Pateicieties! (Džoisa Maijere)

PATEICIETIES

Ir tādas tēmas, kuru mācību nebūtu slikti klausīties kaut vai pāris reizes gadā, un pati svarīgākā no tām - par vārda spēku.

Mūsu valoda - tā ir dāvana no Dieva, bet tā arī ir pati lielākā mūsu problēma. Es, piemēram, agrāk to vien darīju kā žēlojos, visus kritizēju, meklēju visos kādu vainu, un pat nebija ne jausmas, cik slikti tas ietekmēja manu dzīvi.

Katram mūsu izrunātajam vārdam ir spēks - radošs vai postošs, pozitīvs vai negatīvs. Kurnēšana, žēlabas, pateicība, pozitīvs noskaņojums - šis viss ir barība mūsu miesai, prātam un garam.

Ko teiksiet? Vai no šīs dienas biežāk pateiksieties vai kā iepriekš turpināsiet žēloties?

ŽĒLOTIES VAI PATEIKTIES?

Vienkāršāk runājot - tas ir grēks. Daudziem cilvēkiem tas rada daudzums problēmu un zog prieku tiem, kuri viņu žēlabas klausās.

Vēstulē Efeziešiem 4:29 apustulis Pāvils aicina mūs nerunāt nevienu nekrietnu vārdu. Kādreiz es nezināju, ka nekrietni vārdi ietver sevī arī žēlabas, bet tagad es zinu, ka kurnēšana un žēlošanās piesārņo mūsu dzīvi.

Patiesi pateicīgi cilvēki neievēro to, par ko varētu žēloties. Cik ātri mēs zaudējam jebkādu pacietību un sākam žēloties, atrodoties ceļa sastrēgumā vai garā rindā pie kases? Pamanot kaut kādas nepilnības savos draugos vai ģimenes locekļos, mēs uzreiz kurnam un uz viņu trūkumiem norādām ar pirkstu? Mēs žēlojamies par savu darbu, kaut gan pareizāk būtu bijis pateikties Dievam par to, ka tas mums vispār ir?

Pats labākais dienas sākums - pateicība. Patiesi pateicīgi cilvēki nežēlojas. Viņi pamana tikai to labo, par ko var pateikties, un nepamana to slikto, par ko varētu pažēloties.

CIEŠI APZĪMOGOTI

Izlasiet vēstulē Efeziešiem 4:29-31, un jūs ieraudzīsiet, ka tad, kad mēs slikti izturamies pret cilvēkiem, runājam ar viņiem rupji vai runājam aizvainojošus vārdus, tad ar to mēs apbēdinām Svēto Garu.

Tāpat šis pantiņš norāda, ka mēs esam apzīmogoti ar Svēto Garu. Reizēm man šī patiesība asociējās ar somu, kas aizvērta ar rāvējslēdzēju, bet tajā atrodamies mēs. Nekas nevar nokļūt līdz mums un nodarīt mums ļaunumu, kamēr mēs neatveram rāvējslēdzēju.

Ja hermētiskā maisiņā ar aizvērēju ieliktu maizi, tā paliks svaiga līdz tam brīdim, kamēr mēs neuzmanības pēc neielaidīsim tur gaisu. Bet,  ja mēs salauzīsim aizvērēju, tad jau pēc pāris stundām maize kļūs melna. Domāju, ka līdzīgi varētu teikt par mums. Ja mēs cienām Svēto Garo, neapbēdinām un neskumdinām Viņu ar saviem neuzmanīgajiem vārdiem, tātad, mūsu zīmogs, "aizvērējs", ar kuru mēs esam aizslēgti, paliek vesels un neskarts.

IKDIENAS NOTEIKUMI

Vēstulē Filipiešiem 2:14 ir teikts, ka visu mums ir jādara bez kurnēšanas un šaubām, vai, kā teikts citā Bībeles tulkojumā, bez žēlabām un strīdiem. Ieviesīsim sev noteikumu, kuram sekosim ikdienas: nežēloties un nemeklēt vainu. Tas nenozīmē pievērt acis uz situācijām, ar kurām ir jātiek galā, vai arī lidināties pa mākoņiem, izliekoties, it kā nekas slikts nenotiek. Tas tikai nozīmē būt pozitīvam un pateicīgam.

Pirms tam kā aizmigt, padomājiet par to, par ko jums ir jābūt pateicīgiem. Bet pamostoties, kā pirmais padomājiet par to, par ko pateikties. Pateicieties Dievam pat par sīkumiem: par vietu stāvlaukumā, kuru Viņš jums palīdzēja atrast, par to, ka neaizgulējāties un nenokavējāt darbu; par to, ka varat staigāt, redzēt un dzirdēt, par bērniem....

Neuztraucieties, ja sākumā jums ne vienmēr izdosies pateikties Dievam no rīta un vakarā, un ne tikai par kaut ko nopietnu, bet arī par sīkumiem. Vienkārši nepadodieties, bet turpiniet, un jau drīz pateicība jums izveidosies kā ieradums.

Neaizmirstiet Dievam pateikties arī par atbildētām lūgšanām. Mēs ar prieku dodam saviem bērniem to, kas viņiem ir vajadzīgs vai ko viņi mums lūdz, bet uztraucamies, ja viņi paķer to un aizskrien, pat nepasakoties mums. Bettad,  ja viņi par to saka paldies, un ne reizi vien, turklāt patiesi, tad mums gribas izdarīt viņiem  vēl vairāk.  To pašu jūt arī Dievs, tāpēc esiet dāsni pateicībā. Pateicība piedod īpašu garšu jūsu savstarpējām attiecībām ar Dievu.