Nevaino Dievu (Kenets Heigins)

Šodien cilvēkiem, kuri nav pazīstami ar Rakstiem, ir grūti saprast, ka dabīgie likumi, kas šodien valda uz zemes, būtībā, stājās spēkā tad, kad cilvēks krita grēkā, kad Ādams sagrēkoja, un zeme tika pakļauta lāstam.

Jēzus, kad Viņam vajadzēja svētīt cilvēci, neņēma vērā šos dabīgos likumus, kā mēs tos saprotam. Kad sātans tiks galīgi sasaistīts un iemests bezdibenī, visi šie likumi zaudēs spēku.

Tāpēc, ka šie cilvēki nesaprot šos likumus, daudzi apvaino Dievu par avārijām, slimībām un tuvinieku nāvēm, bet tāpat par tādām dabas katastrofām, kā vētras, zemestrīces un plūdi. Pat apdrošināšanas kompānijas dabas katastrofas sauc par "Dieva aktiem", bet tie ne pavisam nav Dieva akti!

Dievs nenes atbildību par nevienu no šiem, un tāpat Viņš nav visa šī autors. Dievs nav nāves autors. Nav ko vainot Dievu!

Incidenti, slimības, sērgas, nāve un katastrofas ir cilvēka grēkā krišanas rezultāts. To autors ir sātans.

Līdz tam, kad Ādams iepazinās ar grēku un sātanu, viņš neslimoja.

Džons Aleksandrs Doui, kurš savā laikā bija nomodā par Dievišķās dziedināšanas atgriezšanos Draudzē, teica: "Slimība ir zemisks sava tēva sātana un sava grēka mātes bērns."

Doui bija kādas draudzes mācītājs Sidnejas priekšpilsētā, kad Rietumaustrālijā sākās buboņu mēris. Cilvēki mira kā mušas.

Vēlāk Doui atcerējās, - kā reiz, pēc daudzu slimo apmeklēšanas, viņš atgriezās mājās un ieslēdzoties savā kabinetā viņš saķēra ar rokām savu galvu, sāka elsodams raudāt Dieva priekšā, uzdodot tādus jautājumus: "Dievs, vai Tu esi šo slimību un sērgu autors? No kurienes šis posts uzradās mūsu valstī? Vai tad Tu neiznīcināsi visu manu draudzi? No kurienes tas viss? Vai no Tevis?"

Doui apglabāja aptuveni 40 savas draudzes locekļus. Nomira vēl četri cilvēki, kurus vajadzēja apglabāt, un tikko viņš atgriezās no trīsdesmit draudzes cilvēku apraudzīšanas, kuri bija slimi un bija nolemti nāvei. "Tad manā priekšā spoži izgaismojās vārdi no Apustuļu darbiem 10:38, Svētā Gara iedvesmoti, no kuriem es skaidri sapratu, ka velns - iznīcinātājs, bet Jēzus - Dziedinātājs" - rakstīja šis Dieva cilvēks.

"Asaras manās acīs izžuva" - teica Doui, "sirds mana kļuva stipra. Es ieraudzīju ceļu uz dziedināšanu un plaši atvērtas durvis tam, pēc tam es teicu: "Dievs, palīdzi man tagad sludināt Vārdu visiem apkārtnē mirstošajiem un izstāstīt viņiem, ka sātans iznīcinātājs, bet Jēzus ir Dziedinātājs, tāpēc ka "Viņš arī šodien ir tas Pats."

Viņam nevajadzēja gaidīt ilgi. Pēc dažām minūtēm, viņa kabinetā ieskrēja divi cilvēki un sāka viņam lūgties, elsojot: "Tūlīt pat ejam! Mērija ir uz nāves robežas!" Doui skrēja pa ielu kopā ar viņiem, pat nepaņemot līdzi savu cepuri. Viņš bija nikns, ka sātans uzbrūk viņa nevainīgā ganāmpulka loceklim.

Doui iegāja Mērijas istabā un redzēja viņu krampjos. Viņas ārsts, zaudējot jebkādu cerību, grasījās doties prom. Viņš pagriezās pret Doui un teica: "Kungs, neizdibināmi ir Tā Kunga ceļi!"

Bet Doui sirdī dega tikko kā saņemtā atklāsme no Dieva Vārda. "Tā Kunga ceļi!" -  viņš atkārtoja. "Kā jūs uzdrošināties šo visu saukt par Tā Kunga ceļiem! Nē, kungs, šis ir velna darbs!"

Viņš meta izaicinājumu ārstam, kurš bija viņa draudzes loceklis: "Jūs varat lūgt ticības lūgšanu, kura glābs slimos?"

Dakteris atbildēja: "Kungs, jūs esat pārāk satraukts. Šajā gadījumā būtu labāk pateikt: Lai notiek Dieva griba", un izgāja. (Vai tas nav dīvaini? Daudzi tic, ka uzturēt dzīvību ar zālēm, ierīcēm, vai citu jebko, nav pretrunā ar Dieva gribu, bet netic, ka aizlūgt par to, lai paliktu dzīvi, ir Dieva griba!)

Niknumā par sātana uzbrukumiem, Doui lūdza lūgšanu ticībā. Krampji meitenei nekavējoties apstājās, un viņa iemiga tik cieši, ka viņas māte izbijās, vai tik viņa nav mirusi. "Viņa nav mirusi" - ar triumfu balsī viņu pārliecināja Doui. Pēc kāda laika Doui pamodināja Mēriju. Viņa pagriezās pret māti un iesaucās: "Mammu! Es jūtos brīnišķīgi!"

Atceroties, kā Jēzus rīkojās ar meiteni, kuru Viņš uzmodināja no miroņiem, Doui pajautāja: "Vai tu gribi ēst?". "O, jā" - viņa apstiprināja. "Es esmu ļoti izsalkusi".

Doui palūdza auklei, lai Mērijai pagatavo tasi kakao un maizes šķēli ar sviestu. Bet pats aizgāja uz citu istabu, kur gulēja viņas brālis un māsa ar tieši tādu pašu diagnozi.

Un viņi, pēc lūgšanas, uzreiz kļuva veseli. Kopš tās dienas, Doui mācīja saviem draudzes locekļiem par Dievišķo dziedināšanu un lūdza par viņu dziedināšanu. Vairāk neviens no viņa draudzes locekļiem nenomira no šī mēra.

"Kad es gāju prom no šīm mājām, kur uzvaru svinēja Kristus Dziedinātājs" - Doui atcerējās, "manā sirdī skanēja uzvaras dziesma, kura sasniedza Debesis, kur kopā ar to es biju pārsteigts par savu dīvaino uzvedību, un vēl jo vairāk par savu atklāsmi, ka VIŅŠ ŠODIEN IR TAS PATS. Lūk, kā es sāku sludināt caur Ticību Jēzum!"