Kā es iemācījos nepalaist garām pašu galveno ( Orals Roberts)

Manas dzīves stāsts - spēka liecība par to, ko Dievs var izdarīt Viņam paklausīga cilvēka dzīvē; cilvēka, kurš gatavs skatīties tikai uz neredzamo un uzņemties neiespējamo.

Visi cilvēki ir atšķirīgi, bet, lai kļūtu veiksmīgiem, katram ir jāzina sava vieta pasaulē un sabiedrībā. Daudzi neatrodas vietā, kura ir domāta viņiem pašiem un apmierinātu arī apkārtējos. Dažreiz cilvēkiem neizdodas atrast kaut kādu svarīgu, pat pamatelementu, kas nepieciešams, lai viņu vēlmes kļūtu par kaut ko un  izdarītu kaut ko, lai vēlmes tiktu apmierinātas.

Zeme - kopumā tā ir kā mēslu izgāztuve no tonnām cilvēku, kuri nevar atrast savu vietu. Viņi ir nepamierināti un vīlušies. Tā tam nav jābūt. Mums tikai ir jāsāk saprast un ticēt, ka ir augstākā vara - Dievs. Un Viņš interesējas un rūpējas par mums. Kad mēs skatāmies uz neredzamo, vēršoties pie Augstākās Būtnes, mēs redzam, ka neiespējamais nemaz nav tik nesasniedzams, kā mums liktos. Reiz es sapratu:

-Dievs grib, lai katrs no mums atjēgtos un ieraudzītu, ka Viņš ir.

-Tikai Dievs var mums parādīt, kā izbēgt no lamatām mūsu dzīvēs.

-Dievs pazina mūs vēl pirms dzimšanas un izplānoja mūsu dzīvi un karjeru.

-Klausot Viņu, mēs atradīsim savu vietu, un tā būs pati labākā no visām iespējamajām.

Es sapratu, ka Dievam  katram ir konkrēts aicinājums, konkrēts dzīves mērķis. Un mums ir jāuzzina tas un jāizpilda tas visās sfērās.

Es domāju, ka zinu, kādam ir jābūt manam liktenim. Kā dziedāja Frenks Sinatra: "Es visu daru pa savam." Tā bija man. Es neklausīju nevienu, izņemot sevi pašu, un uzskatīju, ka Dievam gar mani nav nekāda vai gandrīz nekāda darīšana.

Atzīstos, man nebija taisnība. Pavisam nebija taisnība. Es biju tādā neziņā līdz tam brīdim, kad biju tuvu nāvei. Tālāk iet vairs nebija kur. Es nesapratu, ka ir iespēja uzzināt Dieva plānu par sevi.

Es biju piektais un pats mazākais bērns ģimenē. Mana māte deva solījumu Dievam, ja viņas pēdējais mazulis būs zēns ar melniem matiem un zilām acīm (pārējiem bija brūnas acis), tad viņš kļūs par Evaņģēlija sludinātāju, lūgs par slimajiem un paveiks  Dievam citas neiespējamās lietas.

Lai gan mans tēvs jau bija sludinātājs, man pat prātā nekad nenāca doma iet pa viņa pēdām. Es tiku izaudzināts draudzē, un man pietika ar reliģiju. Manī tā neizraisīja nekādu interesi.

Es gribēju dzīvot pa savam!

Es apņēmīgi rīkojos pēc pilnīgi cita plāna. Kā pusaudzis es aizgāju no mājām, lai atbrīvotos no patstāvīgiem vecāku aicinājumiem ļaut Dievam vadīt mani. Es gribēju pats sev dzīvē izsist ceļu.

Neskatoties uz iedzimtu stostīšanos, es precīzi zināju, par ko es gribēju kļūt -par  juristu tāpat kā mans vectētiņš Emoss Plezants Roberts. Lai cik muļķīgi tas neskanētu, es gribēju kādreiz kļūt par sava dzimtā štata Oklahomas gubernatoru. Es stingri nolēmu, ka nekas un neviens mani neapstādinās ceļā uz šo mērķi.

Pēc tam es piedzīvoju dziļāko šoku. Es sapratu, ka dzīvē ir lietas, kuras ir stiprākas par mani. Mācoties koledžas otrajā kursā, es piedalījos reģionālā basketbola čempionātā un vienas spēles laikā es nokritu bezsamaņā. Manas plaušas bija skārusi tuberkuloze, slimība, kas ļoti izplatīta indiešu ciltī, no kuras nāk mana māte. Pēc pārbaužu rezultātiem ārsti deva slēdzienu, ka šī šausmīgā slimība ir progresējusi manā ķermenī jau ilgu laiku un tagad ir sasniegusi savu pēdējo stadiju. Es jutos gandrīz miris.

Tas bija 1935. gadā, un tad ārsti vēl nemācēja izārstēt tuberkulozi.

