš, kur Jēzus saka: 

Marka 11:23,24

23. Jo patiesi Es jums saku; ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! - un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks.

24.Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.

1933.  gadā es biju parasts 16 gadīgs zēns, smagi slims, gultā. Četrus mēnešus pirms maniem sešpadsmit gadiem es biju tik slims, ka likās, nekad es nepametīšu gultu.

Pieci ārsti, ieskaitot vienu slavenu, nodarbojās ar mani.

Es dzīvoju ar savu vectētiņu un vecmāmiņu. Manam vectēvam bija daudz zemes, bet viņš nebija bagāts. Tas bija Lielās Depresijas laiks. Tomēr, ja pati dārgākā klīnika spētu mani glābt, tad viņš mani sūtītu turp.

Mani dakteri ieteica manai ģimenei klausīt dakteri no slavenās Mei slimnīcas, tā kā viņa skaitījās viena no labākajām Amerikā.

Viņš un pārējie mani ārsti teica, ka man nav cerības. Viņš pat teica, ka man nav neviena iespēja no miljona izdzīvot. Viņš pat pieminēja, cik tas ir zināms ārstiem, vēl neviens bērns ar manu slimību nav nodzīvojis ilgāk par 16 gadiem. Man nekad nebija normālas bērnības. Es nekad neskrēju un nespēlējos kā pārējie bērni. Es biju pusinvalīds visu savu dzīvi.

Pilsēta, kurā es dzīvoju sauca Makkina (Teksasa štatā) un atradās 32 jūdzes (apmēram 50 km) no Dalasas. Tajā laikā tur dzīvoja ap 8750 cilvēkiem. Vectēvam tur piederēja dažas mājas, un viņš nolēma pārcelties no vienas uz otru. Viņš pārkrāsoja to, iekārtoja, un Jaunajā 1934. gadā, mēs pārcēlāmies.

Strādnieki pārveda mēbeles, atstājot mēbeles manā istabā pēdējam braucienam. Kad viņi atbrauca un iekrāva visu no manas istabas, atbrauca ātrā palīdzība, lai pārvestu arī mani.

Harisa kungs no Harisa apbedīšanas biroja, un viņa šoferis MakDonalds, pacēla mani no gultas, uzlika uz nestuvēm un pārnesa mani uz ātrās palīdzības mašīnu. Kad mēs izbraucām, Harisa kungs pagriezās pret mani un jautāja: - Dēls, runā, ka tu esi piesiets gultai jau gandrīz gadu?

 - Nē, - atbildēju es, - nevis gadu, bet apmēram deviņus mēnešus.

Viņš teica: - Ja tu vēlies, mēs varam izbraukt lēni cauri dzīvojamam rajonam, jo tu taču ilgu laiku neesi redzējis pilsētu.

Es biju daļēji paralizēts, bet varēju pagriezt galvu un skatīties pa logu. Pēc gandrīz gada, kas tika pavadīts gultā, kur es varēju skatīties tikai uz četrām sienām un griestos, pilsēta izskatījās labi, pat ja uz to bija jālūkojas caur ātrās palīdzības logu.

Harisa kungs pēc tam piedāvāja: - Dēls, ja tu gribi, mēs varam izbraukt caur pilsētas laukumu. Šodien ir Jaunais Gads un vairākums uzņēmumu ir slēgti, tāpēc satiksme būs neliela.

Es teicu: - Es būtu pateicīgs par to.

Nekad neaizmirsīšu līdz savai pēdējai dienai uz zemes un pat pēc tam, mūžībā, kad es raudzījos pa mašīnas logu un ieraudzīju veco tiesas ēku, velns man čukstēja: "Jā, tu pat iedomāties par to nevarēji,ka ieraudzīsi  šo ēku ar savām acīm. Tu nekad nespētu to ieraudzīt, ja nebūtu bijusi Harisa kunga labvēlība!"

Es zināju, ka tas bija velns. Dažiem cilvēkiem tādos brīžos nav pa spēkam atšķirt velnu no Dieva, bet es jums pateikšu,  kā jūs to varat izdarīt. Visu, ko saka velns, izsauc šaubas, neticību un kritienu garā.

