Lai galvenais vienmēr paliek galvenais (Glorija Koplenda)

1.daļa

Savas dzīves laikā ar Dievu es uzzināju ļoti daudz ko interesantu. Dievs man izstāstīja, kas tā tāda ticība un taisnība, dziedināšana un uzplaukums. Viņš man tik daudz atklāja patiesību no Sava Vārda, un es Viņam par to esmu ļoti pateicīga. Viņš katru dienu man māca kaut ko jaunu.

Bet, ja jūs man paprasītu nosaukt svarīgāko principu kristīgai dzīvei, kuru es esmu uzzinājusi, es bez vilcināšanās atbildētu: dzīvu savstarpēju attiecību uzturēšana ar Dievu.

Būt katru dienu sadraudzībā ar Viņu - tas, protams, ir pats galvenais katram kristietim. Tā ir atslēga, kura atver visas durvis šajā dzīvē, un nākamajā.

Ja mēs nepazīstam Dievu, tad nav pilnīgi nekādas nozīmes tam, kādu informācijas daudzumu mēs iegūstam par Viņu. Mēs varam zināt visu par ticību. Mēs varam saprast, kur tā tiek ņemta, ko tā dara un kā to atbrīvot. Mēs varam mācīties par mīlestību līdz tam brīdim, kamēr neiemācīsimies visus pantus no Rakstiem par mīlestību no galvas. Mēs pilnīgi varam zināt, kas ir jādara, lai saņemtu dziedināšanu un uzplaukumu. Tomēr mums nepietiek spēka praktiskajām darbībām, ja mēs nepavadīsim laiku ar Dievu un neuzturēsim dzīvu saikni ar Viņu.

Kad viss jau būs pateikts un izdarīts, nebūs svarīgi tas, ko mēs zinām, bet gan tas, ko mēs darījām. Un bez pastāvīgas saiknes ar Dievu, mēs nespēsim būt pietiekami garīgi spēcīgi, lai darītu to, ko zinām! Kā ir teikts vēstulē Filipiešiem 2:12-13 (no paplašinātā tulkojuma): "Tātad, mani mīļie, tā kā jūs vienumēr esat paklausījuši (maniem vārdiem), nevis (ar to entuziasmu, kuru jūs parādījāt) manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk manā prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu darbojieties savas pestīšanas labā (un ne ar saviem personīgajiem spēkiem). Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta".

Ir pārsteidzoši, cik daudz kristieši to neapzinās! Viņi mokās, cenšas izdarīt visu ar saviem spēkiem. Viņi skraida no vienas labas idejas pie otras, cenšoties kalpot Dievam. Bet tā kā viņiem nav dzīvas saiknes ar Dievu, viņi nogurst, tiek pievilti un cieš sakāvi.

Viņi ir līdzīgi Martai tajā dienā, kad Jēzus atnāca pie viņas mājā. Tā vietā, lai sēdētu pie Jēzus kājām un klausītos Viņā, kā to darīja Marija, Marta, kā teikts Lūkas evaņģēlijā 10:40-42 (no paplašinātā Bībeles tulkojuma): ...(bija noraizējusies un pārāk aizņemta, jo) rūpējās par lielo cienastu, pienākusi sacīja: Kungs, vai Tev nerūp, ka mana māsa ir pametusi mani vienu, lai es kalpotu? Saki taču viņai, lai viņam man palīdz! (lai izpildītu savu pienākumu daļu.) "Kungs viņai atbildēja: "Marta, Marta, tu par daudz ko esi norūpējusies un satraukusies, bet ir tikai viena lieta nepieciešama. Marija sev izvēlējusies labāko daļu, (kura dod viņai labumu un) tā viņai netiks atņemta."

SATRIECOŠA PRIVILĒĢIJA

Kā varam redzēt Marijas piemērā, nodibināt dzīvu saikni ar Jēzu it ne pavisam nav grūti. Jebkurš jaunpiedzimušais to var izdarīt. Sekot Dievam nozīmē vienkārši būt sadraudzībā ar Viņu - būt saziņā ar Viņu, sarunāties ar Viņu un klausīties Viņā, novirzīt otrajā plānā visas savas problēmas, atrast laiku Dievam un būt Viņa Vārdā un lūgšanā.

Citi cilvēki saka: "Es labprāt to gribētu izdarīt, bet man ir pārāk aizņemts grafiks..."

Es neticu, ka viņi to būtu teikuši, ja saprastu, kas tā ir par satriecošu  privilēģiju - būt sadraudzībā ar Visuvareno Dievu. Ja viņiem būtu īsta atklāsme par to, ka Visuma Radītājs un Valdnieks ir piedāvājis cilvēkam uzturēt savstarpējas attiecības ar Viņu katru dienu kā agrāk.

Padomājiet, cik tas ir pārsteidzoši - būt personīgā sadraudzībā ar Dievu! Ādamam un Ievai bija tāda iespēja Ēdenes dārzā. Dievs nāca un pastaigājās kopā ar viņiem. Bet pēc tam viņi sagrēkoja un pazaudēja saikni ar Radītāju. Viņi nomira garīgi un tāpēc nespēja reaģēt uz Viņa balsi kā iepriekš.

Kad Dievs atnāca un pasauca viņus, tie,  tā vietā, lai nostātos Viņa priekšā taisnībā un bez netīras sirdsapziņas, aizbēga un paslēpās, jo viņu sirdis piepildīja kauns un nosodījums. Kāda tā bija traģēdija! Viņu grēka dēļ četru tūkstošu gadu garumā šai cilvēcei nebija pieeja Dieva klātbūtnei. Pat izraēlieši - Dieva izredzētā tauta - nevarēja brīvi ar Viņu būt sadraudzībā. Kad tiem bija nepieciešama Dievišķā palīdzība vai dziedināšana, viņi gāja pie priestera. Un, lai gan pār priesteri bija Dievišķais svaidījums, viņš nevarēja drosmīgi ieiet Dieva klātbūtnē, kad gribēja. Tikai augstais priesteris varēja ieiet aiz priekškara vietā Vissvētākajā, kur bija Dieva klātbūtne. Turklāt, viņš varēja tur ieiet tikai reizi gadā ar lielu piesardzību un tam bija jātop slacītam ar dzīvnieku asinīm, lai izpirktu gan savu grēku, gan visas tautas grēku.

Bet slava Dievam: kad Jēzus aizgāja uz krustu mūsu dēļ, viss izmainījās! Viņš samaksāja par mūsu grēkiem. Viņš izlēja savas asinis ne tikai tā dēļ, lai izpirktu mūsu grēkus, bet lai izpirktu mūs no grēka verdzības. Atnesot Sevi kā upuri par mums, Viņš atjaunoja savstarpējās attiecības starp cilvēku un Dievu (ja vien tikai mēs Viņu pieņēmām kā savu Kungu un Glābēju).

Tagad, būdami jaunpiedzimuši ticīgie, mēs "pateicoties Jēzus asinīm varam droši ieiet vietā Vissvētākajā" (Ebrejiem 10:19, mūsdienu tulkojums). Mums atkal tika atvērta pieeja pie Dieva. Viņš mūs darīja par jauniem radījumiem un ietērpa ar Savu Garu, lai mēs būtu Dzīvā Dieva templis. Viņš mums deva Savu taisnību, tāpēc tagad, tā vietā,  lai slēptos no Dieva klātbūtnes, mēs varam "pieiet bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā." (Ebreju 4:16)