No šīs slimības nomira mammas tētis un divas viņas vecākās māsas. Un tagad, kā domāju es, pienākusi bija mana kārta.

Vēlēšanās visu darīt "pa savam" nomira manī. Pirmo reizi es sapratu, ka ir kaut kāds ļauns spēks, kas ir uzbrucis manam ķermenim, un šī neārstējamā slimība - tā izpausme. Man gribēja atņemt dzīvi pirms es to vispār  pamēģināju.

Šausmīgi mokoties, ciešot no sāpēm, es atkal un atkal sajutu nāves klātbūtni. Sarūgtināta par manu nostāju, mamma katru nakti čukstēja manā ausī: "Oral, Dievs neļaus velnam tevi nogalināt. Tu piedzimi, lai sludinātu Evaņģēliju kā tavs tēvs, un lūgtu par slimajiem, kā es."

Tas viss man likās kaut kas tāls un svešs. Piecus mēnešus es nogulēju, atrodoties starp dzīvību un nāvi. Es nesajutu sevī nekādu atbildi uz Dieva aicinājumu, līdz mana māsa Džūlija nepienāca pie manas gultas un nepateica četrus vārdus, izmainot manu dzīvi uz visiem laikiem: "Oral, Dievs tevi izdziedinās."

Mīlošais Dievs uzklausīja manu vecāku lūgšanas un gribēja viņus pagodināt. Mana sirds tika aizskarta ar man nezināmu spēku.

Džulijas vārdi bija pravietiski. Mans brālis Elmers, - viņš bija 14 gadus vecāks par mani un tajā laikā viņam jau bija sava ģimene, - reiz mums atveda jaunumus, kuri āizrāva manu garu. Viņa sieva Ora, veltījusies kristiete, gāja uz manu dzimtās pilsētas Adas atmodas sapulci, un tur evaņģēlists Džordžs S. Mansijs katru vakaru lūdza par slimo dziedināšanu.

"Celies, Oral, - teica Elmers. - Es atbraucu pēc tevis. Es tevi aizvedīšu uz šo sapulci. Dievs tevi izdziedinās."

Elmers nebija kristietis, bet viņu, tāpat kā mūs visus, ietekmēja mūsu mammas Klaudijas Priscilas Robertsas ticība. Kaimiņi bieži lūdza viņai atnākt un palūgt par kādu no tuviniekiem, kuriem ārsti jau bija uzlikuši krustu.

Ceļā uz sapulci es gulēju uz aizmugurējās mašīnas sēdekļa, un tad es pirmo reizi sastapos ar Dievu.

Es dzirdēju Dieva balsi!

"Dēls, Es tevi izdziedināšu, un tu nesīsi Manu dziedinošo spēku savai paaudzei!"

Es nevaru to izskaidrot un nemaz necenšos, jo neko tādu tamlīdzīgu es nekad iepriekš neesmu pārdzīvojis. Tā bija Viņa balss: skaidra, kas neatstāja nekāda šaubas par runātāja personību.

Kamēr es pārdomāju dzirdēto, Viņš sāka runāt atkal: "Tev ir jāuzceļ Man universitāte. Nostiprini to Manā autoritātē un Svētā Gara spēkā!" Es zināju bez jebkādas šaubu ēnas, ka dzirdēju Dieva balsi.

Tagad man likās, ka dzīvoju divās pasaulēs. No vienas puses, es biju nāvējoši slims. No otras puses, mani veda uz dziedināšanas lūgšanu. No maniem 75 kg pie auguma 1,85 m, bija palikuši 54 kg, - kauli un āda.

Kad mēs atbraucām uz sapulci, sludinātājs svaidīja mani ar eļļu un lūdza lūgšanu, vārdi, kuri it kā iespiedās katrā manas miesas šūnā: "Tu, nešķīstā, mokošā slimība, es tev pavēlu Jēzus Kristus no Nacaretes vārdā, izej no šī jaunā cilvēka. Atstāj viņu un atlaid brīvībā!"

Es uzreiz  saņēmu dziedināšanu savās abās plaušās un runā, bet man bija vajadzīgi vairāki mēneši, lai saņemtu spēkus un apzinātos, ka no šī brīža es esmu brīvs no stostīšanās un esmu aicināts sludināt Evaņģēliju.

SVARĪGAS DOMAS

1.Dievam ir konkrēts aicinājums un plāns - augstākais mērķis jūsu dzīvei.

2.Nepalaidiet garām pašu galveno no tā, ko Dievs jums cenšas parādīt attiecībā uz Viņa plāniem  jums. Sakoncentrējieties meklējumos galvenajam pamatvirzienam jūsu dzīvē.

3.Viens Dieva pieskāriens var pilnībā izmainīt jūsu dzīves gaitu.

4.Nekad sev neuzlieciet krustu.