Debesu pilsoņi (Glorija Koplenda)

3.daļa

ESIET GATAVI, KAD ATNĀKS KRĪZE

Es atceros, kā dažus gadus atpakaļ mēs saņēmām vēstuli no vienas mūsu partneres par viņā esošo Vārdu, kurš izgāja no viņas tad, kad viņa saskārās ar ļoti bīstamu situāciju. Meža ugunsgrēks bija gatavs aprīt viņas māju. Uguns jau skāra koka žogu ap māju, un saprotot, ka viņai ir jātiek prom no turienes, tā paņēma savu lūgšanu piezīmju grāmatiņu un Bībeli. (Tas jau uzreiz liecina par cilvēka prioritātēm.) Pēc tam viņai pēkšņi radās doma: "Man ir jāņem vara pār šo liesmu!"

Viņa atcerējās, ka Dieva Vārds runā par to, ka nekāds ļaunums netuvosies viņas mājoklim (Psalmi 91:10), tāpēc viņa pavēlēja ugunij vākties prom. Tūlīt pat mainījās vēja virziens un uguns aizgāja citā virzienā. Tā pagriezās prom no viņas mājas, un viņas māja palika neskarta.

Tas ir lielisks piemērs tam, kā vajag dzīvot, esot debesu pilsoņiem! Tāpat tas ir arī atgādinājums tam, ka mums ir nepieciešams pastāvīgi baroties ar Dieva Vārdu un uzturēt ticības garu. Kad jūsu mājai pietuvojas meža ugunsgrēks, jums nav laika klausīties diskos ierakstītos Dievišķās aizsardzības apsolījumus.

Kritiskā brīdī jums nav laika paņemt mācību materiālus un sākt meklēt Bībeles pantus, kuri skar jūsu situāciju.

Nē, tādos brīžos no jūsu sirds iziet tas, kas tajā jau atradās: "Jo no sirds pilnības mute runā." (Mateja 12:34)

Jūsu dzīve ir atkarīga no tā, kas atrodas jūsu sirdī! Tāpēc piepildiet un pārpildiet to visu laiku ar Dieva Vārdu. Un kad atnāks nepatikšanas, jūs būsiet gatavi. Jums būs ieradums runāt tā, kā runā Dievs, un jūs nebūsiet viegls laupījums velnam.

Zaglis nāk, lai zagtu, nogalinātu un iznīcinātu, un viņš lieliski zina vārdu spēku. Viņš zina, pat ja daudzi kristieši nezina, ka "nāve un dzīvība stāv mēles varā." (Salamana pamācības 18:21) Tāpēc viņš vienmēr cenšas piespiest mūs, ticīgos, runāt vārdus, kuri tā vietā, lai strādātu mūsu labā, darbotos pret mums. Viņš vienmēr cenšas kontrolēt mūsu valodu, lai mēs izdarītu to pašu kļūdu, kuru izdarīja izraēlieši, kad mēģināja ieiet Apsolītajā Zemē.

Vai jūs atceraties šo stāstu? Desmit izlūki, kurus Mozus sūtīja uz Apsolīto Zemi, atgriezās un pastāstīja par milžiem, kuri bija pārāk lieli, lai tos uzvarētu. Divi no izlūkiem - Kālebs un Jozua - noticēja Dieva Vārdam un teica, ka milži nav problēma. Viņi teica: "Celsimies un iesim tur! Mēs tos varam uzvarēt!"

Bet izraēlieši tā vietā,  lai paklausītu ticības pilnajiem izlūkiem, izbijās un paklausīja tiem, kuri teica, ka milži tos samīdīs kā siseņus... "Un visa draudze pacēla savu balsi un deva tai vaļu, un tauta raudāja to nakti. Un visi Israēla bērni kurnēja pret Mozu un Āronu, un visa draudze viņiem pārmeta: "Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši! Jeb kaut labāk nomirstam te šinī tuksnesī! Un kāpēc Tas Kungs mūs ved uz šo zemi, lai mums liktu krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām un mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāk, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?" (4.Mozus 14:1-3)

Protams, izraēlieši to neteica tieši Dievam sejā. Viņi, galvenokārt, kurnēja savās teltīs. (5.Mozus 1:27) Bet Dievs vienalga dzirdēja un atbildēja tiem, sakot Mozum: "Cik ilgi Man būs ar šo ļauno draudzi ciesties, kas kurn pret Mani? Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu, ar ko tie ir izteikuši savu nemieru pret Mani. Saki tiem: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Es tā jums darīšu, kā jūs Manās ausīs esat runājuši. Šinī tuksnesī kritīs jūsu augumi no visiem jūsu skaitītiem, tas ir, tiem, kas divdesmit gadus veci un vecāki, kas ir pret mani kurnējuši. Jums nebūs ieiet tanī zemē, pār kuru Es esmu pacēlis savu roku, lai jūs tanī varētu dzīvot, bet vienīgi tikai Kālebam, Jefunnas dēlam, un Jozuam, Nūna dēlam." (4.Mozus 14:27-30)

Tās ir nopietnas sekas! Neticības vārdi, kurus izraēlieši runāja savās teltīs, maksāja viņiem Apsolīto Zemi!

Mēs, ticīgie, negribam, lai kaut kas līdzīgs notiktu ar mums. Mēs negribam ļaut velnam kontrolēt mūsu valodu un piespiest mūs runāt šaubu un neticības vārdus. Mēs negribam runāt ar ticību piepildītus vārdus tikai tad, kad to klausās mūsu draugi - kristieši, bet pēc tam vakarā, kad sarunājamies ar savu vīru vai savu sievu, runāt tikai problēmas vārdus: "Ko mēs darīsim? Šī situācija ir bezcerīga. No tās nav izejas".

Dievs dzird šos vārdus! Viņš klausās mūs ne tikai tad, kad mēs lūdzam vai pasludinām ticības apliecināšanu draudzē. Viņš klausās visu laiku, un Viņam ir pienākums nopietni uztvert mūsu vārdus, jo tas ir garīgs likums. Tā ir rakstīts Bībelē: tas, ko mēs runājam, nosaka mūsu dzīves kursu. (Jēkaba 3:4-5)

Izdarīsim tā, lai šis likums strādā mūsu labā, bet ne pret mums. Dzīvosim, kā Dieva mīļotie bērni, un staigāsim Viņa svētību pilnībā, izturoties pret saviem vārdiem tik pat nopietni, kā Viņš izturas pret Saviem vārdiem. Izmetīsim no savām mutēm pasaulīgus vārdus un runāsim, kā Dieva Valstības pilsoņi un piedzīvosim debesu dienas uz zemes!