Dievs nekad neiedveš šaubas, sakāvi, neticību un kritienu garā. Būdams baptists, es turpināju lasīt savas vecmāmiņas Bībeli. Man atmiņā nāca rindas no Rakstiem, un kaut kas iekšienē man ierunājās un iznesa šos Rakstus uz āru: "Būs viņam tā, kā viņš saka!"

Ticiet tam ar savām sirdīm, runājiet to ar savām mutēm. Tas ir ticības princips. Jums var būt tas, ko jūs teiksiet.

Es to izrunāju tajā dienā ātrās palīdzības mašīnā, un asaras ritēja pār manu seju. Es nesapratu visu to, ko es zinu tagad. Es tikai ieraudzīju vienu mazu gaismas stariņu, līdzīgu tam, kas laužas cauri koka lapotnei - bet es zināju, ka tas stars, bija kaut kur tur.

Es teicu: "Es ieraudzīšu šo ēku!  Es ieraudzīšu šo tiesas ēku atkal, es atnākšu un stāvēšu šajā pagalmā pie tiesas ēkas, jo Jēzus teica: "Tam kam jūs ticat savā sirdī un ko jūs runājat ar savu muti, tas jums notiks!" Es ticu tam ar savu sirdi. Un es to saku ar savu muti."

Viss sākās ap diviem dienā, 1934.gada 1. janvārī.

Kad jūs esat nolēmuši rīkoties, tad jūs zināt, kas ir jādara. Es atteicos atkāpties no sava ticības apliecinājuma, pagāja janvāris, es vēl joprojām biju piesiets gultai. Marts, aprīlis, maijs, jūnijs, jūlijs - pagāja septiņi mēneši. Es vēl joprojām biju gultā.

Velns turpināja man atkārtot: "Tas nenostrādās!" Es atbildēju: "Es netaisos ticēt tev, tu vecais musinātājs!"Es cieši turējos pie savas apliecināšanas. Es atteicos padoties. Es teicu: "Raksti ir tas, ko Jēzus teica, kad Viņš bija uz zemes!"

Es turpināju runāt Jēzum, Dievam, Svētajam Garam, eņģeļiem, velnam un ļaunajiem gariem: "Es grasos pieturēties pie tā!"Es teicu Dievam: "Ja tas nepiepildīsies, tas būs tikai tāpēc, ka Tavs Vārds neizturēja to. Es stāvu uz Tavu Vārdu. Jēzus un es, mums būs jākrīt kopā, es negrasos atkāpties no Viņa."

1934. gada augusta otrajā sestdienā, es atnācu šīs tiesas ēkas pagalmā.

Tajos laikos, Depresijas dienās 1934. gadā, visi teksasieši, jo sevišķi no laukiem, vienmēr brauca uz pilsētu sestdienās. Tur vienmēr bija tik daudz cilvēku, ka man nācās pagrūst visus ar elkoņiem, lai nokļūtu līdz ietves malai. Bet es tiku tur, nostājos dienvidaustrumu stūrī pie pārtikas veikala, un asaras ritēja pār maniem vaigiem. Es pacēlu rokas, nepievēršot uzmanību tam, ko cilvēki varētu par mani padomāt. Šī ir viena no lietām, kurai es nekad nepievērsu ne mazāko uzmanību.

Es teicu: - Velns, es tev teicu! - un vēl - Velns, es nezinu, vai tu vari lasīt vai nē, bet gadījumā, ja vari.... - Es izņēmu savu Jauno Derību, atvēru Marka evaņģēliju 11:23,24, un nolasīju viņam.

Es teicu: - Tu man visus šos mēnešus teici, ka tas nedarbojas, nevar darboties un nedarbosies. Es taču tev teicu, tas bija Dieva Vārds. Un tā tas arī notika.

Es nezinu, ko domāja cilvēki, kad redzēja septiņpadsmit gadīgu zēnu ceļa malā ar Jauno Derību rokās, ar asarām pār vaigiem, sarunājamies nezin ar ko. Bet es tam nepievērsu uzmanību. Es stingri pieturējos pie Rakstiem būdams piesiets pie gultas, un kopš tā brīža vienmēr esmu bijis uzticams Viņam.