Bailes un ticība nevar no jums iziet vienlaicīgi ( Glorija Koplenda)

Atkal un atkal Bībeles lapās Dievs aicina mūs nebaidīties. Psalmi 91:5 sākas ar tādiem vārdiem: "Tu nebīsties...." Kad eņģeļi parādās cilvēkiem, parasti pirmais, ko viņi teica bija: "Nebaidies!" Tas ir tāpēc, ka bailes un ticība neiet kopā. Bailes un ticība nevar no jums iziet vienā un tajā pašā laikā.

Kad jūs sākat runāt neatbilstoši Dieva Vārdam, bailēs, bet ne ticībā - jūs sasienat rokas saviem eņģeļiem. Jūs neļaujat viņiem izdarīt savu darbu. Psalmi 103:20-21 mums paskaidro kāpēc: "Teiciet To Kungu, Viņa eņģeļi, jūs, Viņa stiprie sargi, kas Viņa pavēles pilda, klausīdami Viņa vārda balsi! Teiciet To Kungu, visi Viņa karapulki, jūs, Viņa kalpi, kas pildāt Viņa prātu. Eņģeļi klausa Dieva Vārda balsi.

Viņi atbild Vārdam! Tāpēc, kad jūsu sirds ir piepildīta ar ticību un jūsu mute saka: "Jebšu tūkstoši kritīs man blakus un desmit tūkstoši man pa labo roku, taču mani tas neskars" (Psalmi 91:7), jūsu eņģeļi izpildīs šo Vārdu un pasargās jūs.

Bet tad,  kad jūsu sirds ir piepildīta ar bailēm un jūsu mute izrunā neticības vārdus, jūsu eņģeļi vienkārši bezjēdzīgi stāv. Viņi jūs nav atstājuši, vienkārši viņiem nav ko izpildīt.

Viens no aizraujošākajiem Bībeles piemēriem tam, kā Dieva eņģeļi saglabā un aizsargā, atrodas Daniēla grāmatas 3. nodaļā. Trīs Dieva vīri nokļuva valdnieka nelabvēlībā. Bābeles impērijas ķēniņš izveidoja tēlu un pasludināja, ka: "tie kas nezemojas tēla priekšā un to nepielūdz, to būs iemest degošā ceplī" (11.pants).

Tā sanāca, ka trīs Dieva vīri - Sadrahs, Mesahs un Abednego - bija Bābeles zemes pārvaldnieki.

Bet Dieva svētība bija pār viņiem tādā mērā, ka viņiem uzticēja lielas atbildības Bābeles valsts lietu vadīšanā. Viņi kalpoja Dievam un uzticējās Viņam. Tāpēc, neskatoties uz ķēniņa pavēli, viņi atteicās pielūgt tēlu.

Pievērsiet uzmanību, šie trīs bija uzticami Dievam. Viņi bija Viņā. Un tad, kad viņi saskārās ar briesmām, tad tā vietā, lai raudātu un skumtu, viņi runāja ticības vārdus. Kad ķēniņš draudēja viņus iemest degošā ceplī par atteikšanos pielūgt tēlu, viņi teica: "Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ. Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uztaisīji." (17-18 pants)

Citiem vārdiem, viņi atteicās pielūgt, un viņi atteicās baidīties. Viņi teica: "Mūsu Dievs ir spēcīgs mūs glābt!"

Tas tā sadusmoja ķēniņu, ka viņš pavēlēja sakurināt cepli septiņreiz stiprāk nekā parasti. Liesmu svelme bija tik karsta, ka cilvēki, kas meta ceplī Sadrahu, Mesahu un Abednego, nomira uz vietas.

Bet šie trīs vīri - Sadrahs, Misahs un Abednego - iemeta saistītus degošā ceplī. Ķēniņš Nebukadnēcers izbrīnīts steidzami piecēlās un jautāja saviem padomniekiem: "Vai tad mēs neiemetām ugunī trīs vīrus saistītus?" Tie atbildēja ķēniņam: "Jā, tiešām tā, ak, ķēniņ!" Tad viņš atbildēja un sacīja: "Bet es redzu četrus brīvi ugunī staigājam, un tiem redzami uguns neko nekait, un ceturtais izskatās kā kāda dievišķa būtne." (23-25 pants)

Kāpēc Sadrahs, Mesahs un Abednego nesadega? Protams, ka ne tāpēc, ka uguns bija vāja. Liesma bija ļoti spēcīga. Tik spēcīga, ka paši stiprākie vīri no karaspēka, metot tos ceplī, tika nogalināti ar uguns spēku. Vienkārši liesmai nebija spēka un varas pār šiem trim Dieva ļaudīm. Faktiski, Bībele mums saka, ka pat "viņu galvas mati nebija apsviluši, viņu apmetņi nebija apdeguši un deguma smaka tajos nebija manāma." (27.pants)

Turklāt, Dievs ugunī sūtīja Savu eņģeli aizsargāt viņus, kamēr viņi atradās ceplī.

Daži cilvēki domā, ka šodien eņģeļi vairs nav ar mums. Bet tas tā nav! Nekur nav minēts, ka tagad viņi atrodas atvaļinājumā.