Pati lielākā draudze pasaulē (Jongi Čo)

3.daļa

VECAIS RĪSU TRAUKS

Pienāca ziema, bet plikie tērauda karkasi nākamajai ēkai vēl joprojām vientuļi stāvēja milzīga atklāta līdzenuma vidū. No betona pamata nāca dzesējošs aukstums, bet draudzes locekļi bieži pulcējās šeit, lai gavētu un lūgtu par draudzi un par mani.

Viņi dedzīgi sauca uz Kungu:

-Dievs, palīdzi mums! Palīdzi mūsu draudzei!

-Kungs, atceries par mūsu mācītāju! Dod viņam spēku!

-Dievs, palīdzi mums īstenot draudzes celtniecības plānu!

Beidzot Dievs uzklausīja mūsu izmisīgos lūgumus. Sieviete no mūsu vidus nogrieza savus grezni garos matus un pārdeva tos parūku veikalam, bet iegūto naudu noziedoja. Mani ļoti aizkustināja viņas rīcība. Bet tas bija tikai sākums. Kalpošanā pie manas kanceles pienākusi raudāja, ļoti nabadzīgi apģērbta astoņdesmitgadīga sieviete. Viņa izstiepa pret mani kaut kādu priekšmetu, kas bija ietīts avīzē, un teica:

-Mācītāj, es ļoti gribu palīdzēt draudzei. Bet man nav naudas. Man ir tikai trauks priekš rīsiem un pāris irbuļi. Es gribu šīs lietas noziedot Dievam.

-Ja tas ir jūsu vienīgais trauks un irbuļi, kā tad Jūs ēdīsiet? es to nevaru pieņemt, - iebildu es.

-Neraizējieties, - atbildēja vecā sieviņa, - es visu izdomāju. Es likšu rīsus uz kartona gabala un ēdīšu ar rokām.

Es biju aizskarts līdz sirds dziļumiem, bet vienlaicīgi man bija sāpīgi un kauns.

-Mācītāj, kā jūs domājat, Dievs pieņems no manis šīs lietas, kas neko nemaksā? - noraizējusies jautāja viņa. - Es zinu, ka tās nespēlēs nekādu lomu draudzes celtniecības jautājumā, bet es tik ļoti gribu kaut ko atdot Dievam.

Šajā brīdī zālē piecēlās biznesmenis, kurš aizkustināts teica; "Mācītāj, es gribu nopirkt no jums šīs lietas". Viņš draudzei samaksāja 12 tūkstošus dolāru par rīsu trauku un pāris irbulīšiem, kurus noziedoja nabadzīgā sieviete. Katru reizi, kad es atceros šos notikumus, es ar lielu siltumu domāju par vecās kristietes uzupurēšanos. Viņas drosmīgā rīcība bija pavērsiens notikumiem, kuri izmainīja draudzes celtniecības gaitu. Dieva brīnumi - cilvēka prātam nesaprotami - sagaidīja mūs!

Drīz pēc tam viens no diakoniem pasauca mani:

-Mācītāj, paskatieties! es atradu saplaisājušu trauku rīsiem ziedojuma grozā.

-Kurš to varēja šeit iemest? - jautāju es.

-Liekas, es zinu, kurš to izdarīja, - atbildēja viņš. - Es redzēju bezpajumtnieku, kurš staigāja pa būvlaukumu ar savu mantu maisiņu. Visdrīzāk, viņš vienkārši meklēja, kur sasildīties, domāju, ka viņš to šeit iemeta.

Es nezināju ko teikt. "Mācītāj, izmest to?" - jautāja diakons.

-Nē, - izlēmīgi atbildēju es. - Dievs pieņēma no nabadzīgās atraitnes divas artavas, kas bija viņas vienas dienas uztura nauda. Kā es varu noraidīt tik dārgu upuri? Es paņemšu šo trauku.

Manās acīs sariesās asaras. Bezpajumtnieks, kurš meklēja siltu vietu, ieraudzīja, kā cilvēki patiesi lūdz Dievu un met grozā ziedojumus. Viņš tik dziļi bija pārņemts ar notiekošo, ka nolēma arī kaut ko dot un noziedoja savu rīsu trauku. Acīmredzami, ka viņam nebija nekā vērtīga. Ko tad man darīt ar šo trauku?

Vecais trauks rīsiem kaut kā pavisam neizgāja man no galvas. Viens mūsu misionārs, kurš devās atvaļinājumā, ieskrēja pie manis ofisā pirms došanās uz lidostu. "Mācītāj Čo, - teica viņš. - Es gribēju jūs satikt pirms aizbraukšanas un lūgt, lai jūs nezaudējat drosmi. Jūs redzēsiet, Dievs visu redz." Te viņš ieraudzīja saplaisājušo trauku uz žurnāla galdiņa līdzās manam galdam.

-Kas tas ir? - ar izbrīnu jautāja misionārs.

Es viņam visu izstāstīju, kas notika draudzes sapulcē. Viņš godbijīgi teica: 

-Mācītāj, vai jūs man atļausiet to paņemt? Tā būs ļoti vērtīga dāvana.

Protams, es neiebildu, un misionārs devās atpūtā, iespiedis sev rokās saplaisājušo rīsu trauku. Kaut kur pēc mēneša uz manu vārdu atnāca paciņa. Uz pakas atgriešanas adrese bija Havaja. Paciņas iekšā es atradu vēstuli un bankas čeku no "Čeiza Manhetenas"bankas. Izlasot vēstuli, es biju ārkārtīgi satriekts. Raudot, burtiski kā mazs bērns, es godināju Dievu: "Paldies Tev, Kungs! Tu esi satriecošs! Es slavēju Tavu vārdu! Aleluja!" Lūk, kas bija uzrakstīts vēstulē:

Sveicinu jūs, mācītāj!

Mani sauc Pīters Parks. Man pieder milzīga niedru saimniecība Havajā. Es imigrēju uz Havaju no Korejas 1910. gadā. Ilgu laiku es cītīgi  strādāju cukurniedru pārstrādē, bet pēc tam kļuvu par savas saimniecības īpašnieku. Šis darbs - visas manas dzīves darbs. Mani bērni jau sen ir izauguši un stingri nostājušies uz savām kājām.

Cienījamo mācītāj! Tagad man ir septiņdesmit divi gadi, un jo vecāks es kļūstu, jo vairāk domāju par valsti, kuru pametu sešdesmit gadus atpakaļ. Es daudz domāju par to, vai varu izdarīt kaut ko labu savai valstij. Reiz es satiku misionāru, kurš sešu gadus kalpoja Korejā, uzzinājis, no kurienes es cēlies, viņš sāka stāstīt par manas bērnības valsti. Es raudāju, dzirdot viņa stāstu. Viņš man izstāstīja par mācītāju Jongi Čo un "Centrālo pilna Evaņģēlija draudzi", bet pēc tam parādīja saplaisājušo rīsu trauku, kas tika paņemts no jums.

Kad es ieraudzīju šo veco ar plaisām noklāto trauku, tā stāsts mani aizskāra līdz sirds dziļumiem un, iedvesmots es arī nolēmu pienest ziedojumu Dieva draudzei. Lūdzu, pieņemiet šo nelielo manas cieņas dāvanu. Izmantojiet šo 50 tūkstošus dolāru draudzes celtniecībai. Kad ēka būs uzcelta, es gribētu atbraukt uz Koreju un pabūt tajā.

Cieņā, jūsu Pīters Parks

Un tā, šis rīsu trauks pārlidoja pār Kluso okeānu, nokļuva Havajā, bet pēc tam atgriezās Dienvidkorejā 50 tūkstošu dolāru izskatā. Neskatoties uz šķietamo nenozīmīgumu un lietu nevērtīgumu, kuri tika pienesti Viņam par upuri, Dievs daudzkārtīgi pavairoja to vērtību un pēc tam izmantoja Saviem mērķiem. Šī ir brīnišķīgā Dieva aritmētika, kas cilvēka prātam nav saprotama.